Advents un līdz ar to jaunais liturģiskais gads šogad iesākās 28. novembrī. Tas ir labvēlīgs laiks ikvienam kristietim, jo dāvā mums jaunu iespēju piedzīvot Dieva žēlsirdīgo mīlestību un vērst skatu uz Debesīm. Advents mums atgādina, ka esam radīti Debesīm, ka mūsu aicinājums ir būt laimīgiem mūžīgi. Kā teica mūsu tautas rakstniece un domātāja Zenta Mauriņa: “Manas saknes ir debesīs”.
Tas ir atkarīgs no mums, kā izvēlēsimies vadīt šo Adventa laiku – ierastajā steigā, neiegūstot it neko savai garīgajai dzīvei vai arī tā, lai tas kļūtu mums par svētību un izaugsmi.
Kas tad ir Advents
Vārds “advents” ir cēlies no latīņu vārda advenire – atnākt. Senajā Romā ķeizara-dieva svinīgo atnākšanu viņa godam celtajā svētnīcā sauca adventus. Kristieši ir pārņēmuši šo vārdu un piešķīruši tam jaunu nozīmi. Pirms divtūkstoš gadiem pasaulē atnāca Jēzus – Dieva Dēls. Šī bija Viņa pirmā atnākšana, Viņa pirmais adventus. Tagad mēs gaidām Viņa otrreizējo atnākšanu, kas būs Viņa kā visas pasaules Karaļa galīgā atnākšana. Šai otrajai atnākšanai ir divas dimensijas. Pirmā attiecas uz visu pestīšanas vēsturi, kas Pastarā dienā sasniegs savu galamērķi un piepildījumu. Otrā dimensija ir individuāla. Nāves brīdī katrs no mums dosies pretī Kunga otrajai atnākšanai. Mēs visi – ar katru dzīves mirkli – dodamies šajā virzienā.
Advents ir ne tikai sagatavošanās posms Kristus dzimšanas svētkiem, bet arī rūpes par to, lai mēs vienmēr būtu atvērti Dievam, kurš pastāvīgi nāk pie mums ikdienas notikumos. Tādēļ mums nemitīgi jābūt atvērtiem Viņa klātbūtnei un Viņa darbībai. Tam arī kalpo Adventa pārdomas, konferences un rekolekcijas. Ja kāds mums ir svarīgs, tad mēs cenšamies viņu cienīgi sagaidīt un uzņemt savā namā, darot visu iespējamo, lai paši būtu tam gatavi. Jau pati gaidīšana uz Kunga atnākšanu rada mūsos prieku un ilgas. Tāpēc arī Advents nav gandarīšanas, bet gan priecīgas gaidīšanas laiks, kas ir saistīts ar dažādiem simboliem un tradīcijām.
Kā iedalās šis laikposms
Adventa laikam ir divas daļas: pirmajā daļā, kas iesākas ar Adventa pirmo svētdienu un ilgst līdz 16. decembrim, Bībeles teksti runā par Kristus otrreizējo atnākšanu ar lielu spēku un godību. Tas notiks laiku beigās. Šis eshatoloģiskais elements ir ļoti svarīgs, jo uzsver Kristus – vienīgā cilvēku Pestītāja – galīgu un pilnīgu uzvaru pār grēku, ļaunumu, nāvi un sludina par mūsu līdzdalību dzīvības, svētuma un mīlestības valstībā.
Katehēze par Viņa otrreizējo atnākšanu skar mūsu dzīves pamatus, jo izklāsta kristīgās ticības atbildi uz pamatjautājumiem, kas ir būtiski visos laikmetos: “No kurienes mēs nākam?”, “Kurp ejam?”, “Kāda ir mūsu dzīves jēga?”, “Kāpēc mums jāmīl?” “Kāpēc mēs ciešam?” “Kāpēc ir jāmirst?” Šie dziļi eksistenciālie jautājumi nav atdalāmi cits no cita. Tie ir izšķiroši visas mūsu dzīves un darbības jēgai un virzībai. Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, Dieva Dēls kļuva cilvēks un dzīvoja mūsu vidū.
Adventa otrā daļa, kas sākas ar 17. decembri un ilgst līdz pat 24. decembrim, ir tieša gatavošanās Kristus dzimšanas svētkiem. Šis laikposms atver mūs uz Jēzus klātbūtni šeit un tagad. Droši vien mēs jau daudz par Viņu zinām, bet, kā teica svētais Jānis no Krusta, “gandrīz viss paliek Viņā arvien vēl atklājams.” Kristietībā ir būtiska nozīme vārdam “šodien”. Baznīcas liturģijā, pieminot notikumus, kurus Dievs ir paveicis pestīšanas vēsturē, tie tagadnē kļūst klātesoši un žēlastības spēkā skar visu laiku cilvēkus. Šie notikumi ir ne tikai vakardiena, bet arī pestīšanas šodiena. Liturģijā atcerēties pagātnes notikumus nozīmē šodien tos aktualizēt un, atveroties Dieva žēlastībai, ļaut tiem pārveidot, formēt un vadīt mūsu dzīvi.
