Oktobri un novembri pamatoti var saukt par starpsezonas laiku starp pavasara un vasaras darbiem, kas ir ļoti svarīgi ikvienam zemniekam, un tuvojošos ziemu, kad var atvilkt elpu un izvērtēt aizvadīto darba gadu. Šajā periodā parasti ir maz saulainu dienu, laiks -- drūms un vienmuļi lietains, kas daudzus cilvēkus ietekmē negatīvi, dažkārt izraisot sliktu garastāvokli un pat tieksmi ieslīgt grūtsirdībā. Bet ko par to saka Augšdaugavas novada iedzīvotāji?
Ivanam nav laika ļauties grūtsirdībai
Augšdaugavas novada Demenes pagasta iedzīvotāju, zemnieku saimniecības "Veras" īpašnieku Ivanu Artimoviču šajā laikā visvairāk satrauc gaļas govju ganāmpulka nodrošināšana ar ūdeni, precīzāk, dzirdinātavas ierīkošana ziemas periodam: „Vasarā šis jautājums parasti nav aktuāls, bet ziemā var rasties grūtības. Ūdens grāvjos, strautos, purvos un akās vēl nav uzkrājies tādā līmenī, lai ziemā dzīvniekiem tiktu nodrošināta pilnvērtīga dzirdināšana. Lai gan lietus ir bijis, bet no tā ir maz labuma.” Par barību Ivans neuztraucas, tās pietiks pārpārēm līdz pat jaunajai ganību sezonai, tāpēc nebūs jāmeklē un jāpērk no citiem saimniekiem.
Kopumā zemnieka ganāmpulkā kopā ar teļiem ir aptuveni 50 liellopi. Vērtējot sava biznesa kvalitāti un efektivitāti, Ivans Artimovičs ir gandarīts, ka pēdējos 3 gadus ir saglabājis stabilu ekonomisko līmeni. Cena par vienu kilogramu dzīvsvara pieaugusi par 10 centiem (iepriekš bija 2 eiro 40 centi), un tas zemnieku apmierina. Daudz lielākas bažas īpašniekam rada rezerves daļu, palīgmateriālu un degvielas izmaksas, kas pēdējā laikā ir strauji pieaugušas un apgriezušas visu kājām gaisā.
“Mans bizness, atšķirībā augkopības, ir nepārtraukts, tāpēc man nav laika atpūsties un garlaikoties. Esmu noskaņojies darbam, kopumā viss rit pēc plāna, koronavīruss pagaidām netraucē, un ar ne visai patīkamajiem laikapstākļiem ir jāsamierinās. Esmu pie visa pieradusi un mani nav tik viegli izsist no sliedēm. Ļauties depresijai nav laika, ir jāstrādā,” saka zemnieks.
Vissliktākais gadalaiks
Savukārt Augšdaugavas novada Vecsalienas pagasta Rudinišķu ciema iedzīvotāja Ņina Tomko neredz jēgu savam aitkopības biznesam, ar ko nodarbojas jau daudzus gadus. Aitu ganāmpulku (pašlaik viņai ir divi desmiti) Ņina ieplānojusi samazināt vismaz uz pusi, jo saimniecei vairs nav veselības un nepietiek spēka pilnvērtīgai savas saimniecības uzturēšanai: «Šodien dēls nokāva pēdējos teķus, gaļa ir jāpārdod, tāpēc jāatrod klienti, kuri vēlas iegādāties šo produkciju, taču tas ir ļoti grūti. Sanāk, ka es veselu sezonu strādāju bez maksas, lai tikai gada beigās nopelnītu naudu. Arī veselība jau ir sašķobījusies. Ienākumu no aitkopības tikpat kā nav. Daudz rūpju, bet rezultāts -- gandrīz nulle.”
Ņina uzskata, ka gan veselībai, gan garastāvoklim šis gadalaiks ir vissliktākais: pēc siltās vasaras kļūst tumšs un auksts, maz saules, pastāvīgi ir miglains, bieži līst, tādēļ laiku pa laikam zūd interese par dzīvi. Mūsu sarunas laikā Ņina teica, ka vēlas ātrāk tikt pie krāsns, sasildīties un tad doties pie miera, lai uzkrātu spēkus rītdienai.
Tāds pats viedoklis par šo gadalaiku ir Ņinas kaimiņam Vladimiram Širokovam. Tiesa, viņam nav saimniecības, jo Vladimirs uzskata, ka šī nodarbošanās ir tukša laika un bezjēdzīga spēku izšķiešanu. Vladimirs strādā kūdras purvā, bet viņa sieva Svetlana rūpējas par mājsaimniecību. Tāpēc mājā ģimenes galvu vienmēr gaida mājīgums, kārtība un gardas vakariņas: “Pašreizējos laika apstākļos, izejot ārā, gribas pēc iespējas ātrāk atgriezties mājā. Mani šajā laikā pārņem nomāktība, aizkaitināmība un nervozitāte.”
Vladimirs, lai uzlabotu noskaņojumu, iet karstā pirtī, peras ar bērza slotu, dodas dabā, vēro tās iemītniekus. Pie mājas ir izrakts dīķis, kurā ielaistas karpas un citas zivis.
Vladimirs nepacietīgi gaida ziemu ar salu un trauslo sniegu, kad uzlabojas noskaņojums un atgriežas dzīvesprieks.
Nedrīkst zaudēt dūšu
Pavisam citādās domās par vēlo rudeni ar tā ne visai patīkamajiem untumiem ir Vecsalienas pagasta Salandzeju ciema iedzīvotājs, zemnieku saimniecības „Červonka-58” īpašnieks Anatolijs Zabazlajevs, kurš nodarbojas ar graudkopību un gaļas liellopu audzēšanu. Viņš ik gadu nokuļ aptuveni 10 tonnas graudu un gaļai piegādā 10 līdz 12 liellopus.
Anatoliju nespēj pārsteigt slikti laikapstākļi un ar tiem saistītās neērtības, jo viņš 8 gadus dzīvoja Skotijā, kas nebūt nav slavena ar labvēlīgu kūrorta klimatu: “No rīta dažkārt spīdēja saule, bet vakarā bija jāvelk silta jaka. Dabā nav sliktu laikapstākļu, viss ir atkarīgs no tā, kā esi saģērbies. Un kāda klimatam nozīme, ja cilvēks dara sirdij tīkamu darbu?”
Zemnieks savu lauksaimniecības biznesu vērtē filozofiski un, dīvainā kārtā, par tādu nemaz neuzskata, sakot, ka strādā nevis naudas, bet gan prieka un pašapliecināšanās dēļ.
Pēc dabas Anatolijs ir optimists, parasti labā, jautrā noskaņojumā, kuram klimatisko apstākļu ietekme šķiet smieklīga. Un depresija ir vēl jo vairāk nepieņemama. Viņš uzskata, ka nevienā situācijā nedrīkst zaudēt dūšu.
