„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 27. aprīlis
Sestdiena
Klementīne, Raimonda, Raina, Tāle
+3.9 °C
skaidrs laiks

Aivars Valeniks: "Uzskatīju, ka varu dot labumu valsts aizsardzībai kā zemessargs"

2. Zemessardzes novada bijušais komandieris Aivars Valeniks ir viens no pieredzējušākajiem karavīriem ne tikai Latgalē, bet arī Latvijā. Dažādos vadošos amatos profesionālajā militārajā dienestā nodienējis 28 gadus, bet kopumā Zemessardzē viņš ir jau 30 gadus.

1991. gada 23. augustā tiek pieņemts likums „Par Latvijas Zemessardzi”, kas noteica, ka Zemessardze ir brīvprātīgs militārs sabiedrības pašaizsardzības formējums. Jau nākamajā dienā, pēc likuma pieņemšanas tika izdota Zemessardzes priekšnieka pirmā pavēle – sākt zemessargu kandidātu reģistrāciju pašvaldību teritorijās. Dažu mēnešu laikā 35 teritoriālajos bataljonos iestājās vairāk nekā 10 000 cilvēku. Pēc gada brīvprātīgo skaits bija gandrīz 17 000, un Zemessardze kļuva par lielāko valstij uzticamo militāro organizāciju. Un viens no pirmajiem zemessargiem bija Aivars Valeniks.

Sākums Zemessardzei bija ļoti smags. Trūka ieroču un munīcijas, nebija pat formas tērpu, un zemessargi ģērbās dažādi. Lielākā daļa brīvprātīgo jauniešu iepriekš nebija dienējuši ne padomju, ne Latvijas armijā.

Neskatoties uz to, ka zemessardze tika izveidota primāri neatkarīgās Latvijas, nozīmīgu valsts, pašvaldību un saimniecisko objektu, civiliedzīvotāju aizsardzībai, zemessargiem bija jādara arī daudz kas cits -- kopīgi ar robežsargiem jāsargā robeža, jācīnās ar kontrabandistiem un citiem likumpārkāpējiem, jāpalīdz ugunsdzēsējiem dzēst ugunsgrēkus, novērst plūdu sekas.

Aivaram Valenikam, kurš bija absolvējis Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju inženiera mehāniķa specialitātē, bija nelielas militārās prasmes, tāpēc nācās mācīties, tostarp arī Dānijā, Zviedrijā.

Profesionālo militāro karjeru viņš iesāka 1992. gada 1. jūlijā kā rotas komandieris Zemessardzes 32. kājnieku bataljonā Ludzā.

Aivaram Valenikam ir veiksmīga militārā karjera. 1996. gadā viņš tika iecelts par Zemessardzes 3. Latgales brigādes štāba priekšnieku. Kopš 1999. gada nākamos trīs gadus viņš komandēja Zemessardzes 32. bataljonu, bet kopš 2002. gada dienēja dažādos komandējošā sastāva amatos Zemessardzes Latgales brigādē.

2007. gadā paaugstināts par pulkvežleitnantu. Trīs gadus vēlāk viņš Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Latvijas Nacionālā kontingenta sastāvā piedalījās misijā Afganistānā, par ko viņam tika piešķirta NATO piemiņas medaļa un Sabiedroto spēku apbalvojums. Pēc atgriešanās iecelts par 2. Zemessardzes novada komandieri. Šajā amatā A. Valeniks nodienēja gandrīz piecus gadus.

No 2015. līdz 2018. gadam viņš bija NBS 2. Reģionālā nodrošinājuma centra komandieris. 2018. gadā A. Valeniks pameta profesionālo dienestu – aizgāja izdienas pensijā. Tomēr Zemessardzi viņš nepameta. A. Valenika kolēģi saka, ka viņš arī tagad ir viens no aktīvākajiem zemessargiem. Aivars Valeniks 2005. gadā absolvēja Latvijas Nacionālo aizsardzības akadēmiju, iegūstot vecākā štāba virsnieka kvalifikāciju.

