„1934. gadā Ludviga Vojcehovska, Dricānu prāvesta Jāzepa Vojcehovska māsa, savā testamentā novēlēja savus īpašumus mariāņu tēviem ar noteikumu, ka uz viņas zemes tiks uzcelta baznīca, mariāņi aprūpēs viņu līdz nāvei, bet pēc viņas nāves lūgsies par viņu, kā arī upurēs sv. Mises viņas nodomā. Mariāņi dāvinājumu pieņēma un sāka to realizēt. 1935. gadā iesākās darbi pie Sāpju Dievmātes baznīcas celtniecības pēc arhitekta Pāvela Pavlova projekta. Būvdarbu vadītājs bija t. Juris Kārkle MIC. Viss iespējamais tika darīts saviem spēkiem – uz vietas tika ražoti cementa ķieģeļi, no kuriem vēlāk cēla baznīcu. [..] Kaut arī visi būvdarbi tika pabeigti tikai 1939. gadā, tomēr jaunās baznīcas iesvētīšana notika jau 1937. gadā. To iesvētīja 6. decembrī t. Benedikts Skrinda MIC, Latvijas mariāņu priekšnieks. Tā kā sākumā šī baznīca nebija domāta kā atsevišķas draudzes dievnams, nebija nepieciešams, lai to konsekrētu bīskaps. [..] Baznīcas un klostera labdare Ludviga Vojcehovska katru dienu esot piedalījusies sv. Misē Sāpju Dievmātes baznīcā, dedzīgi lūgusies un svētīgi pavadījusi savas mūža dienas. Dievs viņu paaicināja pie sevis 1943. gadā. Bēru dievkalpojums par mirušo labdari Rēzeknes Sāpju Dievmātes baznīcā pulcinājis daudzus ticīgos. Pēc sv. Mises viņa tika apbedīta Purvīša ielas kapos Rēzeknē, netālu no sava brāļa pr. Jāzepa Vojcehovska.”1
Nezinu, kas baznīcas būves vietā bija pirms tam. Diezin vai tur nekā nebija, ļoti stratēģisks un izdevīgs ir šis stūrītis. Droši vien tur bija kādas mazvērtīgas ēkas, kuras tolaik piederēja Ludvigai Vojcehovskai2 un tika nojauktas.
Baznīca jau sākotnēji bija balta jebšu pelēka, jo būvēja to ne no sarkanajiem māla, bet no modernākā to laiku materiāla – pelēkajiem cementa ķieģeļiem. No tādiem ir uzbūvētas baznīcas Istalsnā, Spruktos u.c. Rēzeknē mājas no cementa ķieģeļiem ir redzamas Lubānas ielā pirms un pret deviņstāvenēm. Ļoti iespējams, ka šie ķieģeļi ir tie paši, no kuriem celta Jaunā baznīca.
Bez apmetuma baznīca būtu miglas vai bērzu malkas pelnu krāsā, ar apmetumu tā ir pat spīdīgi balta. Tādēļ nav brīnums, ka šo Jauno katoļu baznīcu jau no pirmsākumiem sāka dēvēt par Balto, bet Veco – par Sarkano. Vienkārši un saprotami!
Baznīca ir 27 m augsta. To es labi atceros, jo pats esmu dzimis 27. datumā.
Ne katrai Latgales baznīcai ir veltīta grāmata vai brošūra. Rēzeknes Sāpju Dievmātes jeb Baltajai baznīcai tāda ir! Tur i draudzi apkalpojušo prāvestu saraksts ar fotogrāfijām, i altāru apraksti utt. Savu dzimšanu šī baznīca skaita no 1937. gada – grāmatiņa veltīta baznīcas 75 gadu jubilejai.
Tā saucamā Baltā baznīca ir būvēta kā mariāņu baznīca, arī tagad šeit darbojas mariāņi. Pirmās kristīgo mūku kopienas sauca par ordeņiem, vēlāk tika lietots termins kongregācija. 2020. gads bija jubilejas gads – apritēja „350 gadi, kopš sv. Staņislavs Papčinskis MIC apņēmās dibināt priesteru kongregāciju, veltītu Vissv. Jaunavai Marijai. 1670. gada 11. decembrī viņš salika solījumus un veltīja sevi šīs kopienas dibināšanai. Šis datums kļuva par Mariāņu kongregācijas dibināšanas dienu."3
Esmu bijis mariāņu baznīcās Krakovā un Kauņā. Man imponē mariāņu garīgums, kuri akcentē sievišķīgo, dabisko un pirmatnējo.
