Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2021. gada 28. novembris
Svētdiena
Olita, Rita, Vita
-2.0 °C
apmācies

Dārzu ielas tilts

Droši vien šeit bija Rēzeknē vecākais tilts pār Rēzeknes upi. Seno latgaļu un vēlāk bruņinieku pils bija pašā upes krastā. Upe tad tecējusi pa pilskalna otru malu, vajadzības gadījumā to aizsprostoja un kalns pārvērtās par salu. Kaut kur šeit bija jābūt ceļiem, pa kuriem varēja piebraukt pie pilskalna un uzbraukt tajā augšā.

Dārzu ielas ir paliekas no caru laikiem. Tāpat kā Vienības ielas no īstajiem Ulmaņlaikiem vai Raiņa ielas no padomjlaikiem.

Cara laikos Rēzekne bija riktīga dārzu pilsēta. Ja arī daudzas ielas bija nebruģētas un dubļainas, tad košuma krūmi un augļu koki pie mājām bija lielā daudzumā. Ja dažās citās ielās mūra ēkas bija līdzās citām mūra ēkām, tad Dārzu iela pilnā mērā atbilda savam nosaukumam – te nebija saspiestības, te bija daudz verandainu privātmāju, kurām apkārt plauka peonijas, ceriņi un ķirši.

Cara laiku fotogrāfijās var redzēt, ka Dārzu ielā bija koka tilts ar balstiem, kuri aprīkoti ar ledlaužiem. Kad gāja ledus, šis tilts regulāri pamatīgi cieta.

1937. gada vasarā laikraksti par Rēzekni raksta. „Pilsētas satiksmes uzlabošanai pār Rēzeknes upi uzcelts jauns tilts, kas savieno Dārzu un Ērgļu ielas. Tilta būve pabeigta un šinīs dienās tilts nodots publikas lietāšanai.”1

Jaunais tilts bija vienlaidus – no krasta uz krastu, bez balstiem pa vidu.

Agrāk Dārzu ielas tilts, tāpat kā Lielais tilts2, bija vienu ielu sākums un citu ielu beigas. Ja šobrīd Dārzu iela sākas no Latgales ielas, tad līdz pat Otrā pasaules kara beigām Dārzu iela sākās no Dārzu ielas tilta. No tilta līdz tag. Latgales ielai jau no cara laikiem bija Ērgļa (citreiz raksta arī Ērgļu) iela. Šī 275 metri garā iela bija pati īsākā Rēzeknē! Nosaukta par godu tai smukajai aptiekai!

Tilts vairākas reizes cieta Otrajā pasaules karā. Saremontētais tilts galīgi nolietojās 50. gadu beigās. „Laika zobs, lietus un vēji pakāpeniski sagrauž koka tiltu pāri Rēzeknes upei Dārzu ielā. Viena ferma ieliekusies vairāk kā par metru, sākusi liekties arī otra. Vai tālu līdz negadījumam?”3 1959. gada rudenī sākās remonti4, bet pēc diviem gadiem – 1961. gada rudenī – šeit jau bija jauns tilts.5 Vēlāk šis tilts arī vairākas reizes tika remontēts un pārbūvēts.

Pēc kara Dārzu ielas tilta pakājē Tirgus pusē bija sākumā pirts, tad milicijas nodaļa, bet vēlāk tāda zīmīga padomjlaiku iestāde kā atskurbtuve.

Gorbačova pretalkohola kampaņas laikā dzērājus ķerstīja steberējušus pa ielām, savāca guļošus krūmos un, tā kā atskurbtuvē brīvu vietu parasti jau nebija, dažreiz vasarā vienkārši bobikā izveda pie Ptičnika un tur izmeta ārā.

Tajā atskurbtuvē par seržantu strādāja viens mans paziņa. Dzērājus savākt brauca speciāla mašīna, kuru tauta sauca par Bertu. Atskurbšanas galvenās metodes bija auksta duša, pārģērbšana atskurbtuves drēbēs, izgulēšanās vēsā telpā. Ja pēc tam par nokļūšanu atskurbtuvē paziņoja uz mācību vai darba vietu, varēja būt nepatikšanas.

Pretalkohola kampaņas laikā jau ne tik daudz kā agrāk bija gaiši dzelteno alus mucu, no kurām pārdevējas tirgoja izlejamo alu. Ja izdeva atlikumu, tad monētas vienmēr bija slapjas.

Kausu visiem nepietika, ap šādām mucām turpat tupēja, sēdēja un gulšņāja desmitiem cilvēku ar puslitrenēm, litrenēm un trīslitrenēm. Alus mucas bija pie Kerosinkas, laukumiņā pirms izejas uz Kovšu ezeru u. c.

Bija smieklīgi, ka vienu brīdi tāda alus muca bija tieši pretī atskurbtuvei, Rēzeknes upes pretējā krastā. Joki bira kā no pārpilnības raga – kāds brida pāri upei pie aizrestotajiem atskurbtuves logiem, bet daudzi pie sivēnmātes, kā tauta sauca šīs dzeltenās mucas, stāstīja par saviem piedzīvojumiem vitrezvitelī. Tad izgāja miliči, tie mēģināja arī bārstīt asprātības. Vienu lecīgu alus dzērāju turpat savāca un pāri upei aizstiepa uz soltū.

Ilgus gadus bijusī atskurbtuve stāvēja pamesta. Apmēram 2012. gadā šo graustu nojauca.

Šajā vietā tagad var apsēsties zālītē, izvilkt no somas Venedikta Jerofejeva grāmatu „Maskava-Gailīši”6, tad lēnām un ar baudu lasīt. Var arī Hansu Falladu7 vai Čārlzu Bukovski8.

