Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2021. gada 28. novembris
Svētdiena
Olita, Rita, Vita
-2.0 °C
apmācies

Žogotas

Par Ismeru pusi agrāk maz zināju. Tikai to, ka šeit dzīvo daudz vecticībnieku, ka Ismeros ir liela un skaista molennā. Laduši, Īvuški, a uz Mitru pusi jau vairāk latgalieši.

Pirmo informāciju par Žogotu muižu, tās saimniekiem un šeit notikušo uzzināju no Aleksandra Grodzicka publikācijām.

Ka Žogotu muižu, kurai pirms tam bieži mainījās īpašnieki, 19. gs. 60. gados nopirka Krievijas ķeizariskās flotes admirālis Samuils Mofets (1807–1882).

Mofeti nāca no Skotijas, bet kļuva par Krievijas pavalstniekiem un raženi un pašaizliedzīgi kalpoja impērijai.

Admirāļa meita Vera apprecējās ar baronu Nikolaju Noldi.

„Rakstnīks un mōkslinīks Leonids Nolde ir slavonō admirala mozdāls. Šamā pusē pagōjuse jō bērneiba un jauneiba. [..] Tīši Žogotūs L. Nolde uzraksteja sovu pyrmū romanu „Naryusēja vōrdi" („Не ржавели слова…”), kas iznōce Reigā 1930. godā. Tymā šōs vītas attālōtas kai „Verigino" muiža, bet romana golvonais varūņs Petja Verigins ir pats autors”1.

Leonīds Nolde (1899–1962) pabeidza 1918. gadā Pleskavas kadetu korpusu, karoja pret Sarkanajiem kņaza Anatola Līvena (1873–1937) vienībā, vēlāk Nikolaja Judeņiča (1862–1933) armijā.

Tad studēja Berlīnes Mākslas akadēmijā. Gleznoja ainavas, ikonas.

Bija baltemigrantu organizācijas „Krievu taisnības brālība” („Братство русской правды") biedrs, piedalījās nelegāla radioraidītāja, kurš raidīja pārraides uz Padomju Krieviju, uzstādīšanā Rēzeknes apkaimē2.

Šķiet, ka Leonīds arī dzīvē rīkojās tikpat azartiski un avantūristiski kā personāži viņa tā laika romānos. Ar Leonīdu Noldi saistās skandāls, kurš satricināja vietējo diplomātiju un izraisīja teju starpvalstu krīzi.

„1932. gada sākumā ar kādas Krievu drāmas artistes netiešu starpniecību Nolde uzaicināts iestāties GPU nodaļas dienestā. Ar „Brālības" vadītāju ziņu un piekrišanu, Nolde šo riskanto priekšlikumu pieņēmis, lai sekmētu savas organizācijas darbību, sniedzot lieliniekiem nepareizas ziņas par „Brālības" darbību un viņas vadoņiem, kā arī lai atklātu provokatorus krievu emigrantu vidū.

Noldi „komandējuši” Rīgā divi atbildīgi Pad. Krievijas sūtniecības darbinieki. Tie centušies izmantot Noldi nevien kā informatoru par krievu monarhistu grupu darbību Latvijā, bet caur viņu mēģinājuši arī iespaidot šīs grupas, pamudinot tās uz lielāku aktivitāti. Lai cik dīvaini tas izklausās, bet GPU pārstāvji prasījuši no Noldes, lai tas ierauj krievu pretlielinieciskās aprindas bruņotā cīņā ar padomju varu, t. i., tie prasījuši teroristisku aktu organizēšanu pret padomju diplomatiskiem pārstāvjiem Baltijas valstīs un partizānu grupu sūtīšanu no Latvijas Padomju Krievijas teritorijā."3

1939. gada oktobrī Leonīds Nolde atstāja Latviju, dzīvoja vēlāk Brazīlijā, kur publicējās ar pseidonīmu Avdejs Starovercevs. Leonīda Noldes sieva Ņina (1910–1955) bija dzejniece.

Žogotu muiža, arī Runtorta, Loborži, Baļinova un Feimaņi, starpkaru periodā bija nozīmīgi baltgvardu emigrācijas centri, kur pulcējās šīs kustības vietējie vadoņi un atbraukušie emisāri, sprieda par aktivitātēm, kā destabilizēt komunistu režīmu Padomju Krievijā.

Viesojās un dzīvojās šajās vietās arī krievu inteliģence, rakstnieki un mākslinieki. Žogotās ciemojās, muižu un tās apkārtni gleznoja Sergejs Vinogradovs (1869–1938), Nikolajs Bogdanovs-Beļskis (1868–1945) u.c.

