Maksims Poļaks bija leģendāra personība kolekcionāru un novadpētnieku vidē. Būdams vēl ģimnāzists, pie šosejas, netālu no Kovšu ezera, kādas jaunceļamas mājas būvlaukumā viņš „atrada senas monētas un čuguna statueti, kas pieder, kā viņam paskaidroja, zviedru kundzības laikmetam" 1. 1958. gadā, kad Maksimam Poļakam ir jau 70. gadu, viņš nodibināja sarakstīšanos ar Jurija Tiņanova māsu Lidiju. Rezultātā vietējā Rēzeknes laikrakstā parādījās pirmpublicējums – fragments no Jurija Tiņanova autobiogrāfijas, kur stāstīts par Rēzekni 19.–20. gadusimtu mijā.
„Vecticībnieki bija līdzīgi Surikova strēļiem. Sievietes staigāja spilgtos kažokos, no kuriem pat sniegs kvēloja.
Vecticībnieki bija lieli zirgu mīļotāji. Kad iekrājās nauda, viņi jāja ar strauju nevaldāmu zirgu, cienīgi izstieptajās rokās turot īsās pavadas. Zirgu mutes bija putās, tie mīņājās uz īsajām kājām un šķita kā no tērauda lieti. Viņi tika izgreznoti kā sievietes – zili viegli zīda tīkli, maigi rozā iemaukti. Katru dienu stāstīja: „Ērzelis aiznesa Siņicinu. Verstu simts aizrāva Vorobeju". Vecticībniekiem bija viegli putnu un puķu uzvārdi – Siņica, Vorobejs, Cvetkovs, Vasiļkovs"2.
Iedomājamies galvā vai paņemam karti un uzzīmējam trijstūri, kura virsotnes ir: stacija Rēzekne l – Gors – dzelzceļa tilti pār Rēzeknes upi. Šo trijstūri agrāk, vēl līdz pat Otrajam pasaules karam, sauca Sloboda jeb Slobodka. Tā pat nebija Rēzekne, tikai brīvvalsts pirmajos gados Slobodu pievienoja pilsētai.
Paveicās Makarovkai, Jupatovkai, Pleikšņiem, Vipingai – pilsēta tās pievāca, bet nepazuda agrākie nosaukumi. Nepaveicās Stučevai, Kleperovai, Slobodai. No 20. gs. 50. līdz 90. gadiem šo vietu – kura sākās ar dzelzceļnieku dzīvojamām mājām Brīvības ielā uzreiz aiz frizētavas un beidzās ar Dzelzceļnieku poliklīniku, kura bija pretī Alus darītavai – sauca par Dzelzceļnieku rajonu.
Arī par Svobodu, jo centrālā te bija Brīvības iela. Domāju, ka Brīvības ielas nosaukums ir atvasinājies no tās cara laiku Slobodas3.
Par slobodām jeb slabodkām sauca svabadu, brīvu cilvēku (kuri nepiederēja ne muižai, ne kronim) apmetnes, kurās parasti bija visvisādas darbnīcas un ražotnes.
Netālu no pilsētas, pie Ozolmuižas bija arī Slobodas – Krievu un Latviešu. Padomju gados Ozolmuiža bija Slobodas ciema padomes centrs, daudzos manos dokumentos agrāk tā i bija rakstīts, ka esmu piederīgs Slobodas ciema padomei.
Latgalē t. s. slobodās parasti dzīvoja daudz vecticībnieku. Tādēļ arī nav brīnums, ka tieši Rēzeknes Slobodā, kalniņā pie upes, tika uzbūvēts vecticībnieku lūgšanu nams jeb molennā.
To sauca dažādi – Krutovas molennā, Slobodkas molennā. Dažreiz arī Otrā molennā, jo par Pirmo bieži vien sauca to, kura tagad ir Ivana Siņicina ielā.
„Vienojošais, kas varētu būt kopīgs visām kristīgās Baznīcas reliģijām, ir ticība, ka Dievs Jēzus Kristus izskatā reiz apciemoja mūsu zemi, un par šo laiku ir uzrakstīta Svētā grāmata Jaunā Derība jeb Evaņģēlijs.”4
Arī Staroverijē ir vairāki atzari, Rēzeknē un tās apkārtnē pārsvarā dzīvoja t. s. fedosejevci.
1906. gadā tika publicēts pašu latgaliešu pirmais sarakstītais apcerējums par tām tautām, kuras dzīvo viņiem līdzās.
