Augšdaugavas novada Skrudalienas pagasta lauku uzņēmēju piemājas saimniecībā „Saules” ražotos siera rituļus kā gardu ciemakukuli aizved sev līdzi uz daudzām valstīm tie, kas atbrauc apciemot savus radus un draugus. Tas liecina par siera ražotāju produkcijas augsto kvalitāti. Pārvarot dzīves kataklizmas, viņi ir atraduši savu biznesa nišu un šodien veiksmīgi ražo unikālus piena produktus, kas priecē patērētājus ar savām lieliskajām garšas īpašībām.
Bērnībā apgūtās prasmes
Ar piemājas saimniecības „Saules” īpašnieci Līgu Visocku tikāmies Miķeļdienā, kas katru gadu tiek svinēta Skrudalienas pagasta Silenes ciemā. Toreiz Līga Miķeļdienas tirdziņā piedāvāja visdažādāko, tostarp eksotisku šķirņu sierus. Jāatzīmē, ka Līga šajos svētkos piedalās ik gadu.
Līga ir dzimusi tajā pašā mājā, kur dzīvo tagad. Padomju laikos šo viensētu sauca "Salmonovka", vēlāk, noformējot zemesgrāmatu, to pārdēvēja par "Saules" viensētu – dzirdot šo nosaukumu, dvēselē ielīst gaišums: "Visus lauku darbus protu kopš bērnības -- strādāju tīrumā un mājās, mācījos slaukt govi, redzēju, kā vecmāmiņa Helēna gatavoja krējumu, sviestu un sieru, bet vectēvs Eduards viņai palīdzēja. Vēlāk man dzīvē tas viss lieti noderēja, turklāt esmu nonākusi pie atziņas – neatkarīgi no tā, ko būsi iemācījies, var pienākt brīdis, kad pat bērnībā iegūtās prasmes palīdzēs nopelnīt maizi un sviestu, ko uzziest virsū. Un tā tas arī notika."
Pēc Skrudalienas vidusskolas absolvēšanas Līga pabeidza šuvēju un pārdevēju kursus, taču pastrādāt apgūtajās specialitātēs lāgā nesanāca, jo sākās pagājušā gadsimta 90. gadi, kas pilnībā manīja visu dzīvesveidu un Līgai bija jāizlemj, ko darīt un kā dzīvot tālāk? Uz vecākiem, kuri jau bija cienījamā vecumā, viņa nevarēja paļauties, taču, par laimi, bija zeme, un tas nozīmēja, ka tā ir jāizmanto un jāattīsta uzņēmējdarbība.
Līga nolēma pievērsties piena ražošanai. Tāpat kā daudzi laucinieki, kuri nesēdēja klēpī saliktām rokām, viņa sāka ar vienu govi, ar laiku palielinot ganāmpulku līdz piecām brūnaļām. Līga palika pie šī skaita, jo uzskatīja, ka tieši tik daudz govju ļaus viņai strādāt nelielajā ražotnē visefektīvāk un kvalitatīvāk: „Jautājums bija – vai nu 5 vai 30? Bet, turot desmitiem govju, nebija garantijas, ka izdosies tās pienācīgi apkopt, tāpēc tika nolemts turēt piecas brūnaļas. Praksē ir pierādījies, ka es toreiz pieņēmu pareizu lēmumu."
90. gadu sākumā Līga iepazinās ar savu nākamo dzīvesbiedru Juriju Pučinski, kurš dzīvoja netālu. Viņš kļuva par uzticamu palīgu visos Līgas darbos. 2003. gadā ģimenē piedzima meita Jūlija. Līga un Jurijs ir kopā jau 28 gadus.
Produkcija aizceļo uz citām valstīm
Sākumā viņi pārdeva pienu. Taču pienāca laiks, kad piena iepirkuma cena nokritās tiktāl, ka vienkāršāk bija to izliet nekā nodot uzņēmējiem. Lai nepaliktu galīgi bešā, tika nolemts sākt ražot piena produktus -- krējumu, sviestu, biezpienu un, galvenais, sieru. Līga un Jurijs nekļūdījās -- gadu gaitā tika apgūti jauni produktu veidi un uzlabota ražošanas tehnoloģija. Pašlaik tiek ražots ducis siera šķirņu: klasiskais baltais bez piedevām, Latgalē tradicionālais "Jāņu siers" ar ķimenēm, zaļais siers ar ķiplokiem un citi sieri ar dažādām piedevām -- rozīnēm, žāvētām aprikozēm, melnajām plūmēm un dažādiem žāvētiem augļiem. Uzņēmēji ir nemitīgos meklējumos un ir gatavi ražot jaunas šķirnes, ja būs pieprasījums. Un tas arī ir, turklāt stabils. Lauku ražotājiem ir pastāvīgie klienti, kuriem Līga un Jurijs reizēm piegādā preces tieši uz mājām. Daudzi klienti zvana un lūdz pagatavot kādu sieru, jo gaida ciemos radus vai draugus no Rīgas, Jūrmalas un citām Latvijas pilsētām. Pārdošanas maksimums parasti ir Līgo un citos svētkos. Viss siera gatavošanas process notiek speciāli aprīkotā piena virtuvē.
