Jau no mazotnes dzirdēju – pie Molennās, aiz Molennās. No Molennās. Uz Molenno. Vārda nozīmi es nesapratu, bet vārdu iegaumēju un tas spilgti palika man atmiņā.
Tad es sāku lēnītēm saprast, par kuru vietu pilsētā ir runa.
Tā ir vienīgā vieta pilsētā, kur es pāris reizes apmaldījos. Arī tagad man šis rajons ir vismazāk zināmais, bet reizē arī izzinošām pastaigām vispiemērotākais.
Kādā 7. klasē es sapratu, ka staraveri par molennajām sauc savas baznīcas. Tā es to pats priekš sevis formulēju.
Ja kāds toreiz teica vienkārši Molennā, tad bija skaidrs, ka runa ir par to Rēzeknes attālo – bezskolu, bezrūpnīcu, bezlielveikalu – mikrorajonu.
Ja runāja par citām vietām, tad vienmēr lika priekšā apzīmējumu – Kampišku molennā, Tiskādu molennā, Vainovas molennā.
Lūgšanu namu šajā Rēzeknes kalnā uzbūvēja 1895. gadā. Virs lūgšanu nama 10 gadus vēlāk piebūvēts zvanu tornis, kurā iekārts 4 949 kg smags zvans.
„Par lielā zvana atliešanu un nogādāšanu ir dažādi nostāsti. Viens no tiem vēsta, ka kopienas vecticībnieki paši esot braukuši uz Gatčinu (kur zvans esot ticis atliets) un metuši izkausētajā metālā sudraba rubļus, un otrs, – ka tad, kad zvans esot ar vilcienu atgādāts līdz Rēzeknei, rati, kas bija paredzēti zvana transportēšanai, esot salūzuši un vecticībnieki paši, izmantojot zirgus, virves un pašgatavotas konstrukcijas, esot aizvilkuši zvanu līdz vajadzīgajai vietai."1
Zvans esot bijis dzirdams 40 verstis no Rēzeknes. „Tā ir bijusi vecticībnieku tirgoņa, rēzeknieša Ivana Petroviča Siņicina dāvana. Tas iegravēts arī zvanā. [..] Tiek uzskatīts, ka šis Rēzeknes vecticībnieku zvans ir lielākais zvans Baltijā.”2
Siņicini bija tajos laikos plaši pazīstami labdari. Tieši pateicoties Siņicinu finansiālam atbalstam izdzīvoja Rēzeknes Tirdzniecības skola – lielu paldies par to Siņiciniem teica gan Nikodems Rancāns, gan Frīdrihs Obšteins.
Ja runā par to zvanu, esmu dzirdējis, ka vēlāk kādas svētku skandēšanas laikā tas ir it kā ieplīsis. Nezinu, vai šobrīd šo lielo izmanto, vai arī iztiek ar pārējiem, mazajiem.
Lūgšanu namam līdzās bija draudzes nespējnieku patversme.
Te blakus, bij. Janopoles ielā 72 starpkaru periodā bija Rēzeknes vecticībnieku krājaizdevu sabiedrība. Nekāds dižs apgrozījums šai iestādei nebija, bet grūtos brīžos ar nelielas summas aizdevumu tā palīdzēt varēja.
Draudzi sauca par Rēzeknes vecticībnieku Kapu draudzi, arī par Svētā Nikolaja draudzi. Tādēļ nav brīnums, ka tieši Sv. Nikolaja svētki bija vieni no galvenajiem šajā draudzē.
„Rēzeknes vecticībnieku kapu draudze ikgadus 19. decembrī svin plašus Sv. Nikolaja svētkus, ko tauta sauc par „Nikoļščinu”. Šajos svētkos piedalās ne tikvien Rēzeknes vecticībnieki, bet arī no plašas apkārtnes. Sv. Nikolaja svētkos notiek 40 stundu atlaidas un tauta baznīcā pavada arī visu iepriekšējo nakti, jo svētki sākas jau 18. decembra pēcpusdienā.
Svētku dienā kapu draudzes vadība rīko tradicionālās pusdienas vairākiem simtiem dievlūdzēju. Pusdienu rīkošanai ikgadus notiek ziedojumu vākšana, ko izdara draudzes padome. Tradicionālās draudzes svētku dalībnieku pusdienas sākas jau rītā un turpinās līdz vēlam vakaram. Ikgadus piecās maiņās pusdienas ēd vairāk kā 600 cilvēku. Šajās pusdienās var piedalīties katrs, kas ieradies draudzes svētkos.
„Nikoļščina" Rēzeknē vēl pieskaitāma vecākiem draudzes svētkiem, kas daudzās citās vietās vairs nav sastopami.”3
Iespējams, ka te vai tuvumā bija kāds vecāks lūgšanu nams, jo, cik var spriest pēc kapu pieminekļiem, tad kapsēta4 ir pāris paaudzes vecāka par tagadējo lūgšanu namu. Šajā t. s. Vecticībnieku kapsētā ir daudz mākslinieciski veidotu kapu pieminekļu, kuri izgatavoti i tālās pilsētās, i tepat Rēzeknē.