„Krìwi uz mums atgòja tùlaik, kad Moskowâ septinpadsmytâ godu symtâ Krìwu patriarchs (wejskups) Nikons sòce ìwest jaunus baznicas lykumus un jème pòrtaisit krìwu lyugšonu gròmotas. Nikona reformas sacèle storp krìwim lelas jukas. Atsaroda daudz taidu, kuri nagribeja pìjemt jaunu Nikona gròmotu. Pret taidim stòjòs Moskowas cars Aleksejs Michailowičs un wojoja winius. Tùlaik krìwi, kuri gòja pret jaunom gromotom un palyka pi wacòs ticibas, atstòja sowu dzimteni, dewès uz tolejom, swešom zemem. Myusu dzimtene tymûs laikûs beja pùliu rùkôs, te beja leloka ticibas brejwiba, todel tì wac-ticibnìki (staro-weri) gòja uz Pùliu kènesti un te nùsamete dzejwot. Tai tad wysi staro-weri, kuri storp mums dzejwoj, pidar pi senejim dzejwotojim un ir par myusu kaiminim jau ap trejs symti godu. Bez staro-weru pi mums wel ir daudz prawoslawnu Krìwu. Nu kurìnes tì ir atsaroduši? Tì wysi ir atgòjuši wàlokûs laikûs un wyswairok ap 1863 godu, kad Krìwu waldiba gribeja pòrkrìwot myusu zemi un padarit wòjoku Pùliu spàku. [..] Myusu liauds naskauž Krìwim winiu monta un dzejwoj ar jim labi, saticigi. Krìwi runoj pa latwyski un latwìši labi prùt pa krìwyski. Pa waludai dažu reizi gryuši ir pazejt – latwìts woj krìws, tikai garas bòrdas un plotas capures paròda, ka tys ir krìws, na latwìts".5
Kad tika uzbūvēta molennā Rēzeknes Slobodkā, precīzu ziņu nav. Droši ir zināms, ka Slobodas jeb Krutovas molennā darbojās 19. gs. pēdējā desmitgadē6. Runā, ka vēl senāka molennā bija Kovšu ezera krastā, tagadējās Cēsu ielas galā.
Krutovas molennā balstījās uz šķeltu akmeņu pamata, ēkas sākumā bija četrkantains augstāks tornis, pretējā galā mazāks, seškantains. Molennā daudzas reizes tika pārbūvēta, remontēta utt.
Krutovas jeb Otrā molennā bija tādā kā Rēzeknes upes ielokā, uz kalniņa. Plūdu laikā ūdens pacēlās teju līdz molennās pamatiem. Agrāk pār upi bija daudz visādu laipu, tāda bija arī pie Otrās molennās. 1938. gada pavasarī izbūvēja tiltu, kura vienā pusē bija Krutovas molennā, bet otrā pusē Baznīcas ielas gals.
Iespējams, ka Baznīcas jeb Baznīcu ielas sākums, jo īstenībā ar šo vecticībnieku dievnamu, kurš bija turpat pie tilta pār upi, šī iela reāli arī aizsākas.
Koka tiltu Slobodkā ātros tempos uzbūvēja Rēzeknes garnizona karavīri, lai varētu ātrāk no 9. Rēzeknes kājnieku pulka kazarmām nokļūt līdz Latgales Tautas pilij un tālāk. Šo tiltu sāka dēvēt par Kareivju tiltu, taču tas lieti noderēja arī visiem Slobodkas un tās apkārtnes iedzīvotājiem.
Kareivju tilta garums bija precīzi 50 metri, to svinīgi atklāja 1938. gada 25. maijā. Uzreiz šo tiltu iemīļoja jaunieši, gāja uz šejieni pastaigāties, fotografēties utt.
Parasti fotografējās tā, lai būtu redzams še skaistākais Rēzeknes upes kreisais krasts7. Nereti fonā nokļuva arī molennā, tās žogs un apkārt esošās viena pie otras koka mājas.
Pēc Otrā pasaules kara Otrā molennā ar katru gadu arvien vairāk bruka un nopluka. T. s. Krutovas vecticībnieku lūgšanu namu nojauca 1964. gadā.
Ja dievnams būtu palicis, tas ainaviski labi sabalsotos ar Goru. Jā, ja Goru uzbūvētu tur, kur tas ir tagad!
1 Lidina L. Vēsturnieks-entuziasts // „Ausma", 15.06.1958.
2 Tiņanovs J. Rēzekne, 900-ie gadi... // „Ausma", 15.06.1958.
3 Vēl tagad šeit uz māju ārsienām var redzēt uzpūstus atbilstīgus nosaukumus.
4 Paiders J. Islams un Rietumi. — Rīga: Zvaigzne ABC, 2001., 123. lpp.
5 Kaidas tautas dzejwoj pi mums // „Gaisma", 09.03.1906.
6 Tas izriet no novadpētnieka Vladimira Nikonova publikācijām.
7 Bij. Kareivju tiltam līdzās, Rēzeknes upes labajā krastā 20. gs. 80. gadu beigās izbūvēja jaunu daudzdzīvokļu māju mikrorajonu, tautā sauktu par Buharestu.