Jāatzīmē, ka produkciju iegādājas ne tikai pagasta, novada un Latgales iedzīvotāji. Līga stāsta: “Daži iedzīvotāji, braucot uz citām valstīm, iegādājās pie mums sieru, lai to aizvestu kā ciemakukuli saviem radiem vai draugiem, kas dzīvo Dānijā, Īrijā, Vācijā, Izraēlā un citur. Patīkami, jo tā ir sava veida kvalitātes zīme mūsu produktiem.”
Bija laiks, kad Līga klāja galdus jubilejām un dažādiem citiem pasākumiem un savu darbu sauca „Uzdāvini cilvēkiem svētkus". Viņai tas izdevās ļoti labi, Līga saņēma neskaitāmus pasūtījumus, daudzus gadus pat strādāja vienā no firmām. Taču “kovids” visu sagrieza kājām gaisā, un Līgai nācās šķirties no šīs nodarbošanās. Tad viņa visu uzmanību veltīja savām mājām, iepriecinot ģimeni ar gardiem ēdieniem un skaisti klātu galdu.
Kaza komandē govis
Līgas un Jurija govju ganāmpulkā ir viens indivīds, kas ir pelnījis, lai par viņu pastāsta vairāk. Tā ir jauna kaziņa Duņa, kura pienu vēl nedod, toties ik uz soļa sagādā saimniekiem jautrus un smieklīgus brīžus. Dzīvesbiedri pastāstīja, ka Duņa ne no šā ne no tā pēkšņi uzņēmusies ganāmpulka vadones „pienākumus” un nostādījusi sevi tā, ka govis viņai seko kā piesietas. Kur kaza – tur arī govis. “Sākumā gribējām radināt viņu pie ķēdes, bet – kur nu! Kaza pārlēca pāri žogam pie govīm un kopš tā laika pastāvīgi ir kopā ar tām – no agra pavasara līdz salnām,” stāsta Līga.
Koronavīrusa epidēmija nekādi nav ietekmējusi Līgas un Jurija saimniecisko darbību. Viņi abi strādāja un turpina to darīt, ievērojot visas drošības prasības. Atbildīgie saimnieki ir vakcinējušies, vakcinēti ir arī viņu mājdzīvnieki -- govis un suņi, siera ražotāji savu produkciju pārdod attālināti, proti, piegādā produkciju pircējiem uz mājām un atdod to pa vārtiem vai durvīm.
Taču nestabilitāti rada cenu kāpums, lai gan "ķīmiju" -- mikroelementus lopbarībā -- saimnieki neizmanto, jo Līga ļoti augstu vērtē savu gotiņu veselību: "Man ir savi dzelžaini noteikumi. Man govis ir gluži kā ģimene, un ir žēl no tām šķirties. Es vēlos, lai tās būtu veselas, dzīvotu pēc iespējas ilgāk un nestu labumu. Tāpēc mēs barojam tās ar dabīgu barību un rūpējamies par brūnaļām gluži kā par bērniem.”
Līga teic, ka līdzekļi, kas iegūti, pārdodot piena produktus, viņai un vīram nav pašmērķis, bet gan līdzeklis, lai nodrošinātu normālu dzīvi bez pārmērībām. Pili viņi nebūvē, aizjūras kruīzos nebrauc, paplašināt saimniecību neplāno, tāpēc nopelnīto naudu iegulda īpašuma uzturēšanā, lai tas būtu gan mājīgs, gan skaists.
Saimniekiem ir 10 hektāri zemes, ko izmanto ganībām govīm un siena sagatavošanai. Ir traktors un visa nepieciešamā tehnika, par kuru rūpējas Līgas dzīvesbiedrs Jurijs.
Vissvarīgākais mērķis
Līga ne tikai vada savu saimniecību, bet arī strādā kokapstrādes uzņēmuma SIA "Daugavpils wood" filiālē, kas atrodas netālu no mājām. Viņa aizraujas ar ainavu dizainu, audzē puķes, visvairāk -- lilijas, ļoti mīl dabu un tās iemītniekus: “Jo vecāka kļūstu, jo vairāk man piesaista apkārtējās pasaules skaistums. Viss nāk un iet, bet tas ir mūžīgs. Žēl, ka cilvēki nesargā dabu un izturas pret to patērnieciski un barbariski."
Viensētas „Saules” saimniece nespēj iztikt bez lakstīgalu treļļiem un cīruļa dziesmām, pavasarī priecājas par putnu atlidošanu, bet rudenī ar ilgām noskatās, kā tie atstāj dzimteni. Un vēl sirdspriekam ir trīs kaķi -- māte un viņas divas meitas, kā arī uzticīgais takšu šķirnes sunītis. Šī kompānija dzīvo mājā kopā ar saviem saimniekiem. Visi minētie šķietamie sadzīves „sīkumi” veido šīs enerģiskās, strādīgās un interesantās lauku uzņēmējas dzīves jēgu. Papildus tam visam Līgai ir vēl viens sapnis, kas vēl nav piepildījies. Viņa labprāt nodarbotos ar biškopību, taču laika trūkuma dēļ, kā arī tāpēc, ka nav speciālista, no kura varētu mācīties un gūt pieredzi, šo nopietno nodarbošanos pagaidām nevar atļauties. Taču Līga uzskata – ja ir vēlēšanās, vienmēr var atrast veidu, kā problēmu atrisināt.
Līgai un Jurijam galvenais uzdevums un rūpes ir 17 gadus vecās meitas Jūlijas audzināšana un sagatavošana dzīvei. Viņi vēlas, lai meita būtu izglītots, neatkarīgs un labestīgs cilvēks.
