Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2021. gada 28. novembris
Svētdiena
Olita, Rita, Vita
-1.9 °C
apmācies

Steigsimies mīlēt!

Novembra sākumā, kad dabā nolasām atgādinājumu par aiziešanas nenovēršamību, ticīgie Latvijā biežāk apmeklē kapsētas, lai atcerētos savus dārgos tuviniekus, lūgtos par viņiem un apliecinātu tiem savu mīlestību. Skumjas, ko rada tuvinieka aiziešana no šīs pasaules, tomēr nespēj nomākt ticību mūžīgajai dzīvei un augšāmcelšanās cerību.

Viduslaikos trapistu, kamedulu un kartūziešu mūki viens otru sveicināja ar vārdiem: „Memento mori” (Atceries, ka tu nomirsi). Tas viņiem atgādināja, ka mūsu dzīve ir sagatavošanās nāvei, ka labi un svētīgi nomirt ir liela māksla. Sakāmvādra gudrība pauž: „Kāda dzīve, tāda nāve; kāda nāve, tāda mūžība.” Mūki uzskatīja, ka viens no svarīgākajiem garīgās dzīves vingrinājumiem ir katru dienu atcerēties par nāvi nevis tāpēc, lai par to bēdātos, bet lai spētu ar atbildības sajūtu izmantot katru mirkli, steigtos mīlēt, priecāties, darīt labu un par visu pateikties Dievam. Svētais Benedikts mācīja: „Uz dzīvi skaties ar domu par nāvi un uz nāvi ar domu par dzīvi. Tā tu iemācīsies gan dzīvot, gan nomirt. Nāve ir briesmīga tikai tiem, kuri par to nedomā.” Nopietni pārdomājot savu dzīvi, mēs nonākam pie svarīgām atziņām – dzīve ir trausla, pats svarīgākais tajā ir mīlestība un Dievs dzīves krustcelēs un grūtībās gaida uz katru no mums.

Tā ir patiesība, ka mūsu dzīve ir trausla, bet tajā pat laikā tai ir milzīga vērtība. Bībelē teikts: mūsu dzīve ir kā lauka zieds, kas no rīta zeļ, tad tvīkst, un līdz vakaram novīst (Ps 90,6). Šeit virs zemes mēs esam svētceļnieki un visa mūsu dzīve ir sagatavošanās nāvei, kas ir pāreja citā realitātē. Mūsdienu sabiedrība dara visu iespējamo, lai aizklātu šo sūro patiesību. Daudzi cilvēki jūtas pašpietiekami un uzskata, ka dzīve ir atkarīga tikai un vienīgi no viņiem pašiem. Noteicoša kļūst tēze: „Es esmu savas dzīves kungs un noteicējs.” Šāda iedomība var būt divējāda. Vai nu cilvēks pārāk paļaujas uz savām spējām, cerēdams tikt glābts bez palīdzības no augšienes, vai arī viņš vēlas ļaunprātīgi izmantot Dieva žēlsirdību, cerēdams saņemt no Viņa piedošanu bez atgriešanās un Debesu godību – bez jebkādiem nopelniem. Protams, mums jācer uz Debesu godību, ko Dievs ir apsolījis tiem, kas Viņu mīl un pilda Viņa gribu. Mēs taču nevaram dzīvot bez cerības, jo bez tās mūsu dzīve zaudētu jebkādu nozīmi un kļūtu nepanesama. Katehismā ir teikts, ka „cerības tikums atbilst alkām pēc laimes, ko Dievs ielicis katra cilvēka sirdī; tas aptver visas tās ilgas, kas iedvesmo cilvēka rīcību; cerība tās attīra, lai tās būtu pakārtotas Debesu valstībai; tā palīdz izturēt; tā atbalsta cilvēku pamestībā; tā iepriecina sirdi ar ilgām pēc mūžīgās svētlaimes” (KBK, 1818).

Atcerēsimies, ka dzīvē pats svarīgākais ir mīlestība. Izcilais poļu dzejnieks priesteris Jans Tvardovskis ir teicis: „Steigsimies mīlēt cilvēkus, jo viņi aiziet tik ātri…” Par šiem vārdiem mēs aizdomājamies tikai tad, kad kāds jau zaudēts. Tad pamanām, ka mums pietrūka laika, lai viņu mīlētu, lai viņu labāk iepazītu, lai viņā ieklausītos. Ikdienas steigā mēs reti kad pārdomājam to, kas dzīvē ir pats svarīgākais. Cilvēks, radīts pēc Dieva attēla, īsteno sevi mīlestībā, kas ir nesavtīga sevis dāvāšana otram. Katrā mūsu šūniņā ir ierakstīta Dieva mīlestības atbalss: „Tev būs mīlēt!” Vēstulē ebrejiem ir teikts – neaizmirstiet par mīlestību un viesmīlību, jo „daži caur to, pašiem nezinot, uzņēmuši savā pajumtē eņģeļus” (Ebr 13,2).

