Pludmales kafejnīcā „Pampūkas” Preiļos sezonas laikā piedāvā apmeklētājiem dabīgu mājas saldējumu ar dažādām ogām, īpašo piedāvājumu -- Preiļu siera "Čedars" saldējumu, svaigi gatavotu limonādi, uz vietas ceptas "pampūkas", kā arī citus gardumus, kuru pagatavošanā izmantoti tikai dabīgi augstas kvalitātes produkti. Kafejnīcā saimnieko Preiļos dzimusī, augusī un atgriezusies Inese Martinkus un viņas vīrs Valds. Kafejnīcas saimniece labprāt piekrita sniegt interviju „Latgales Laikam”.
* Kā tad viss sākās?
-- Tolaik vēl studēju Daugavpils Universitātē datordizainu. Pēc pirmā studiju gada, kad radās pirmā iespēj aizbraukt uz ārzemēm ar darba līgumiem, arī mēs, studenti, ilgi stāvējām rindā un gaidījām savu kārtu. Man bija paredzēts braukt darbā uz restorānu ”Mc’Donalds” uz trim vasaras mēnešiem, taču piedāvājumu saņēmu vien augusta beigās. Nācās izvēlēties -- ņemt akadēmisko atvaļinājumu un braukt uz ārzemēm strādāt vai arī palikt un turpināt mācības. Tā kā gribējās piedzīvojumus, nolēmu paņemt akadēmisko atvaļinājumu, un tad kopā ar savu paziņu Dinu devāmies pretī nezināmajam. Ar “Ecolines” autobusu līdz Viļņas tirgum, pēc tam ar taksometru uz lidostu, kur savas nezināšanas pēc teju nokavējām lidmašīnu. Ja jau uz autobusu vai vilcienu var ierasties dažas minūtes pirms izbraukšanas, domājām, ka līdzīgi ir arī ar izlidošanu.
Kad Īrijā pa ceļam uz dzīvesvietu tikām iesēdinātas mikroautobusā bez logiem, paspējām ne pa jokam sabīties, ka tik netiktu nolaupītas seksuālajai verdzībai. Taču, kad Navanā tikām izsēdinātas pie divstāvu villas, izbīlis pazuda. Dzīvojām kopā ar vēl četrām latviešu meitenēm no Liepājas, Grobiņas, Jelgavas un Latgales. Strādājām kopā ar lietuvietēm, kuras bija gana apsviedīgas un jau pēc dažiem darba mēnešiem bija atradušas sev vēl vairākus papilddarbu, dažus no kuriem pēc tam mums par zināmu atlīdzību „piespēlēja”. Tā pa dienu strādājām “Mc’Donalds”, nedēļas nogalē -- bārā, trīs reizes nedēļā „biezajiem” uzkopām mājas un vēl šad tad arī palīdzējām fabrikā.
Alga tika maksāta regulāri -- reizi nedēļā. Par savu pirmo algu nopirku mobilo telefonu, lai varētu sazināties ar mājiniekiem. Algas bija labas, spējām gan iztikt, gan atlikt, gan arī uz mājām nosūtīt. Īpaši patīkami bija sajust, ka vari atļauties nopirkt dārgas preces un sarūpēt dāvanas tuviniekiem, sagādājot prieku citiem. Pēc nostrādāta gada braucu atpakaļ mācīties. Tā kā sakari bija izveidojušies, darbā uz ārzemēm braucām regulāri.
* Kā iepazināties ar savu nākamo vīru -- pašreizējo biznesa partneri?
-- Trešajā gadā pārcēlāmies uz jaunu māju. Lai dzīvošana būtu lētāka, mājas pirmo stāvu izīrējām lietuviešu puisim Valdam, kā pēcāk izrādījās -- manam nākamajam vīram. Pēc pusotra gada pazīšanās apprecējāmies.
Tā kā man bija palicis pēdējais studiju gads, paralēli studēju arī RISEBA uzņēmējdarbības vadību, vajadzēja pārcelties uz Preiļiem, kur man bija dzīvoklis. Uz dzīvi Preiļos pārcēlās arī man vīrs. Drīzumā mums piedzima dēls. Lai uzturētu ģimeni, es sāku strādāt vietējā Tūrisma centrā, vīrs ik pa brīdim devās peļņas darbos uz ārzemēm.
