Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2021. gada 28. novembris
Svētdiena
Olita, Rita, Vita
-1.9 °C
apmācies

Pilsētas dome

1927. gadā kāds arhitektūras speciālists ceļ trauksmi. „Par vandalismu var sākt domāt, skatoties, kā Rēzeknē kāds arhitekts-mākslinieks Pavlovs pārkārto veco, krievu ķeizara Pāvila I laika zirgu pasta stacijas ēku pilsētas namam. Ēka celta tā laika, pārejas garā, jauneklīgā ampīra formās, jo Pāvila laikā blakus vēl valdošiem Louis XVI un Directoire radās Empire. Ēka kā arhitektonisks piemineklis un pati par sevi, ar savu novietni, satiksmi utt. pilnīgi cienīga jaunajam uzdevumam. Arī pārkārtotāja tituls nedod nemieram vietas. Nelaime sākas tikai ar to, kā to dara. Iesākts ar nojaukšanu. Aprīļa sākumā bija jau nost – it kā aiz pārpratuma (!?) – kreisais spārns, vidus un otrā spārna pagalmu puses, un rēgojušās tikai kulises, jo „fasāde palikšot līdzšinējā". Visi gauži priecīgi, ka iznācis brangi daudz ķieģeļu! Debesu brīnums nu tas nebija, bet Rēzeknes glītākā ēka gan.”1

Klāt pie raksta ir pielikta fotogrāfija. Sniegs, centrālās ēkas vārtiem pretī liels koks. Virs centrālās ēkas vidus paceļas četrkantaina konstrukcija, kura ir vienā līmenī ar malējo ēku jumtu korēm. Nekāda tornīša nav, starp ēkām mūra žogi ar iebraucamiem vārtiem.

Cik var noprast, Rēzeknē zirgu pasta stacija bija jau 18. gs. beigās. Tā, kuru pēc arhitekta Pāvila Pavlova (1882–1977) projekta pārbūvēja, pati bija pārbūvēta 19. gs. 30. gados.

Savulaik zirgu pasta ēkas tika būvētas pamatīgas un greznas – līdzīgi kā vēlāk dzelzceļa stacijas! Zirgu pastu izmantoja augstākās iedzīvotāju šķiras, tā bija sava veida valsts vizītkarte! Latgalē vēl tagad var redzēt bijušās zirgu satiksmes stacijas Maltā, Daugavpilī, pie Cauņu kalna u. c.

Kad Rēzeknē bijušo zirgu pasta staciju pēc Pavlova projekta pielāgoja un remontēja, pilsētas pašvaldība atradās koka ēkā pretī Surmoņina namam. Jā, tajā šobrīd tukšajā stūrītī, kur sākas RTA skvērs.

Līdz ar tranzīta šosejas izbūvi 19. gs. 30. gados sāka veidoties Jaunpilsēta. Tā sāka izaugt šosejas (tag. Atbrīvošanas aleja) austrumu pusē, uz ziemeļiem no Pilskalna. Vecpilsēta palika ap Pilskalnu un Rēzeknes upes kreisajā krastā – kur tagad Vecais tirgus, Sarkanā baznīca, autoosta.

Donats Latkovskis raksta, ka no 1859. līdz 1875. gadam Rēzeknes pilsētas galva bija latgalietis Ontons Vorkaļs2.

Līdz 1920. gada sākumam, kad par pirmo Rēzeknes pilsētas mēru neatkarīgajā Latvijā kļūst (atbilstoši piemiņas plāksnei!) Francis Kemps, Rēzeknes pilsētu ir vadījis it kā vēl viens latgalietis – Donats Skanģeļs.

Starpkaru periodā par Rēzeknes mēriem ir pabijuši gan vācietis Aleksandrs Fitinghofs, gan pārnovadnieks Alfrēds Skroderis, gan ebrejs Kusiels Kalmanovičs, gan latgalietis Jezups Rubuļs.

Ir 1935. gada fotogrāfija, kurā redzams, kā pie arkveida durvīm stāv Kārlis Ulmanis, kad pie Valdes ēkas sienas tika piestiprināta plāksne, ka 1920. gada 21. janvārī Rēzekni atbrīvojis Latvijas Republikas karaspēks. Šobrīd arī ir tāda plāksne (atjaunota 1995. gadā), tikai tai ir cits noformējums un pamainīts teksta izkārtojums rindās.

Starpkaru periodā Valdes ēkā bija arī kinoteātris, bibliotēka, muzejs u.c. „Tornī bija neliels skatu laukums. Skaisto celtni 1944. gada jūlijā uzspridzināja vācu karaspēka vienības.”3

Ir saglabājušās pēckara fotogrāfijas, kur redzams neskarts Latgales Māras piemineklis4, bet tam aiz muguras sagrautas, izdegušas Rēzeknes pilsētas Valdes ēkas un tornis, kurš turas vien uz divām sienām, viss spīd cauri, tikai kupols un pīķis augšā ir neskarti.

Gruveši šeit bija ilgi. Kaut ko novāca, kaut ko būvēja. Tikai t. s. Hruščova laikos – 1956. gadā – tieši šajā vietā pabeidza būvēt jauno pilsētas administrācijas māju. Te sākumā bija izpildkomiteja un partijnieki, pēdējie pēc tam pārbrauca uz ēku, kuru pēc PSRS sabrukuma dabūja savā īpašumā Rēzeknes Augstskola.