Pāvests Francisks bieži atgādina, ka „miera nav tur, kur valda bezrūpīga vienaldzība.” Tas, kurš ir vienaldzīgs pret Dievu, tāds ir arī pret saviem tuvākajiem un visu radību. Tāpēc, lai iegūtu sirdsmieru, mums ir vajadzīga atgriešanās, lai, pateicoties Dieva žēlastībai, mēs spētu atvērt savas sirdis un steigties palīdzēt grūtībās nonākušajiem līdzcilvēkiem. Tikai tuvākmīlestība spēj pasargāt mūs no vienaldzības, egoisma, noslēgšanās sevī. Mīlestība ir pats skaistākais un pats labākais, ko mēs varam dāvāt pasaulei. Tieši pēc tās mēs skrienam un tad, kad to būsim sasnieguši, tieši mīlestībā gūsim mieru. Atcerēsimies, ka ne jau materiālie labumi dara mūs bagātus, bet gan mīlestība! Dzīve – tas nav laiks, kurā krāt mantu un dzīvot sev, bet mīlēt un dalīties ar citiem. Patiesībā mīlestība ir viss, kas mums ir vajadzīgs, lai šo pasauli darītu labāku.

Vēl viena svarīga atziņa, ka dzīves krustcelēs (grūtībās, neveiksmēs) uz katru no mums gaida Dievs. Ticība ne tikai sniedz informāciju par Dievu, bet savā būtībā tā ir dzīve kopā ar Viņu. Taču ticība pieaug tieši proporcionāli tam, kā mēs virzāmies uz priekšu. Mēs tāpat kā Ābrahams iepazīstam Dievu ceļā, pat ja ejam pa dzīvi lēni un atmuguriski kā vēzis, redzot to, kas bija, bet neredzot to, kas gaida priekšā. Tas, kurš tic, redz vairāk, saprot vairāk un piedzīvo vairāk.

Man prātā nāk stāsts par kādu cilvēku, kurš ļoti vēlējās izprast, kāpēc Dievs pasaulē pieļauj tik daudz ļaunuma. Kad viņš par to domāja un lūdza, lai Dievs viņam atbildētu, šim cilvēkam blakus nostājās eņģelis un sacīja: „Nāc man līdzi un es tev atklāšu Dieva nodomus.” Ilgi nedomājot, cilvēks sekoja eņģelim. Viņš redzēja, kā viens ļauns cilvēks labam cilvēkam uzdāvina zelta biķeri. Eņģelis pagaidīja brīdi, kad labais aizmiga, un tad paņēma biķeri no labā cilvēka un aiznesa sliktajam. Turpinot ceļu, eņģeļa līdzgaitnieks eņģelim vaicāja: „Ko tu izdarīji, tā taču ir zādzība!” Eņģelis viņam atbildēja: „Neko nejautā, tikai nāc un skaties, un tu mācies pazīt Dieva nodomus.”

Tad viņi devās tālāk un vēlā vakara stundā lūdza naktsmājas kādam nabadzīgam vīram. Viņš ceļiniekus sirsnīgi un laipni uzņēma, daloties ar viņiem visā, kas tam bija. Kad no rīta viņi devās ceļā, eņģelis atgriezās un aizdedzināja šī cilvēka māju. Eņģeļa ceļabiedrs sadusmojās uz viņu un sāka dzēst uguns liesmas, taču eņģelis viņam to neļāva darīt. „Kā tu varēji aizdedzināt šī sirsnīgā, vienkāršā cilvēka māju? Tavs uzdevums ir palīdzēt cilvēkiem, nevis tos mocīt!” – kliedza ceļabiedrs. Eņģelis viņam atbildēja: „Es tev teicu, ja tu vēlies pazīt Dieva nodomus, tad nejaucies manās lietās, tikai ej, skaties un tu visu sapratīsi!”

Ejot tālāk, viņi nonāca līdz kalnu upei un apstājās pie neliela tiltiņa. Kad pa tiltiņu nāca tēvs ar mazu divgadīgu bērnu, eņģelis to sašūpoja tā, ka tēvs ar bērnu iekrita straujajā kalnu upē. Straujais ūdens aizrāva bērnu un tas noslīka. Tēvs knapi dzīvs izkāpa no upes un, gauži raudādams, atgriezās mājās.

„Nu tas jau ir par daudz! Es pacietu, ka tu nozagi taisnīgam cilvēkam biķeri, es pacietu, ka tu aizdedzināji nabadzīgā cilvēka māju, bet tas, ka tu nogalināji nevainīgu bērnu, to es nevaru izturēt. Tu neesi nekāds eņģelis, bet sātans!” – kliedza ceļabiedrs, noraujot no eņģeļa galvas kapuci.

Eņģelis atbildēja: „Es esmu eņģelis, kuru Dievs sūtīja uz zemi, lai izpildītu Viņa gribu un tev izskaidrotu, kāds ir Dieva nodoms.” Ceļinieks turpināja kliegt: „Tā nav taisnība! Dievs tāds nav! Noteikti Viņš nebija tev pavēlējis darīt to, ko tu izdarīji!”