Kādi ir Adventa simboli un tradīcijas
Pirmās ziņas par to, ka Advents ir atzīmēts kā sagatavošanās posms pirms Kristus dzimšanas svētkiem, nāk no 4. gadsimta. Romā šī tradīcija ir pazīstama kopš 6. gadsimta. Tā ilga četras nedēļas pirms svētkiem. Kādu laiku Advents tika izdzīvots kā gavēņa un gandarīšanas laiks, kas joprojām ir saglabājies Austrumu Baznīcā.
Par būtisku Adventa sastāvdaļu kopš 19. gadsimta ir kļuvis Adventa vainags un sveces. Vainaga aplis simbolizē mūžību un vienotību, bet zaļie zari ir cerības simbols gaismas uzvarai pār tumsu, žēlastības uzvarai pār grēku, dzīvības uzvarai pār nāvi. Adventa vainagā novietoto četru sveču pakāpeniska aizdegšana simbolizē Kristus dzimšanas tuvošanos un arī izsaka mūsu gaidīšanas prieku. Gaisma ir Kristus – pasaules Gaismas – simbols, jo tā norāda ceļu, izkliedē mūsu sirds tumsu, aizdzen bailes un sniedz drošības sajūtu.
Kad Adventa laikā Svētā Mise, kas veltīta Dievmātes godam, tiek celebrēta latīņu valodā, liturģijas sākumā tiek dziedāta ievaddziesma “Rorate caeli desuper” (Norasojiet, debesis, taisnību). Šie vārdi no pravieša Isaja grāmatas (45,8) norāda uz cilvēka ilgām pēc Pestītāja. No šīs ievaddziesmas pirmā vārda “Rorate” ir radies nosaukums Rorātmise. Saskaņā ar senu tradīciju Rorātmise tiek svinēta rītausmā vai arī vakarā, kad laukā ir tumsa. Rorātmise iesākas tumšā dievnamā, sveču gaismā, savukārt elektriskā gaisma tiek ieslēgta himnas „Gods Dievam augstumos” dziedājuma laikā.
Baznīcas liturģijā jau kopš seniem laikiem tiek izmantotas divas vienkāršas, bet uzrunājošas zīmes: tumsa un gaisma. Tumsa simbolizē mūsu grēku un garīgo aklumu. Tāpat kā eksistē fiziskā tumsa, tā arī eksistē garīgā tumsa, kas izpaužas kā nespēja mīlēt otru cilvēku. Kad Rorātmises laikā dievnamā tiek ieslēgta elektriskā gaisma, kas ir dzīvā Kristus simbols, tad acumirklī izzūd tumsa. Un tad mēs redzam, ka neesam vieni, bet blakus ir līdzcilvēki, kurus, pateicoties Kristus spēkam, mēs spējam patiesi mīlēt.
Ko darīt, lai labi izdzīvotu šo laiku
Advents ir gaidīšanas laiks. Taču atcerēsimies, ka ne tikai mēs gaidām Dieva atnākšanu, arī Dievs gaida mūs. Lai mēs labi izmantotu šo laiku, ikviens tiek aicināts spert dažus svarīgus soļus, kas var palīdzēt vēl vairāk atvērties Kristus mīlestībai.
Pirmais solis – ikdienas lūgšana. Būtībā lūgšana ir mūsu dzīves mēraukla – būt vai nebūt kristietim. Lūgties nozīmē atvērt savas sirds durvis Jēzum, lai Viņš varētu mūsos ienākt ar savu žēlastību un visu sakārtot. Savukārt lūgšanas ignorēšana nozīmē šo durvju neatvēršanu Jēzum. Neaizmirsīsim, ka Dievs vienmēr respektē mūsu brīvo gribu un izvēli. Padomāsim un sirdī atbildēsim uz jautājumu: „Vai manā dzīvē ir līdzsvars starp lūgšanu, ģimeni, darbu un atpūtu?”
Mājās novietotais Adventa vainags ar četrām svecēm ir aicinājums sanākt ģimenei kopā uz lūgšanu. Kopīga lūgšana ģimenē ir bezgala vērtīga, – jo vairāk tādēļ, ka tā ļauj vecākiem nodot ticību saviem bērniem, veicina vienprātību, saticību, palīdz saglabāt vienotību un sniedz gandarījumu, redzot, ka visa saime – tēvs, māte, bērni – ir kopā.
Otrais solis – žēlsirdības darbi. Padomāsim, kādas ir mūsu attiecības ar līdzcilvēkiem? Vai mēs vēlamies dzīvot kā iejūtīgi cilvēki vai arī kā egoisti? Pāvests Francisks bieži atkārto, ka mūsdienu cilvēkam ir vajadzīgas nevis tehnoloģijas, bet gan patiesa žēlsirdība, kas spēj atjaunot visu sabiedrību. Žēlsirdības darbi liecina par to, ka pasaulē ir mīlestība, kas ir varenāka par ļaunumu un grēku. Kāds svētais ir teicis, ka dzīvē ir svarīgas trīs lietas: žēlsirdība, žēlsirdība un vēlreiz žēlsirdība.