* Kad nolēmāt pievērsties savam biznesam?
-- Piecu gadu kāzu jubilejā aizbraucām uz Maroku. Vecpilsētā Medinā pievērsām uzmanību tam, ka vietējie cep karašas ar dažādiem vietējiem pildījumiem. Tur bija tas “klikšķis”, kad padomājām, ka varbūt arī mēs varam ar vietējiem pildījumiem mājās cept un tirgot, piemēram, pankūkas. Tā pamazām arī kļuvām par mājražotājiem.
Nevienam no mums nav ne konditora, ne pavāra izglītības. Aizraušanos ar gatavošanu laikam esmu mantojusi no dzimtas sievietēm -- mammas, vecmammas, vecvecmammas. Viņas bija godu saimnieces, klāja galdus kāzām, bērēm, kristībām. Kopš bērnības atceros, kā tika gatavoti ēdieni un klāti galdi. Savukārt no tēva, kurš darbojies kā arhitekts un mākslinieks, laikam esmu saņēmusi mantojumā skaistuma un krāsu izjūtu.
Preiļi ir slaveni ar “Čedara” sieru. Padomju gados te ir bijusi arī linu pārstrādes fabrika. Tā mums tapa pirmā populārā „pampūku” recepte ar divu veidu sieriem ar linsēklām – “Čedara” četru mēnešu siers, kausētais siers “Čedariņš” un grauzdētas linsēklas.
* Kāpēc pampūkas?
-- Kad bijām izdomājuši sākt savu biznesu un bija gatava receptūra, ilgi domājām, kā nosaukt savas pankūkas. Sākumā bija ideja nosaukt tās par grāfu vai mājas pankūkām, bet neviens no šiem nosaukumiem tā īsti pie sirds negāja. Vecākajam dēlam tobrīd bija pieci gadi. Kā daudzi bērni, arī viņš šajā vecumā dažus vārdus nemācēja pareizi izrunāt, tai skaitā vārdu pankūkas, tā vietā sakot pampūkas. Beigās saklausījušies šo vārdu, mēs nolēmām tās nosaukt par pampūkām.
Sākumā nodarbojāmies ar ielu tirdzniecību. Vasarā tirgojāmies, bet ziemā vīrs brauca uz ārzemēm piepelnīties, kur strādāja būvniecībā. Pirms sešiem gadiem, kādā jaukā februāra dienā, vīrs piezvanīja no Anglijas uz pasūdzējās, ka neuzmanības dēļ dīzeļdegvielas vietā uzpildījis pilnu bāku ar benzīnu, nu mašīnas motors ir čupā un nekādas vasaras tirdzniecības vairs nebūšot.
Sākām domāt, ko darīt. Tobrīd jaunāko dēlu caur parku vadāju uz bērnudārzu. Tikko bija atjaunota pludmales aktīvā zona, uzbūvēta BMX trase, izveidoti volejbola laukumi, bet teritorija tomēr tā īsti “nedzīvoja”, tai kaut kā pietrūka. Izlēmām -- ja jau mēs braucām ar telti tirdzniecībā, tad tikpat labi varam no tās tirgot arī pludmalē, nekur nebraucot.
Pašvaldībā mūsu ideju atbalstīja, paņēmām nomā zemes pleķīti un sākām tirgot. Sapratām, ka ir vajadzīga grīda, tāpēc uzbūvējām terasi. Pēc tam telts vietā uzstādījām karkasa koka ēku. Tā nu mēs te tirgojam jau sešus gadus. Katru gadu veramies vaļā maija otrajā svētdienā -- Mātes dienā, bet slēdzam sezonu septembra otrajā nedēļā -- Tēva dienā.
* Kas ir jūsu klienti?
-- Gaidām ciemos gan vietējos iedzīvotājus, draugus un radus, gan arī tūristus un ārzemniekus. Mums katra diena ir citādāka, mainās arī piedāvājums. Tas pats saldējums visu sezonu nav viens un tas pats -- kādas ir sezonas ogas, tāds arī saldējums.