Viņi gleznoja skaisto Žogotu parku, kurš slavējās ar retiem kokiem un senlaicīgām kļavu un liepu alejām. Ismeru ezeru no Žogotu puses – pussaliņu ar vientuļu priedi uz tās, ezera līkumainos krastus, Ismeru molenno pāri ezeram.

Arī pareizticīgo baznīciņu, kura tika uzbūvēta virs admirāļa Mofeta kapa. Kapliču jeb baznīciņu uzbūvēja admirāļa meita Vera (1857–1943), kura Žogotās saimniekoja līdz Otrā Pasaules kara vidum.

Ap baznīciņu bija kādi padsmit apbedījumi. Pāris kapu kopiņas vēl ir redzamas.

Gan pašu kapliču, gan kapus apkārt ir izvandījuši mantrači. Var teikt, ka vairākas mantraču paaudzes te ir darbojušās.

Runā, ka te spokojas. Var saulainā dienā redzēt ēnas, bet pašu cilvēku nav.

Vispopulārākā ir leģenda par Noldu ģimenes ārstu, kurš te pie baznīciņas ir apglabāts. Ļoti iespējams, ka tā nav nekāda leģenda, bet patiesība.

Ka šo savu ģimenes ārstu Žogotu saimnieki ļoti mīlēja un cienīja. Ārsts bija ebreju tautības cilvēks, un, kad ienāca Latgalē hitlerieši, šis cilvēks tika apcietināts. Noldes, kuri paši bija vācieši un kuriem bija labas sociālās pazīšanās vajadzīgajā vidē, savāca naudu kukulim un to piedāvāja kaut kādai vietējai amatpersonai, lai viņš pa kluso atlaiž brīvībā viņu ārstu. Taču priekšnieks bija ļoti principiāls, ārsts tika nošauts kopā ar citiem. Par to kukuli izdevās izpirkt ārsta līķi, kuru pārveda uz Žogotām un apbedīja pie baznīciņas4.

Ir arī stāsti, ka te pie baznīciņas apglabāts kāds Nolde vai viņiem tuvs cilvēks, kuru 1941. gada jūnijā Rēzeknē nošāva čekisti.

Tā saucamā Baznīciņa pēc Otrā pasaules kara ar katru gadu bija sliktākā un sliktākā stāvoklī. Apkārtne pārpurvojās, visur atkal un atkal rakņājās mantrači. Esmu dzirdējis runas par kaut kādiem fantastiskiem atradumiem šeit.

Pie baznīciņas tikās mednieku kolektīvi, daži treniņa pēc ar bisēm šāvuši pa vējrādi virs kapličas.

Žogotu muižas kungu māja bija liela divstāvu ēka. Cokolī bija akmeņi un ķieģeļi, pati no koka. Fasādes vidū zelmenis, kuram apakšā kā tā projekcija bija lieveņa nojume. Uz verandu ved augstas mūra kāpnes, pati māja bija krāšņumkrūmu ielenkumā un apaugusi ar vīteņaugiem.

Pēc Otrā pasaules kara šajā mājā tika ierīkota skola. Vēlāk māju izjauca, bet materiālus pārveda uz Čornaju. It kā uzbūvēja maizes ceptuvi, cita saka, ka alus brūzi.

No Žogotu Mofetu/Noldes mājas ir palikušas tikai krūmos ieaugušas kāpnes.

Vēl var redzēt ceļa malā bijušo kolhoza fermu. Noldes nodarbojās ar šķirnes zirgu audzēšanu, šī ferma tika ierīkota staļļa vietā. Fermas garums ir 85 m – varat iedomāties, kas tas bija par stalli un cik tur zirgu bija!

Vēl ir skaista, dīvaina aleja pa ceļam uz Bratovu. Apkārtne te ir skaista, vēsture daudzslāņaina!

1 Grodzickis A. Reiz beja Žogotu muiža // „Rēzeknes Vēstis", 19.10.2002.
2 Гродзицкий А. Забытые имена: писатель и художник Леонид Николаевич Нольде - 100. (11 марта 1899 - 2 марта 1962) // Русский ортодокс. URL: http://www.rusort.narod.ru/kltr/noll/noll.html (skat. 21.10.2021)
3 GPU provokacijas Latvijā // „Latvis”, 03.10.1933.
4 https://youtu.be/DyNn7LfNuNM (skat. 25.10.2021)

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.