Šķiet, ka karus pārdzīvoja tikai sarkano ķieģeļu ēka, kura tajā administratīvajā kompleksā bija malējā uz Baltās baznīcas pusi.

Tur es biju kopā ar vecākiem. Pāris reizes. Viņiem kaut kur ejot, kaut ko gaidot, kaut ko darot.

Tur bija Sberbanks, kur varēja nolikt naudu uz kņižkas, varēja arī noņemt naudu no kņižkas. Kreisajā pusē aiz garas koka un stikla, var teikt, pat sieniņas, sēdēja bankas darbinieces, bet labajā pusē pie sienas bija sasprausti visādi aģitācijas materiāli un nolikti krēsli, uz kuriem nervozi sēdēja šīs iestādes apmeklētāji.

Tās uzliktās vai noņemtās summas bankas darbiniece ar pildspalvu ierakstīja pārsteidzoši plānās, zaļās vai violetās sberkņižkās5. Ja kāds laucinieks nodeva pāris buļļus, summas bija iespaidīgas. Lai cik tas būtu pārsteidzoši, bija arī krājgrāmatiņas, kuras varēja noformēt „uz uzrādītāju".

Pašā Valdes namā biju pirmo reizi daudz vēlāk, īsti pat nesaprotot, kur šeit ir pašvaldības darbinieku kabineti, bet kur citas iestādes. Kaut kur kāpjot, kaut kur izejot, es te atdevu savu veco PSRS pasi, bet vietā man iedeva Latvijas Republikas pasi. Te vēl bija Naturalizācijas pārvalde, kaut kādi finansisti un VID darbinieki, kuri drīz vien pārbrauca uz paši savām ēkām.

Labi atceros šo tā laika tumši pelēko pilsētas Valdes ēku – pa vidu starp pirmā un otrā stāva logiem t. s. kvadrāts kvadrātā dekori, pirmā stāva logiem apakšā tādas kā margas, bet virs ieejas durvīm augšā balkons. Uz priekšu izbīdītajā ēkas daļā četru kantainu kolonnu imitācijas. Logu apmales un dekori bija krīta balti.

1990. gada 27. februārī pulksten 12 virs šīs ēkas tika nolaists sarkanbaltzili viļņoti sirpoti āmurotais6 karogs, bet tā vietā pacelts sarkanbaltsarkanais. Tā šajā dienā un stundā tas notika visā Latvijā.

Pirmais Atjaunotnes laiku sarkanbaltsarkanais karogs Rēzeknē legāli – ar pilsētas izpildkomitejas lēmumu, atzīmējot „Latgales un Latvijas atkalapvienošanās gadadienu un Latgales kultūras nedēļas trīsdesmitgadi”7 – tika pacelts jau agrāk, 1988. gada 17. decembrī virs Kultūras nama jumta tornīša.

Biju klāt, kad Trešā Pasaules latgaliešu saieta laikā 2012. gada 8. augusta saulainā vakarpusē tika atklāti trīs memoriāli objekti: piemineklis Antonam Kūkojam (1940–2007) pie muzeja, piemiņas plāksne Francim Kempam (1876–1952) pie Domes ēkas un piemiņas plāksne lauksaimniecības zinātniekam Aleksandram Ņikonovam (1918–1995) pie Latgales apgabaltiesas.

Kad atklāja pieminekli Antonam Kūkojam, uznāca brāzmains lietus. Putekļi tika noskaloti, uz asfalta vakara saulē spīdēja peļķes.

Kad atklāja piemiņas plāksni Francim Kempam, galvenais runātājs bija viņa dēls Leopolds. Viņš runāja gari, it kā pats sev, beigās viņa acīs sariesās asaras. Uzreiz kā nokrita pārklājs no piemiņas plāksnes, daudzi bija dusmīgi, ka teksts nav latgaliski, bet nedaudzi arī apšaubīja, vai Francis Kemps īsti precīzi bija pirmais Rēzeknes pilsētas vadītājs Latvijas Republikā (teica, ka pirmais tomēr bija Boļeslavs Miglinīks, Franča Kempa brālēns).

2018. gada pavasarī Domes ēkas fasādes renovācijas laikā piemiņas plāksne Francim Kempam uz laiku pazuda. Tas izraisīja sabiedriski aktīvo latgaliešu šūmēšanos, kā arī rezonansi medijos, taču drīz vien plāksne (pat spožāka kā sākumā!) atgriezās savā vietā – labajā pusē pie galvenajām durvīm.

Ja Rēzekne ir Latgales sirds, tad šī ēka ir šīs sirds centrs!

1 J. R. Chronika // „Ilustrēts Žurnals", 1927., Nr. 5.
2 Latkovskis D. Nacionālā atmoda Latgalē. Modinātāji, darba veicēji. – Rēzekne: Latgales Kultūras centra izdevniecība, 1999., 167. lpp.
3 Līpenīte A., Strods K. 100 fakti par Rēzekni. – Rēzekne: Latgales Kultūrvēstures muzejs, 2020., fakts Nr. 50.
4 Oficiāls nosaukums – Piemineklis Latgales atbrīvošanai no svešām varām.
5 Krājkases grāmatiņa.
6 Lucijanova S. Parāds atlīdzināts // „Darba Karogs”, 01.03.1990.
7 Karogu pacelt! // „Darba Karogs”, 15.12.1988.

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.