Baltā baznīca cieta 1944. gadā, bet tai paveicās! Bojājumi nebija lieli, tādēļ dievnamu izdevās atjaunot. Arī padomju vara to neizmantoja par ieganstu, lai baznīcu pasludināt par avārijas stāvoklī esošu un demontēt.
Precīzi 8 gadus – no 1988. gada 10. maija līdz 1996. gada 10. maijam – šīs baznīcas prāvests bija priesteris Andrejs Trapučka. Atmodas gadi bija laiks, kad cilvēki cīnījās ne tikai par politiskām pārmaiņām, bet gribēja arī reliģisku atjaunotni. Daudzi priesteri aktīvi iesaistījās pārmaiņu procesos, arī Baltās baznīcas prāvests.
„Nemeklēsim pārlieku centīgi vainīgos, jo daudz ir tādu, kas sabiedrību grib labot ar kritiku, bet lietas labot ir iespējams tikai ar mīlestību! Uzvarētājs būs tas, kurš spēs vairāk piedot! Tādēļ, ka ir Dievs, un uzvara ir viņa rokās”4, raksta Andrejs Trapučka.
Es pirmo reizi te biju, kad jaunībā kaut ko savajadzējās Rēzeknes zonālaja arhīvā. Droši vien tas bija denacionalizācijas laikos, kad cilvēki meklēja visādas izziņas par tēvu un vectēvu zemēm. Arhīvs vēlāk pārcēlās uz bijušo Skaitļošanas centru.
Atbrīvošanas alejas pusē, kur plūst nemitīga automašīnu jūra, ir uzstādīta Fatimas Dievmātes skulptūra. Balti stabiņi un žogs viņu atdala no ielas. Šķiet, ka Jumprava Žēlsirdīgā tūlīt pacels savu galvu un paskatīsies uz krustiņu, kurš slejas virs Latgales galvenā pieminekļa.
Dievmāte Portugāles miestā Fatimā Pirmā pasaules kara gados parādījās pusaudžiem. Hmmmm, nezinu, vai Dievmāte kādreiz ir parādījusies kādam prezidentam, profesoram vai kino režisoram.
Man šķiet, ka Fatimas Dievmātei ir tik pat žēlsirdīga sirds kā i Rēzeknes vai Feimaņu Dievmātei. Ka Jaunava Marija arī te, Rēzeknē, grib kaut ko pačukstēt, atklāt kādus pravietojumus...
Baltajā baznīcā esmu bijis daudzreiz. Gan vienatnē, gan esot klāt liturģijās. Man dzejoļi top dažādās vietās un dažādos apstākļos, bet Baltajā baznīcā – vienīgais, kurš sarakstījies dievnamā. Atnākot stipri agrāk pirms dievkalpojuma un iegrimstot pārdomās.
* * *
Es nazynu, voi tys precizi tai ir, bet ir reizis, kod Dīvs maņ kū ta vaicoj.
Pat lyudzās nu manis. Nazynu, voi tai dreikst runuot voi pat dūmuot... A par kū nā? Jis tok ir Vysuvareigs, jam nivīnam nav nikas juopīruoda, jam ni nu vīna nav kauns. I kai ba jis mani lyudz – Tu maņ nūtici, Tu iz mani pasaļauņ!
Un kaidu laiku tys dorbojās. Muns tāvs i muote ari mani lyudze – nasablondīs apleik, sorgoj sovu veseleibu...
A maņ pādejā laikā palīk bais ar Dīvu runuotīs, nu juo pasalyugt. Na par sevi lyudzu, par tyvim cylvākim. I par personeigi napazeistamim. Lai labi ir jim, lai teik jim tys krikseits laimis.
Bet bais, ka Dīvs naīdūs. Nui, Jis lobuok zyna. Ka natycātu Dīvam, i golvā tū najimtu. A ka tici, ruodīs – nu voi ta tai var byut? A ka nikuo nalyugsi, tod i vilšonuos nabyus?
Nu tuo – cīši baileigi. Dūd, Jumprova Skaiškuo, maņ spāku uzvarēt ituos bailis!
1 Rēzeknes Sāpju Dievmātes baznīcai – 75 – Rēzekne: Priesteru Mariāņu kongregācija, 2012., 5.–6. lpp.
2 Ludviga Vojcehovska (arī Voicehovska) ir dzimusi 1856. gadā. Pēc citiem datiem mirusi 1944. gadā.
3 Mariāņu titula svētkos // „Rēzeknes Vēstis", 20.12.2019.
4 Trapučka A. Tautas frontes II kongresam // „Mōras Zeme”, 03.10.1989.
Komentāri