Augšdaugavas novada Salienas pagasta Šlapaku ciema iedzīvotāji Vera un Fjodors Gorkini mierā, mīlestībā un saticībā dzīvo jau 35 gadus. Lielāko daļu savas kopdzīves viņi bija kopā, draudzīgi risinot dzīves un ikdienas problēmas. Taču apstākļi ir izveidojušies tā, ka šobrīd laulātie ir spiesti dzīvot šķirti viens no otra.
Slaids un galants
Šlapaku ciema 36. nama durvis atvēra glīta, smaidīga sieviete un ieaicināja mājoklī. Pirmais, kas „iekrita acīs”, bija izcila tīrība, kārtība un komforts -- nekādas īpašas greznības un pārmērību, viss savā vietā un, šķiet, neko labāku nevar izdomāt.
Šeit dzīvo dzīvesbiedri Vera un Fjodors Gorkini. Jāpiebilst, ka Fjodoru labi pazīstu kopš skolas laikiem, kad mācījāmies Salienas vidusskolā, es – vecākajās klasēs, bet Fjodors – jaunākajās. Vēlāk ar viņu tikāmies ne reizi vien, runājāmies un dalījāmies dzīves pieredzē. Vārdu sakot, esam labi paziņas.
Pašlaik Fjodors dzīvo un strādā Čehijā, kur dzīvo abu meita Jevgeņija un viņas divi bērni -- 6 gadus vecais Miroslavs un 4 gadus vecā Bogdana.
Vera pastāstīja, ka viņi iepazinās 1985. gadā dejās Šlapaku ciema klubā: “Fjodors man iepatikās – viņš bija slaids un galants jauneklis cirtainiem matiem, sabiedrisks. Lai nu ko, bet parunāt viņam tolaik patika, spēj tik klausīties. Tieši ar to viņš mani arī savaldzināja… Tikai vēlāk skarbā dzīve padarīja viņu atturīgu un mazrunīgu. Kādas tur vairs emocijas, kad visu laiku -- tikai darbs."
Vera atbrauca uz šejieni, pateicoties savai draudzenei, kura šeit ieradās gadu iepriekš gucuļu (etniskā grupa Ukrainas Aizkarpatos) brigādes sastāvā un tajā laikā strādāja Salienas ciema padomes paju sabiedrības „Iskra” tīrumos. “Papildus darbam mana draudzene mācījās klātienē Višķu lauksaimniecības tehnikumā par agronomi. Viņa mani paaicināja šurp un sagaidīja. Atbraukusi, es šeit strādāju brigādē, uzreiz iestājos neklātienes nodaļā tajā pašā specialitātē. Strādājām, atpūtāmies, gājām uz dejām, kur es satiku savu nākamo dzīvesbiedru. Tā Šlapaki kļuva par manu otro dzimteni,” stāsta Vera.
1986. gadā jaunieši apprecējās, bet 1987. gadā ģimenē piedzima meita Jevgeņija.
Uz tēva mājām
Sākumā ģimene dzīvoja Salienas ciemā trīsstāvu mājā, bet pēc Fjodora vecāku nāves pāris pārcēlās uz viņu tukšo māju, kas tolaik bija diezgan nožēlojamā stāvoklī: bija nepieciešams remonts, pamatīga pārbūve, vajadzēja sakopt arī teritoriju. Bet, pats galvenais, tēva mājas vajadzēja pastāvīgi pieskatīt, pretējā gadījumā marodieri tās izjauktu pa baļķim vien savām vajadzībām.
Tajā pašā laikā bija jādomā par ģimenes materiālo nodrošināšanu, tāpēc dzīvesbiedri sāka iekopt saimniecību. Vispirms nopirka vienu govi, laika gaitā ganāmpulks pieauga līdz 6 brūnaļām, turēja tikpat daudz teļu, nopirka vilcējspēku – zirgu Rižiku, vārdu sakot, izveidojās tipiska lauku sēta. Gorkiniem bija arī zeme un mežs -- gandrīz 5 hektāri zemes un tikpat meža. Saimnieki nodarbojās ar dārzkopību.
Turklāt 2001. gadā Fjodors Gorkins iekārtojās darbā par sanitāru vienā no Daugavpils speciālajām ārstniecības iestādēm. Jāpiebilst, ka ļoti saspringts un smags bija ne tikai darbs --, Fjodoram bija jābrauc ar autobusu gan uz pilsētu, gan atpakaļ. Kopumā viņš nostrādāja slimnīcā septiņus gadus.
Saimnieki neaprobežojās tikai ar piena produkcijas ražošanu. “Mēs dzīvojam pierobežā, mežu ieskauti, un tajos ir papilnam sēņu un ogu. Tā nu mēs pastāvīgi gājām sēņot un ogot. Brīvajā laikā devāmies uz mežu un vācām mellenes, brūklenes, dzērvenes, avenes. Dažās dienās izdevās savākt pat centneru brūkleņu. Brīžiem bija ļoti grūti apvienot mājsaimniecības darbus un mūsu “meža piedzīvojumus”. Taču mēs turējāmies un dzīvojām labi! Mums pietika naudas gan maizei, gan sviestam,” atceras Vera.
