Rēzeknes Slobodkā, upes krastā izaugušais rakstnieks un kinodramaturgs Antons Stankevičs (1928–2017) ir rakstījis arī par savu dzimto pilsētu1. Kā pa kazarmu logiem viņam un citiem puišeļiem zaldāti deva ķīseli ar baltmaizi. Ka no bērnības laikiem2 spilgti atmiņā palikušas divas skaņas – lokomotīvju svilpieni un baznīcu zvani.
Antonam Stankevičam piemita arī pētnieka un publicista talants. Prasme paskatīties no cita skatu punkta, atrast un aktualizēt kādu mazzināmu faktu. „Gaiši un silti par Rēzeknē pavadīto bērnību rakstīja krievu dzejnieka Maksimiliana Vološina dzīvesbiedre Marija Zabolocka: „Pavasarī upīte izgāja no krastiem un applūdināja pļavu. Ai, kādi prieki tad mums sākas! Pa upīti laida lejup sliežu gulšņu plostus – kādu neprātīgu sajūsmu tad izraisīja skriešana pa gulšņiem, lecot no cita uz citu brāzmainā straumē! Bet, kad plūdi norima, pļavā palika lielas lāmas. Cik tajās bija zivju! Mēs tās ķērām tāpat ar rokām un turpat krastā paši vārījām zivju zupu”"3.
Marija Zabolocka (1887–1976) bija ne tikai dzejnieka Maksimiliana Vološina (1877–1932) otrā un pēdējā sieva, bet arī izcila muzeju darbiniece, ekskursiju vadītāja un eseju autore.
Marijas tēvs Stefans bija polis un katolis, māte Paraskēva bija no Latgales vecticībniekiem. O, tā arī tajos laikos varēja būt, ka kopīgu ģimeni izveidoja vecticībniece un katolis!
Marija piedzima Sanktpēterburgā, taču drīz vien pēc meitiņas piedzimšanas viņas vecāki pārcēlās dzīvot uz Rēzekni4. Kad tēvs Stefans 1895. gadā nomira no tuberkulozes, ģimene atkal pārbrauca uz Piceri.
Divpadsmit gadu vecumā Marija mēģināja izdarīt pašnāvību, taču mediķi viņu izglāba. Vēlāk viņa pati izmācījās par mediķi.
Ilgus jo ilgus gadus Rēzeknes upe pilsētniekiem bija ļoti daudzi kas vienā! Ūdens spēku konvertēja savām vajadzībām dzirnavu rati un turbīnas. Pa upi pludināja plostus, tos izvilka vajadzīgajās vietās un izmantoja kokzāģētavu darbinieki un parastie amatnieki.
Pa upi pilsētai piegādāja malku un dažas citas preces. Protams, rosība te nebija tik liela kā Daugavā, bet savi nelieli piegādes ieradumi te bija izveidojušies!
Rēzeknes upē peldināja un dzirdīja zirgus. Upes ūdeni ņēma dārzu laistīšanai. Arī pirtij! Ziemā te izgrieza blokus un ar tiem piepildīja ledus pagrabus.
Pa upi vizinājās ar laivām. Krasta niedrēs vienmēr sēdēja kāds makšķernieks ar badakātu.
Tikai pēc Otrā pasaules kara Rēzeknē tika ierīkota centralizēta ūdensapgāde5. Līdz tam daudzi pilsētnieki ņēma upē ūdeni dzeršanai un pārtikas pagatavošanai.
Starpkaru periodā pastaigu vieta jeb promenāde bija upes kreisais krasts no Dārzu ielas tilta līdz Leščinska dzirnavām. Te bija stigas, koka ietves un margoti laukumiņi, no kuriem varēja vērot upi, pilskalnu un mājas pretējā krastā. Skatīties, kā pa pretējo krastu brauc pajūgi un automašīnas, kā ieiet un iziet cilvēki tag. mājā Krasta ielā 37 u.c.
Tā Ulmaņlaiku improvizētā promenāde gāja gar Vecā tirgus kraujo nogāzi. Te upē ietecēja visādi strautiņi, bet īpaši jauki še bija pavasaros, kad krūmi dzina pirmās lapas un zeme smaržoja pēc pērnā sniega. Ir pavasarim sava, īpatnēja smarža!