Dienesta gados Aivars Valeniks saņēmis daudzus apbalvojumus un atzinības: pateicības, goda rakstus, medaļas un goda zīmes, Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienesta „Atzinības krūšu zīmi”, Valsts prezidenta un Ministru prezidenta pateicības rakstus, LR aizsardzības ministra „Atzinības Goda Zīmi”, Nacionālo bruņoto spēku un Zemessardzes apbalvojumus. Viņa nopelnus augstu novērtējusi Valsts robežsardze, Valsts policija, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests un Rēzeknes novada pašvaldība.

Aivars Valeniks absolvējis Kārsavas vidusskolu, pēc tam iestājies Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, kuru absolvējis 1987. gadā. Sāka strādāt sovhozā „Mežvidi” par ražošanas iecirkņa vadītāju.

Astoņdesmito gadu beigās sākās Trešā Atmoda, daudzviet sāka plīvot sarkanbaltsarkanie valsts karogi. Šāds karogs tika izkārts arī pie Mežvidu ciema padomes ēkas. Viens no šīs akcijas iniciatoriem bija Aivars Valeniks. 1991. gada sākumā viņš bija viens no Rīgas barikāžu dalībniekiem.

Par to, ka viņš bija viens no pirmajiem, kas iestājās Zemessardzē, Aivars Valeniks saka: “Tas bija neatkarības atjaunošanas laiks, un es uzskatīju, ka vislielāko labumu jaunās Latvijas Republikas aizsardzībā varēšu dot kā zemessargs. Tāpēc, ilgi nedomājot, pieteicos Zemessardzē, savukārt 1992. gadā jau iestājos profesionālajā dienestā. Tas bija sarežģīts laiks, mēs neko daudz nezinājām par profesionālo militāro dienestu. Mācījāmies no ārzemju kolēģiem, un pēc tam apgūto mācījām mūsu padotajiem.”

– Aivar, pastāstiet, kādi ir spilgtākie, atmiņā paliekošākie mirkļi jūsu ilgajā militārajā karjerā?

– Protams, tas bija pats dienesta sākums, tomēr visvairāk atmiņā palikusi misija Afganistānā. Taču kopumā viss dienesta laiks bija pilns ar spilgtiem un neaizmirstamiem iespaidiem!

-- Kādu amatu ieņēmāt misijas laikā?

– Mūsu vienības komandieris bija norvēģis, un es biju viņa vietnieks.

-- Kādi bija jūsu pienākumi?

-- Mani tiešie pienākumi bija darbs ar nevalstiskajām organizācijām, Afganistānas robežsargiem. Es arī uzturēju kontaktus ar vietējās pašvaldības vadītāju, vietējiem līderiem. Bija arī interesanta programma -- aģitēt vietējos kaujiniekus brīvprātīgi nodot ieročus. Nevarētu teikt, ka viņi bija ļoti atsaucīgi, taču bija daudzi, kas atsaucās aicinājumam un brīvprātīgi ieradās nodot ieročus.

-- Vai, jūsuprāt, bija nepieciešamība ievest Afganistānā NATO militārās vienības?

– Es uzskatu, ka tāda vajadzība bija. Šo 20 gadu laikā Afganistāna uzsāka attīstības ceļu, pieauga iedzīvotāju dzīves līmenis, daudz kas tika paveikts sieviešu tiesību jomā. Afgāņi redzēja, kā var normāli dzīvot, kā ir jāstrādā. Protams, afgāņi ir diezgan specifiski cilvēki, un to visu īstenot nebija viegli. Diemžēl augstais korupcijas līmenis, viņu savdabīgā ticība un citi negatīvie aspekti, tostarp lielā talibu ietekme, noveda pie pagrimuma pēc NATO militārā kontingenta izvešanas.

– 2018. gadā pametāt profesionālo dienestu Zemessardzē. Kāds ir jūsu pašreizējais pamatdarbs?

– Tagad strādāju par vecāko speciālistu Valsts robežsardzes koledžas Autotransporta nodaļā. No darba un ģimenes brīvajā laikā darbojos Zemessardzē.

– Vai jums ir kāds vaļasprieks?

– Man nav īpašu hobiju. Dzīvoju piepilsētā, pati uzcēlu māju -- no pamatiem līdz jumtam, bet vēl ir daudz darba, tāpēc visu brīvo laiku pavadu savas mājas un tās apkārtnes labiekārtošanā.