Eņģelis viņam atbildēja: „Labi! Es tev pastāstīšu, kāpēc es tieši tā rīkojos katrā no šīm situācijām. Lūk, biķerī, kuru es paņēmu no taisnīgā cilvēka, bija inde. Ja es viņam atstātu šo biķeri, tad šis cilvēks saindētos un nomirtu. Ļaunais cilvēks, kurš gribēja savu tuvāko noindēt, tika sodīts par savu ļauno rīcību. Nabadzīgais cilvēks, kura māju es aizdedzināju, nezināja, ka viņa istabā zem grīdas ir apslēpti dārgumi. Kārtojot izdedžus, viņš tos atradīs, un tas ļaus viņam dzīvot pārpilnībā līdz dzīves beigām. Cilvēks, kuru mēs satikām pie kalnu upes, bija ļoti ļauns. Viņš negribēja pazīt Dievu, viņš bija nocietināts, slikti izturējās pret cilvēkiem un dzīvoja ļoti izlaidīgi. Zaudējis savu mazo dēlu, kurš jau ir Debesīs, viņš atgriezīsies pie Dieva un mainīs savu dzīvi, un tā viņi abi būs Debesīs. Ja tas nebūtu noticis, viņi abi nokļūtu ellē. Vai šie skaidrojumi tev palīdzēja saprast Dieva prātu?”

Ceļabiedrs, ar interesi klausoties eņģeļa teiktajā, saprata, ka Dievs visu redz citādi – daudz pilnīgāk nekā mēs. Viņš arī saprata, ka Dievam visās situācijās ir pats labākais risinājums, kaut arī cilvēciski raugoties, tās šķiet ļoti sarežģītas, neatrisināmas un sāpīgas. Kāds svētais ir teicis: „Brīžiem Dievs nemaina mūsu situāciju, jo Viņš vēlas mainīt mūsu sirdi.”

Baznīcā pastāv sena tradīcija no 1. līdz 8. novembrim apmeklēt kapsētu un lūgties par dvēselēm šķīstītavā, lai tādā veidā nopelnītu tām pilnas atlaidas. Atbildot Baznīcas ganu lūgumiem, Svētais Krēsls izdeva dekrētu, ar kuru nosaka, ka, tā kā turpinās Covid-19 pandēmija, pilnas atlaidas par mirušajiem arī šogad varēs iemantot visu novembra mēnesi.

Gados veci cilvēki, slimnieki un visi tie, kuri nopietnu iemeslu dēļ nevar iziet no mājām, piemēram, pandēmijas laikā valdības noteikto ierobežojumu dēļ, varēs saņemt pilnas atlaidas, ja, būdami garīgi vienoti ar visiem citiem ticīgajiem, pilnīgi atraisīti no grēka un paturēdami nodomu pie pirmās izdevības izpildīt trīs ierastos nosacījumus (pieiet pie grēksūdzes, saņemt Svēto Komūniju un palūgties Svētā tēva nodomos), Jēzus vai Dievmātes svētbildes priekšā dievbijīgi lūgsies par mirušajiem, skaitot, piemēram, Rožukroni, Dieva Žēlsirdības kronīti vai kādu citu lūgšanu par mirušajiem. Tādā veidā mēs sniegsim lielāku garīgo atbalstu mirušajiem, jutīsimies viņiem tuvāki un arī izkopsim Svēto sadraudzības apziņu.

Lai šis novembra mēnesis, kad kopā ar visu radību (dabu) mēs pārdomājam dzīves un nāves noslēpumu, palīdz mums atjaunot savu ticību mūžīgajai dzīvei un ar savu dzīvi liecināt citiem, ka Kristus ir uzvarējis nāvi, grēku, ļaunumu un atvēris mums mūžības vārtus!

Priesteris Andris Ševels MIC,

Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests

Komentāri

09.11.2021 07:59
Lorensa
Loti dzilss pardomu bagats raksts.mums katram.ir ko padomat.sen nesmu neko tik viedu lasijusi.dveselei.paldies latgales laikam..
09.11.2021 07:36
Adel
Loti emicionals un vieds raksts...sai tunsajaa skumjaja pardomu laikaa..ja tie dieva celi neizdibinami..ari vina likumi un griba biezi vien mums cilvekiem ir nesaprotama un nepienemama..jo..cilveks nav pilniba un nav augstakais saprats..cilveks ir loti grecigs..biezi vien vins zaude pareizo celu..tas ir milet krustu..vins atkapjas no cilveces pastavesanas morales pamatiem un ar to ari sakas vinam visas nelaimes..bet nekad nav par velu atgruezties uz pareiiza cela pie dieva..jo visa musu dzive ir cels uz muzibu..mes .esam seit tikai ciemini...lun patiesiba mums ari nekas sai pasaulee nepueder..pat berni.jo ari tie mums doti tikai uz laiku..jautajums un kas tad mums pieder...draugi..dzive..ta ir lielaka dieva daavana mums katram..lai mes dzivotu un tiektos pec pilnibas..lai miletu visu kas mums apkart..ari aizgajysos tuviniekus.tos apciemojot kapsetaa..un pats galvenais ka dievs so pasauli iejartojis ir loti gudri..jo tas ko tu dari otram patiesiba dari sev..darisim viens otram labu.

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.