Daugavpils teātrī 15. un 17. oktobrī pirmizrādi piedzīvoja Oļega Šapošņikova režisētais diptihs “Kaija. Izmeklēšana”, kas sastāv no divām izrādēm – “Kaija -1” (izrādes pamatā ir krievu literatūras klasiķa Antona Čehova 20. gs. sākumā tapusī luga) un “Kaija -2” (Borisa Akuņina savdabīgs turpinājums Čehova lugai). Teātris ir rekonstruējis šo lugu savā interpretācijā un jaunā veidolā, eksperimentējot ar jaunām platformām. Šoreiz tās ir gaismas un video. Multimediāls Gata Timofejeva projekts, kas tika ievietots izrādē kā eksperiments, radot iespēju aktieriem paskatīties uz sevi no malas. Dienu pirms mājsēdes sākuma attālināti tiekamies ar Daugavpils teātra valdes priekšsēdētāju, izrādes režisoru un vienu no varoņiem [izrādē – izmeklētājs] Oļegu Šapošņikovu. Un šajā intervijā ir svarīgi pieminēt, ka režisors ir arī izcils ārsts un psihoanalītiķis.
Izrādes režisors, izrādes aktieris – Oļegs Šapošņikovs
Mana izmeklētāja lomas teksts (replikas) ir no Čehova lugas, taču mūsu interpretācijā. Kad loma tika būvēta, uzreiz bija skaidrs, ka tā nebūs aktiera loma, bet gan režisora. “Kaijā - 1;2” vairāk esmu kā starpnieks starp reālo pasauli un iedomāto, kas ir uz skatuves. Mans uzdevums šajā izrādē ir provocēt aktierus, kas liek viņiem nemitīgi koncentrēties uz izrādes personāžu pretrunām.
Jauni video projekti, kas pievieno “vērtību” izrādei
Video projekcija, kas ir izmantota izrādē, ir veiksmīgs eksperimenta rezultāts. Šis formāts izrādes laikā neļauj aktieriem atslābt, taču ieliek konkrētos laika un rīcību rāmjos. Mēs radījām aktieriem iespēju ieraudzīt savu personāžu no malas. Aktierim nav jārunā tā, kā to vajadzētu darīt spēlējot lomu psiholoģiskajā teātrī, bet gan atklājot paslēptas personāža emocijas un domas. Video formāts ir risinājums izaicinājumam apvienot dažādus aktierspēles paņēmienus.
Jaunais formāts reālo personāžu dzīvi atspoguļo it kā caur dokumentālo materiālu. Uz dokumentālo kino, protams, mēs nepretendējam, taču šis formāts rada aktieriem brīvību. Tā nosacītā brīvība ir iespēja aktierim runāt kā personībai, nevis kā personāžam. Ielikt savu attieksmi, kas attiecīgi izriet no teātra kolektīvā darba un rūpīgas darba analīzes. “Pievienotā vērtība”. Pievienots šis formāts ir, taču par tā vērtību ir jālemj skatītājiem. Kā eksperimentam video formātam ir tiesības būt. Pareizajā vietā un pareizajā laikā.
Kāpēc Čehova luga ir aktuāla arī mūsdienās
Nav runa par izrādes sižetu vai kādam laikmetam raksturīgiem notikumiem, bet par cilvēka dabu, vēlmi dzīvot iedomātajā, nevis objektīvajā realitātē. Izrādē var novērot dažādus cilvēka psihotipus, kuru problēmas rodas līdz ar mīlestības trūkumu un nespēju pārvarēt savu vājību. Teorētiski šīs problēmas varēja tikt atrisinātas šo simts gadu laikā, taču tās joprojām ir. Simts gadu laikā ļoti maz tika izmantots zinātniskais instrumentārijs – psihoterapija un psiholoģija. Nerunājot par Latviju vai Daugavpili, bet par Rietumu civilizāciju, Eiropu, kur šīs psihes problēmas ir milzīgas. To var pateikt jebkurš psihoterapeits vai psihologs, kurš pēta sabiedrības mentālo veselību.
“Kaijas” problemātika, balstoties uz šiem psihotipiem un to mijiedarbību, ir novešana pie traģiskām sekām. Čehovs savā lugā izceļ cilvēku pārņemtību ar saviem iekšējiem kompleksiem un šķietamo “kalpošanu” mākslai. Objektīvā realitāte liecina par to, ka šie cilvēki – aktieri, rakstnieki, ārsti, aristokrāti – ir pietiekoši primitīvi, neskatoties uz savu statusu un ambīcijām. Izrāde stāsta par maskām, aiz kurām mēs slēpjamies sava statusa dēļ. Tā bija tad, tā ir arī tagad.
