2020. gada martā Latvijā tika atklāts pirmais saslimšanas gadījums ar „Covid-19”, kam sekoja virkne ierobežojumu, lai mazinātu vīrusa izplatību, bet pēdējos mēnešus sabiedrība aktīvi tiek mudināta vakcinēties.
“Covid-19” pandēmija ir nesusi gana daudz emociju -- apjukums, neziņa mijās ar spēju pielāgoties situācijai un „jaunajiem spēles noteikumiem”. Kādam tas ir izdevies veiksmīgāk, kāds iestidzis sašutuma purvā un ir apstājies. Šis laiks ir sarežģīts sabiedrībai kopumā un arī dažādu jomu pārstāvjiem tas ir kļuvis par īstu izaicinājumu periodu. Ko drīkst un ko nedrīkst darīt? Kā strādāt, kā organizēt darbu? Kas ir un kas nav pareizi? Kā es jūtos? Vai man vakcinēties? Tie ir tikai daži no jautājumiem, kas virknējās ikviena sabiedrības locekļa prātā. Šie jautājumi nav sveši arī daugavpilietei, grafikas dizainerei Madarai Pastarei, kura kā pārdošanas speciāliste strādā Daugavpils teātrī. Viņa dalījās savā pieredzē par to, kā šis laiks ietekmēja viņas darba ikdienu un pieņemtos lēmumus.
Būtībā jau ar „Covid-19” pandēmijas pirmajām dienām kultūras jomā strādājošie ļoti krasi izjuta pārmaiņas. Ministru kabineta regulāri izsludinātie dažāda veida ierobežojumi kultūras iestādēm radīja īstu šķēršļu joslu labirintu, te izsludinot, te atceļot ārkārtējo situāciju valstī, te daļēji ļaujot, te vispār liedzot strādāt. „Mēs teātrī ļoti skrupulozi sekojām līdzi visiem Ministru kabineta izsludinātajiem lēmumiem, lai, balstoties uz jaunākajiem noteikumiem, veiksmīgi organizētu darbu,” atceroties „Covid-19” pandēmijas sākumu, stāsta Madara Pastare, „tas tik tiešām bija sarežģīts laiks, gan visiem teātra darbiniekiem, gan apmeklētājiem. Darbā ar cilvēkiem var ļoti labi sajust kopējo noskaņu sabiedrībā. Un tobrīd valdīja liels apjukums un neziņa. Pat neticami, ka šī pandēmija ilgst jau vairāk kā gadu! Visu laiku ir sajūta kā esot uz pulvermucas! Tobrīd likās, ka ierobežojumi būs tikai neilgu laiku. Teātra sezonu nevarējām noslēgt kā ierasts, bet nespējām pat iedomāties, ka nākamo sezonu nemaz nevarēsim tā īsti sākt.” Madara atzīst, ka liegt strādāt radošās jomas pārstāvjiem ir īpaši sāpīgi, stāstot: „Kad teātrī nevarējām atsākt sezonu un, kā ierasts, doties uz darbu, tas laiks pilnīgi izsita pamatu zem kājām. Darbs attālināti sākumā šķita kā ļoti viegls veids kā strādāt, viss tepat, rokas stiepiena attālumā, viss izdarāmas, beigās tas gan pārvērtās par mocībām, jo sāka pietrūkt kolēģu, komunikācijas un normālas ierastās darba dienas. Šajā laikā atskārtu, ka patiesībā man pietrūkst tās ikdienas rutīnas, jo tikai tā var veiksmīgi sastrukturēt savus darbus un motivēt sevi paveikt vairāk! Teātris ir pavadījis gandrīz divas sezonas tādā „gaidīšanas” režīmā, ik pa laikam tiekoties ar skatītāju, tad atkal pārtraukums un tagad atkal esam satikušies ar skatītājiem, un cerams -- uz palikšanu.”
Madara uzskata, ka arī pandēmijas apstākļiem ir iespējams pielāgoties, un Daugavpils teātris tam bijis piemērs. „Gribas teikt, ka bijām kā paraugs arī citiem, kā organizēt darbu šajos jaunajos apstākļos,” uzsver Madara, „kā zināms, pasākumus iekštelpās šobrīd ir ļauts apmeklēt tikai vakcinētām vai ar „kovidu” pārslimojušām personām. Sākumā, pirms tika nospēlēta šīs sezonas pirmā izrāde, bija bažas, vai būs skatītāji, bet, par laimi, tās bija veltas, jo skatītāju zāles ir pilnas. Par to esam ļoti priecīgi! Un tas parāda, ka vismaz daļa cilvēku, dažādu iemeslu vadīti, bet tomēr ir gatavi vakcinēties. Kopumā darba vidē tā bija ļoti ilgi gaidīta diena, kad varēsim normālā režīmā atsākt darbu, kad aktieri varēs nodoties mēģinājumu, radīšanas procesam, kad teātris atkal satiksies ar skatītājiem, jo tā ir īpaša enerģijas apmaiņa, kas radošo jomu pārstāvjus patiesi spēj iedvesmot un spārnot, kas ir tik būtiski šajā laikā! Mēs teātrī bijām ļoti priecīgi, ka, pat ja ar ierobežojumiem, tomēr varam aizvadīt šo sezonu, varam spēlēt izrādes un radīt!”
Madara atzīst, ka, lai arī par vakcinēšanos viņa domājusi jau laikus, arī viņa sākotnēji bažījusies par vakcīnas drošumu, bet draugu un darba kolēģu pieredzes motivēta, nolēmusi vakcinēties: „Jāatzīst, ka sākotnēji valdīja neuzticība pret vakcinēšanos ne tikai man, bet kopumā visā sabiedrībā. Manuprāt, lielā mērā tas bija tādēļ, ka sākotnēji nebija izstrādāta skaidra komunikācijas, informēšanas pieeja, radās vakuums, kas, balstoties uz cilvēku nezināšanu, ātri tika piepildīts ar šaubām un nedrošību. Patiesībā cilvēkiem trūka vienkāršas, saprotamas informācijas, līdz ar to vakcinēšanās nenotika raiti, bet tagad, kad to nosaka kā obligātu, lai varētu, piemēram, ceļot, apmeklēt pasākumus, kafejnīcas, cilvēkos rodas iekšējs protests – kā var man kaut ko uzspiest?! Tā ir dabiska aizsargreakcija.”
Madara smejoties saka, ka viņa ir “pilnībā zaļa”, jeb 100% izgājusi vakcinēšanās kursu, otro poti saņemot šī gada augusta sākumā. Jautāta, kā jutusies pēc vakcinēšanās, Madara stāsta: „Pēc pirmās potes nejutu nekādas blakusparādības, savukārt pēc otrās bija nogurums, sāpes rokā, paaugstināta temperatūra, bet tagad jūtos labi. Priecājos, ka to izdarīju, pirmkārt tādēļ, ka vairāk par to nav jālauza galva un arī tādēļ, ka, izsverot plusus un mīnusus, tomēr tagad jūtos drošāk. Mēs ģimenē visi esam vakcinējušies, vairākums manu darba kolēģu un draugu arī vakcinējās, bet uzskatu, ka šai izvēlei ir jābūt brīvprātīgai un tā nevar kalpot par iemeslu tam, lai kāds tiktu diskriminēts.”