20. gs. sākumā „Rēzeknē dzīvoja slavens meistars, kurš darināja krustus no melnā marmora un pelēkā granīta. Pieminekļa sānos, pašā apakšā viņš parasti iekala savu vārdu. Tas bija Timofejs Kirsanovs ar dēliem. Viņa izgatavotie augstie (divu cilvēku augumā) krusti rotāja visas Rēzeknes senās kapsētas. [..] Acīmredzot viņa darbnīca atradās kaut kur vecticībnieku lūgšanu nama tuvumā.”5
Padomju gados kapus vairs nesauca konfesionālos, arī ar reliģiju kā citādi saistītos nosaukumos. Kapsētām visbiežāk bija neitrāli nosaukumi, kuri norādīja uz atrašanās vietu kartē. Rēzeknē Brežņevlaikos bija Upes ielas kapi, A. Upīša ielas kapi, Ratnieku kapi, Miera ielas kapi, Jaroslavļas ielas kapi.
Lai konkurētu ar Troicu, kapusvētkiem, Dvēseļu dienu, tā laika vara iniciēja un organizēja līdzīgu, taču laicīgu pasākumu – Mirušo atceres dienu. Šie oficiālie sarīkojumi, lai kā organizatori arī centās, tomēr nebija tik kupli apmeklēti kā reliģiskie. Ja citos kapos cilvēki uz šiem nereliģiskajiem pasākumiem vairāk vai mazāk pulcējās, tad tur, kur bija apglabāti vecticībnieki, šie pasākumi notika ļoti neuzkrītoši un teju bez apmeklētājiem.
1991. gada 1. oktobrī daudzas Rēzeknes ielas atguva vecos, citas dabūja jaunus nosaukumus. Ļeņina iela atkal kļuva par Atbrīvošanas aleju. „Komjaunatnes iela atguvusi pulkveža Brieža vārdu, Gorkija ielai atdots Zemnieku, bet Uzvaras ielai – Baznīcas ielas nosaukums. Jaroslavļas iela tagad sadalīta divos posmos, kas nosaukti ievērojamu rēzekniešu-vecticībnieku I. Zavoloko un I. Siņicina vārdos."6
Ja nebija vairs Jaroslavļas ielas, vairs nebija arī Jaroslavļas ielas kapu!
Ja no autobusu pieturas un veikala puses ejam kalnā uz lūgšanu namu, pirms tā labajā pusē ir koka māja. Pie ēkas sienas piestiprināta piemiņas plāksne – šajā namā savulaik dzīvoja vecticībnieku sabiedriskais un reliģiskais darbinieks Ivans Zavoloko (1897–1984).
Šajā mājā 1940. gada oktobrī Ivans Zavoloko tika arestēts. Gulagā un izsūtījumā viņš sabija 17 gadus, zaudēja kāju. Pēc atgriešanās Latvijā strādāja zinātnisku darbu, piedalījās etnogrāfu ekspedīcijās, referēja konferencēs7. Dzīvoja un darbojās Rīgā, bet pēc nāves apglabāts šeit – Rēzeknes Vecticībnieku kapos, 150 m attālumā no ielas, kura nosaukta viņa vārdā.
Esmu daudzus Latgales vecticībnieku lūgšanu namus aplūkojis no ārpuses, dažos esmu bijis arī iekšā. Pāris reizes biju dievkalpojumos. Ne ziņkārības pēc, bet kopā ar filoloģijas habilitēto doktoru, profesoru Josifu Trofimovu (1947–2007), kurš pētīja arī vecticībnieku kultūru un dažas ļoti būtiskas lietas man pastāstīja.
Pazinu Daugavpilī arī latgaliešu kultūras darbinieku, kurš apprecējās ar vecticībnieci un pietuvināja sev vecticībnieku dzīves stilu un vērtības. Kad viņam pajautāju, vai tas ir sievas dēļ, viņš atbildēja – nē, sevis dēļ, jo staraveri ir cylvāki ar steržni!
1 Pastare E., Uškāns A. Nezināmā Rēzekne. Ceļvedis ziņkārīgajiem – Rēzekne: Nezināmā Rēzekne, 2020., 33. lpp.
2 Stāsts par Rēzeknes zvaniem // „Neatkarīgā Cīņa”, 11.06.1994.
3 D. L. Sv. Nikolaja svētki Rēzeknē // „Daugavas Vēstnesis”, 18.12.1939.
4 Rēzeknes un apkaimes vecticībnieku vēsturi ir pētījis Vladimirs Nikonovs. Viņš raksta, ka šajos kapos pati pirmā tika apbedīta Rēzeknes tirgotāja Lukas Maslenikova maziņā meita Mononija. Viņas kaps un piemineklis ir saglabājušies līdz mūsdienām.
5 Grodzickis A. Slavenie rēzeknieši jeb divu fotogrāfiju vēsture // „Rēzeknes Vēstis", 17.07.1999.
6 Zemīte A. Tas notika Latgalē 1. oktobrī // „Latgales Laiks”, 01.10.2021.
7 Памяти Заволоко Ивана Никифоровича. Сборник статей и материалов, посвященных 100-летию И. Н. Заволоко – Рига: Рижская Гребенщиковская старообрядческая община, 1999.