Māksla runā par aktualitātēm. Tāpēc šīs izrādes nav tikai klasikas iestudējums, bet arī saruna par aktuālo. Klasikas bāze vien liecina par to, ka tēma ir pārāk sarežģīta un nav atrisināta arī mūsdienās. Par šo ir jārunā visiem, vairāk un skaļāk.
Vismaz reizi gadā izrāde par cilvēces problēmām
Kamēr esmu režisors, gribu runāt par cilvēces problēmām caur izrādi un tās materiālu, ne tikai par labo un skaisto. Galvenais cilvēka uzdevums, kuru mēs ne vienmēr spējam formulēt, ir būt laimīgam. Ne vienmēr cilvēks saprot, ko nozīmē “būt laimīgam” un kā to sajūtu noķert. Arī šobrīd mums ir muzikālā izrāde “Pa Laimes lāča pēdām”, kura gaida tikšanos ar savu skatītāju. Viegla forma un ironisks saturs, taču problēma ir -- kur un kā atrast laimi. Tās pamatā ir Andreja Upīša darbs “Sūnu ciema zēni”. Pirmizrāde ir ieplānota novembrī, taču, ņemot vērā valstī izsludināto “mājsēdi” līdz 15. novembrim, tā netiks īstenota tuvākā mēneša laikā.
Neskatoties uz to, ka viena izrāde ir nopietna un bez jokiem, bet otra -- ironiska un viegla, tās runā par to, kā un kur meklēt laimi. Laime ir tepat, taču mēs redzam, ka cilvēki cenšas laimi meklēt citur, ārpus mājām, ārpus savas dzimtās zemes.
Saruna ar skatītāju – bez atbildes. Prožektori
Gaismas, prožektori un strādnieki – tā nav tikai alegorija, ka prožektori izgaismo aktierus. Gaismu spēle palīdz veidot uzmanības akcentus uz konkrētiem cilvēkiem. Būt uzmanības centrā un apvienot to pasauli, ko rada video projekcija. Vienlaikus - radīt kontrastu starp reālo un virtuālo.
Gaisma zālē padara skatītāju kā daļu no izrādes, noņemot šo ceturto skatuves sienu. Sienu starp aktieriem un skatītājiem. Tas ir dialogs ar skatītāju, taču bez atbildes. Mēs neprasām jums skaļi atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem, taču radām šo impulsu rast atbildi.
“Kaija. Izmeklēšana” pirmizrādē teicāt: “Paldies, ka esat vakcinējušies! Paldies, ka esat ieradušies uz izrādi”! Kāda ir jūsu attieksme pret vakcināciju sabiedrībā, ja šobrīd Latvijā ir izsludināts “lokdauns” tieši zemās vakcinācijas aptveres dēļ?”
Cilvēki, kas nav pieņēmuši lēmumu vakcinēties, nav izauguši līdz pilsoniskai sabiedrībai. Līdz ar to arī valdībai ir “jānoņem rozā brilles” par demokrātisku un pilsonisku sabiedrību, kāda mēs šķietami esam. Ir jāprot analītiski, kritiski un sistemātiski domāt, taču nevakcinēšanās rāda to, ka mums trūkst šīs spējas. Kaprīze kā maziem bērniem, taču tie ir pieauguši cilvēki.
Varbūt cilvēkiem ir izdevīgi un ērti nevakcinēties, nestrādāt un sēdēt mājās, jo tiek maksāti dīkstāves pabalsti. Īsta paradīze bez izaugsmes iespējām. To var tikai minēt, cik liels sabiedrības procents ir primitīvi domājoši ļaudis, sabiedēti ar dažādām konspirācijas teorijām, dezinformēti, taču kopumā tas neko nemaina. Manuprāt, sabiedrība ir sašķelta. Viena daļa ir “iesprūdusi” un skatās uz pagātni, nevis nākotni. Attiecīgi otra sabiedrības daļa, kura ir vakcinējusies, ir apzināti gājusi uz to, lai maksimāli ātri panāktu atgriešanos pie pilnvertīgas dzīves.
Mājsēde šobrīd, kad varētu atgriezties teātrī
Mūsu tuvākā cerība par atgriešanos ir novembra beigas, decembra sākums. Izrādēm vajag reklāmas laiku un laiku biļešu pārdošanai. Svarīgi piebilst, ka līdz šim pārdotās biļetes paliek spēkā, ja teātris varēs atsākt savu darbību novembra vidū. Provizoriski tas varētu būt izrādes “Kaija 1” repertuārs 26. novembrī, taču agrāk gan ne.
Fotogrāfiju autore -- Džeina Saulīte
Komentāri