Trešais solis – grēksūdze. Cilvēki priesterim mēdz sacīt: „Es nezinu, ko teikt grēksūdzē, jo nevienu neesmu apzadzis un nevienu neesmu nositis.” Visbiežāk pie šāda secinājuma nonāk tie, kuri ir iegrimuši garīgā tumsā. Lai ieraudzītu, vai uzvilktās drēbes ir tīras, ir jāpieiet pie loga – pie gaismas. Tumšā istabā mēs neredzam putekļus un netīrumus. Tikai dienas gaisma tos izgaismo. Tāpat ir arī ar mūsu sirdsapziņu. Ja mēs attālināmies no Dieva, tad ir grūti nemanīt savus grēkus, jo esam pieraduši pie tiem. Taču, vienīgi atveroties Kristus gaismai un pazemīgi atzīstot savus pārkāpumus, mēs atradīsim patieso mieru un prieku. Tāpēc ir tik svarīgi regulāri iet uz grēksūdzi, īpaši jau Adventa laikā, lai saņemtu Dieva piedošanu un atgriešanās žēlastību.
Ceturtais solis – piedošana. Vācu rakstnieks Verners Bergengrīns (1892-1964) ir nonācis pie ģeniālas atziņas: “Mīlestība tiek pārbaudīta uzticībā, bet tikai piedošanā tā sasniedz savu pilnību.” Piedošana ir grūta māksla un bez Dieva žēlastības piedošana būtu pienākums, kas pārsniedz mūsu cilvēciskās spējas. Jēzus saviem mācekļiem sacīja: „Ja jūs piedosiet cilvēkiem viņu vainas, arī Debesu Tēvs piedos jums jūsu grēkus. Bet, ja jūs nepiedosiet cilvēkiem, jūsu Tēvs nepiedos jums jūsu grēkus.” (Mt 6,14-15) Tātad Dieva piedošanai un cilvēku piedošanai jāiet kopsolī. Ja mēs paši neesam žēlsirdīgi un nepiedodam cits citam, tad Dieva žēlsirdība neaizsniegs mūsu sirdi. Taču, ja vēlamies saņemt Dieva piedošanu un žēlsirdību, būsim arī paši žēlsirdīgi pret līdzcilvēkiem.
Katehismā jauniešiem ir teikts: “Daudzi cilvēki visu mūžu cīnās ar nespēju piedot. Tie, kuri cieš tādēļ, ka nespēj piedot, to var pārvarēt tikai tad, ja uzlūko Dievu, kas mūs ir pieņēmis par saviem bērniem, kad “mēs vēl bijām grēcīgi” (Rom 5,8). Tā kā mums ir labs Tēvs, piedošana un izlīgšana dzīvē ir iespējama.” (Youcat, 524) Hermans Hesse ir sacījis: “Uzvar vienmēr tas, kurš spēj mīlēt un piedot”, savukārt tas, kurš nespēj un negrib piedot, ir vislielākais ienaidnieks pats sev. Ielūkosimies sevī un pavaicāsim: „Vai esmu no sirds piedevis tiem, kas mani ir aizskāruši, kas pret mani slikti izturējušies vai arī kurus es uzskatu par saviem ienaidniekiem?”
Piektais solis – apņemšanās. Dažās draudzēs ir tāda tradīcija, ka bērni un arī pieaugušie pie Dievmātes altāra speciālā kastītē saliek lapiņas ar uzrakstītiem labiem darbiem, kas izsaka viņu garīgo gatavošanos Ziemassvētkiem. Piemēram, kāds apņēmās šajā laikā atslēgt internetu savā mobilajā tālrunī. Cits – vairāk lasīt un pārdomāt Dieva vārdu. Kāds cits – regulāri iet uz Rorātmisēm un katru dienu lūgt Dieva žēlsirdības kronīti. Kāds nolēma lūgties par tiem cilvēkiem, kuriem ir grūti piedot. Kāds cits apņēmās izdarīt kārtīgu sirdsapziņas izmeklēšanu un aiziet uz grēksūdzi. Un tu, dārgais lasītāj? Ko tu vēlies pievienot šim sarakstam? Kāda būs tava apņemšanās šajā Adventa laikā?
Advents nav drūms, bet gan priecīgas gaidīšanas un garīgās izaugsmes laiks, kurā mums savās sirdīs vajadzētu atjaunot cerību, ka ar Dieva palīdzību spēsim pārveidot sevi un darīt labāku šo pasauli. Lai Dievs palīdz ikvienam piedzīvot šo gaidīšanas prieku ģimenē, darbavietā, draudzē, sabiedrībā! Svētīgu mums šo cerības laiku!
Priesteris Andris Ševels MIC,
Daugavpils Jēzus Sirds katoļu draudzes prāvests
Komentāri