Līdzās Dārzu ielas tiltam ilgus gadu desmitus savus ūdeņus no pazemes saulītē nesa slavenākais avots visā pilsētā. Vēlāk to iesprostoja caurulē, bet cauruli ievadīja upē.

Te pie tilta biju vienā mājā ciemos pie dzejnieka Viļa Dzērvinīka9. Pirmo reizi viņu redzēju Ludzā, tad viņš Atmodas laikos kļuva par Ludzas izpildkomitejas vadītāju. Viņa dzeja mani fascinēja ar savu robustumu, atklātību un patiesumu. Pēdējo reizi viņu nejauši satiku Vipingā, parkā pie tuberkulozes dispansera.

Dārzu ielas tilta pakājē – pa diagonāli no bijušās atskurbtuves – ir t. s. Purvīša māja. Sandra Ūdre kliedē daudzus stereotipus, kuri ir saistīti ar šo tūrisma objektu.

„Izcylais muokslinīks Rēzeknē nav ni dzims, ni audzs, ni školā guojs, ni oficiali struoduojs, ni bejs pīraksteits, ni mirs. Pyrmuo pasauļa kara laikā muokslinīka tāvs Juris Purvītis (1849–1927) ar ūtrū sīvu Kristīni puorsacēle nu Drysys apriņča, kur Kļastičūs (Boltkrīvejis teritoreja) reņtēja patmalis, iz Rēzekni. V. Purvīša muote Anna, Jura pyrmuo sīva, beja myruse jau daudz agruok.

Atmiņuos cylvāki atguodoj, ka Purvīši Rēzeknē dzeivuojuši pošā piļsātys nūmalē. Kurā vītā tys varātu byut, nasajam pasaceit ari muokslys zynuotneica Irēna Vilčuka, koč jei atroduse dokumentalu līceibu, ka Jura sīva Kristīne Purvīte myruse Rēzeknē, Antakolis īlā 7, dūmojams, tei i bejuse Purvīšu sāta. Antakolis īla niule ir Jelgovys īla.

Vilhelms, jau byudams profesors i Latvejis Muokslys akademejis rektors, brauce pi tāva pavadeit vosorys glaznuodamam.

Kod nūmyruse sīva, Juris puorsacieļs dzeivuot pi sovys meitys Kristīnis Kārklinis, V. Purvīša muosys, Krosta īlā. Juos veirs Ernests Kārkliņš 20. godūs beja Rēzeknis apriņča vaļdis lūceklis, pošvaļdeibys puorziņā asūšuos agronomiskuos paraugsaimisteibys Vipingys muižā vadeituojs. Jam pīderiejuse ari duorznīceiba Krosta īlā 17/19, bejs zyrgu sporta entuziasts. Saime dzeivuojuse sūpluok duorznīceibai guļbolku ākā.

2003. godā guļbyuve Krosta īlā nūdaga, Kārkliņu sātys vītā pošvaļdeibys SIA “Ūdenskanāls” izcēle jaunu sātu, kai roksta P. Zeile, kas dūmuota muokslinīku darbneicai i kafejneicai, varams, ari V. Purvīša pīminis styureišam.

1990. godā puorsaukt Olega Koševoja īlu Rēzeknē par Vilhelma Purvīša īlu beja pošu riezeknīšu prīšklykums. [..] Nu kurys pusis pa V. Purvīša īlu ej, vys tiksi Vacajūs kopūs, tok lobuok nu Gruovu īlys pusis, kam tī mozuok sirdeigi rejūšu suņu. Te nav gryuši atrast Jura Purvīša myuža vītu, kas ir tieļneicys Mārys Kalninis darynuots kopa akmiņs. Pa kreisi ari Purvīšu i Kārkliņu saimis kops."10

Pretī t. s. Purvīša mājai auga milzīgs ozols. Šo lielo, izteiksmīgo koku var redzēt arī Ulmaņlaiku fotogrāfijās. Kad gar upes krastu būvēja promenādi, varenais koks nokļuva gājēju/velosipēdistu celiņam pa vidu un nejutās vairs īsti komfortabli betona bruģa iesprostojumā. It kā nokalta... Bet varbūt atžirgs.

1 Uzlabojas Latgales pilsētu dzīve // „Latvijas Kareivis”, 17.07.1937.
2 2011. gada aprīlī tika atklāts jaunizbūvētais gājēju tilts starp Lielo tiltu un Dārzu ielas tiltu.
3 Kedrovs N. Kamēr nav par vēlu... // „Ausma", 14.08.1959.
4 Skudra A. Būtisks jautājums // „Ausma”, 09.10.1960.
5 Zaķe L. Pilsēta labiekārtojas // „Ausma", 23.04.1961.
6 Oriģinālā „Maskava--Petuški", latviski šo daiļdarbu tulkojis Uldis Tīrons.
7 Vācu rakstnieks, rakstījis Jaunās objektivitātes stilā. Viņa slavenākie romāni – „Dzērājs", „Cilvēks mirst vientulībā".
8 Ražīgs, ilgu mūžu nodzīvojis amerikāņu autors, kuru parasti pieskaita bitņikiem.
9 Dzimis 1959. gadā, piecu dzejoļu krājumu autors. Savulaik absolvējis Rēzeknes 1. vidusskolu. Miris 2007. gadā.
10 https://www.lakuga.lv/2021/07/06/voi-vilhelms-purvitis-beja-riezeknits/ (skat. 14.11.2021)

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.