Nauda, ko ieņēmām par dabas veltēm, tika izlietota saimniecisku problēmu risināšanai, tomēr, neskatoties uz to, saimniecības iekārtošanai katastrofāli trūka līdzekļu. Tāpēc 2006. gadā ģimenes padomē tika nolemts ņemt bankā kredītu uz 10 gadiem, kas arī tika izdarīts. Tādējādi turpmāk bija jāveic ikmēneša maksājums kredīta atmaksai 120 latu apmērā. “Kamēr litrs piena maksāja 21 santīmu, divus gadus ar naudas atdošanu bankai tikām galā. Bet, kad piena cena pēkšņi nokrita līdz 9 santīmiem par litru, mēs, atklāti sakot, baidījāmies, ka nepaspēsim laikā samaksāt un var rasties lielas problēmas. Un toreiz mēs nolēmām pārdot saimniecību un doties peļņā uz ārzemēm. Daļu no pārdošanas ieņēmumiem nekavējoties iemaksājām kredīta dzēšanai, bet atlikušo kredīta daļu maksājām līdz pat 2015. gadam,” stāsta Vera.
Nogurums gāza nost no kājām
2009. gadā, laikā, kad ģimene bija nonākusi smagā finansiālā situācijā, Vera un Fjodors devās uz Prāgu pie meitas Jevgeņijas, kura bija aizbraukusi uz Čehiju gadu iepriekš. Viņa īrēja vienistabas dzīvokli, kur apmetās arī viņas vecāki.
Verai divas nedēļas pēc ierašanās izdevās atrast darbu viesnīcā, bet Fjodoram – celtniecībā.
Mēnesī bija tikai viena brīvdiena, Vera atceras, ka tolaik bija pamatīgi zaudējusi svaru: «Darbs bija ļoti smags un nogurdinošs, bet nebija, kur sprukt, jo par visu bija jāmaksā. Viņa strādāja, no pārguruma krītot no kājām, 17 stundas dienā. Mājokļa īre vien izmaksāja 800 eiro, plus bērnudārzs – 350 eiro, tāpēc pāri palika ļoti maz. Lai noturētos „virs ūdens”, bija nepieciešami vismaz 1500 eiro mēnesī. Cilvēki tur ir labi un draudzīgi, bet uzņēmumu īpašnieki, kuros Gorkini strādāja, cienīja strādīgus cilvēkus,” stāsta Vera.
Vēlāk Vera nomainīja darbu – sāka strādāt restorānā, veicot visdažādākos darbus. Kopumā viņa nostrādāja restorānos vairākus gadus.
Katru gadu jūlijā Vera brauca uz Šlapakiem atvaļinājumā, taču arī šeit nesēdēja dīkā. Pirmkārt, viņa sakopa saimniecības teritoriju -- pļāva zāli, lai to paveiktu, iemācījās lietot trimeri, turklāt bija jāsakopj arī lauksaimniecības zeme. Lai gandrīz piecu hektāru platībā nopļautu zāli un novāktu sienu, Vera nolīga cilvēkus un maksāja viņiem par darbu.
Vera pastāstīja, ka dzimusi Ukrainā, Aizkarpatos, viņas vecāki tolaik dzīvoja Čumaļovas ciemā, kurā bija aptuveni 10 tūkstoši iedzīvotāju. Viņa piedzima un izauga ģimenē, kurā jau no bērnības radināja pie darba: „Ģimenes apstākļi izveidojās tā, ka no 4. klases ar savām mazajām rociņām mazgāju drēbes un noskaloju upē. Mana māsa strādāja par agronomi un pēc dabas bija ļoti stingra un prasīga. Viņa man sastādīja sarakstu ar darbiem, kas jāpaveic pirms viņas ierašanās, pamēģini tik nepaklausīt. Es strādāju gluži kā pasakas Pelnrušķīte,” atceras Vera Gorkina.
Laiks doties mājās
Reiz, ieradusies Latvijā un atbraukusi uz savu viensētu, Vera konstatēja, ka tur paviesojušies zagļi, un saprata, ka tā nebūs pēdējā reize. Un, ja tā, tad pēc gada, nākamajā apciemojumā, sava mājokļa vietā viņa var ieraudzīt tikai pamatus.
2017. gadā dzīvesbiedri nolēma, ka viņu uzturēšanās Čehijā vairs nevar turpināties. Tika nolemts, ka Fjodors paliks Prāgā un finansiāli palīdzēs meitai un mazbērniem, savukārt Vera dosies uz Šlapakiem. Kopš tā laika viņa ir šeit.
Strādīgā saimniece nesēž dīkā, vienmēr atrod, ko darīt. Mājā un pagalmā valda kārtība, iekoptas puķu dobes.
Vera netur mājlopus -- tas viņai nav pa spēkam, taču kopj sakņu dārzu, savukārt māju sargā četrkājainais draugs -- suns Muha.
Šķiet, ka ģimenē viss ir labi, taču Vera atzīst, ka viņi ar Fjodoru jūtas gluži kā apburtajā lokā, no kura pagaidām nav iespējas izbēgt. Meita Jevgeņija ar bērniem nebrauks uz Latviju, jo šeit nav perspektīvas. Savukārt Fjodors nevar atstāt meitu un mazbērnus svešā zemē bez palīdzības, bet Verai ir grūti gadiem ilgi gaidīt vīra atgriešanos mājās: “Tas nav normāli, ka viņš atrodas tālu, bet es esmu šeit. Patiesībā mūsu dzīve brūk. Man ļoti pietrūkst Fjodora, man pietrūkst viņa stipro roku un viņa paša. Es nevaru sagaidīt, kad viņš pārkāps mūsu mājas slieksni un paliks šeit uz visiem laikiem. Viņam ir pienācis laiks atgriezties ..."
Saimnieks atbrauks uz Šlapakiem novembrī, un tad viņi kopā izlems, ko darīt tālāk.