Tūristu pieprasītais “Čedara” siera saldējums jau ir kļuvis par klasisku vērtību. Dažreiz ir arī tā, ka apmeklētāji piedzīvo vilšanos, jo saldējums ir beidzies. Es uzskatu, ka labāk lai saldējums dažreiz beidzas, bet vienmēr ir svaigs, nekā paliek pāri un to nākas tirgot nesvaigu.
Mums ir arī interesants griķu saldējums. Tāpat ir plombīra, šokolādes, ogu -- zemeņu, meža zemeņu, aveņu, smiltsērkšķu, plūmju, kā arī rabarberu saldējums. Visi saldējumi ir no dabiskām izejvielām un teju katrreiz atšķirīgi.
Uz vietas gatavojam arī svaigās limonādes -- spiežam citronus ar piparmētrām. Tāds sava veida bezalkoholiskais mohito sanāk. Ne klasiskos frī kartupeļus, ne kolu pie mums nopirkt nevar. Daudzi tādēļ sākumā, iespējams, ir vīlušies, bet pēc tam saprot, ka nopirkt un baudīt kaut ko veselīgu ir forši.
Par godu Mātes un Tēva dienai mums ir arī deserta “Skaistās mammas” pampūkas ar maskarpone krēmu, šokolādes riekstu krēmu un svaigām ogām un “Stipro tētu” pampūkas ar divu veidu “Čedara sieriem”, kūpinātu šķiņķi, grauzdētām linsēklām un skābo krējumu.
Vēl kafejnīcā ir nopērkami arī divu veidu salāti -- “Stilīgais Cēzars” apēdamā traukā, traukus un mērci gatavojam paši, un “Grieķis kārbiņā”. Ir arī kokteiļi -- saldējuma, melleņu, plūmju, persiku, smiltsērkšķu un arī kafija -- kapučino ar rudzupuķēm.
* Kā “Pampūku” darbību ietekmēja “Covid-19” izplatība?
-- Tā kā strādājām brīvā dabā, apmeklētāju skaits stipri nesamazinājās. Samazinājās lielo tūristu grupu skaits, bet pieauga individuālo tūristu un ģimeņu skaits. Rezultātā, vērtējot no ieņēmumu puses, tie bija līdzīgi kā citiem gadiem.
Mēs cenšamies arī nepieturēties pie kanoniem. Ja apmeklētājs vēlas pankūkas ar kādu savu, īpašu pildījumu, mēs varam tās pagatavot arī, piemēram, ar šķiņķi un šokolādi. Tāpat mums nav problēmu atvērt kafejnīcu stundu agrāk vai slēgt stundu vēlāk.
Pirms gada mūsu kafejnīcā bija kādas dzimtas saiets, uz kuru bija sabraukuši cilvēki no malu malām. Galdiņu viņi bija rezervējuši uz vienu stundu, bet palika uz piecām. Ejot prom, kāds viesis mums pajautāja -- vai jūs zināt, ko jūs pārdodat, un pats atbildēja -- jūs pārdodat noskaņojumu, to, kā bieži vien jau vairs nav lielās pilsētās.
* Varbūt darbā jums ir bijuši arī kādi interesanti atgadījumi?
-- Par šīs sezonas pārsteigumu mums kļuva kāds rīts, kad vīrs, atbraucot uz darbu, ieraudzīja, ka viss terasītes sols bija pilns ar mīkstajām rotaļlietām. Tā arī nesapratām, no kurienes šie draudziņu bija uzradušies. Vēlāk rotaļlietas atdāvinājām kafejnīcas apmeklētājiem.
Par vēl vienu patīkamu pārsteigumu parūpējās kolektīvs. Mums ar vīru bija jābrauc uz Baltkrieviju, tādēļ atstājām darbinieces tirgoties vienas pašas. Tā sagadījās, ka uznāca stiprs negaiss un saplēsa terasītes jumtu. Lai glābtu plīstošo jumtu, viena no darbiniecēm to turēja, bet otra steidzīgi devās uz būvmateriālu veikalu pēc līmlentes. Rezultātā jumts, lai arī ieplīsa, tomēr tika nosargāts.
Arī šis izgrebtais un izdekorētais ķirbis ir darbinieču veikums. Patiesībā šādos gadījumos, kad kolektīvs izdara pat vairāk nekā tu no tā gaidi, ir liels gandarījums.
Komentāri