1. vidusskolas audzēknis Jānis Mickevičs Rēzeknes upē 1957. gadā atrada to milzīgo pirmatnējā taura ragaino galvaskausu, kuru es daudzreiz esmu skatījis tagadēja Latgales Kultūrvēstures muzeja Akmens laikmetam veltītajā ekspozīcijā. „Minētais taurs dzīvojis pirms 8–10 tūkstošiem gadu. Tas bijis 2,2 metrus liels tēviņš un svēris vairāk nekā tonnu. Dzīvnieks gājis bojā vēl samērā jauns, jo pieres daļā kauli nav vēl pilnīgi saauguši”6.
Ja runā par tādu lietu kā peldēšanās, upe šādus priekus rēzekniešiem arī deva. Agrākos laikos pat daudz vairāk nekā Kovšu ezers.
Tā senākā, vēl cara laiku brīvpludmale bija upes ielokā apmēram tagadējā Tiltiņa pie slimnīcas rajonā. Te i nomaļāk, i kraujie krasti i skaistas birzis apkārt! Te pilsēta vēl tikai sākas, ūdens bija tīrs, bet lejāk varēja gadīties visvisādi!
Upes krasti starpkaru periodā tika pamatīgi sakārtoti atpūtnieku vajadzībām, bija pieņemti arī attiecīgie noteikumi, kur un kas drīkst peldēties. Noteikumi paredzēja, ka vīrieši un sievietes peldas atsevišķi. Kā stāsta, glūniķi šeit nebija retums, konflikti izcēlās bieži, kārtībniekam darba bija atliku likām!
Tās Ulmaņlaiku pludmales bija secīgi ierīkotas apmēram no tagadējās Pulkveža Brieža ielas līdz Krišjāņa Valdemāra ielai.
To tajos laikos sauca par Slimnīcas rajonu. Ārsts Valdis Gavars 1938. gadā raksta: „Jaunceltā divstāvu slimnīcas ēka atrodas pilsētas malā, upes krastā. [..] Pilsētas iedzīvotājiem, ejot uz upes peldvietām, taisnākais ceļš veda tieši gar slimnīcu un ziņkārīgākie arvien iemata skatus gan pa durvīm, gan pa logiem, kas stipri traucēja slimnīcas darbību."7
Par 1959. gada vasaru un rēzekniešu atpūtu ir šādi novērojumi. „Šogad ir silta vasara. Katrs pēc savām iespējām un vēlēšanās var izmantot saulainās dienas savas veselības nostiprināšanai. Tāpēc nav brīnums, ka katru dienu pie Rēzeknes upes ir daudz cilvēku. [..] Upes krastā redzami norādījumi, kur atļauts peldēties, kur nē. Tas ir ļoti labi. Taču dažus pilsoņus šie uzraksti nemaz neietekmē, un viņi peldvietās peldina savus suņus, zirgus, mazgā govis. Dažās vietās upes krasti stipri netīri”8.
Tieši 1959. gada vasarā notika lieli darbi Rēzeknes upes krastu sakārtošanā un peldvietu ierīkošanā. Lielākie darbi notika pie un otrpus slimnīcas. „Peldvietā Rēzeknes upes krastā sāk pludmales ierīkošanas zemes darbus. Šeit strādā buldozers, kas nolīdzina krastu un iekārto smiltāju. Tāpat šeit tiks ierīkota arī ģērbtuve, atvērts kiosks, kur varēs nopirkt limonādi un saldējumu. [..] Rokot atklāts avotiņš, pēc kura izmūrēšanas tā ūdeni būs iespējams izmantot dzeršanai”9.
Ļoti reti par kādu avotu var pateikt, kad tas ir piedzimis. Šis Rēzeknes avots, kurš atrodas slimnīcai pretējā krastā, piedzima pateicoties lāpstām un buldozerim. Avots tecēja kaut kur pazemē, taču pateicoties pludmales ierīkošanas darbiem tas izkļuva virszemē un vēl šobrīd kalpo cilvēku vajadzībām.
Robertam Mūkam ir ļoti maz dzejoļu latgaliešu valodā. Sonets, kas veltīts Rēzeknes upei, noslēdzas ar šādu trīsrindi:
„Plyust Rēzekne kai zaltā veita jūsta
Gar munu lūgu. Sapni, sapni vīn...
Kod ceļšūs es? Kur eistō laimes ūsta?„10
1 Antons Stankevičs apglabāts Rēzeknē, Miera ielas kapos.
2 Šeit dzīvoja arī Antona brālis, mākslinieks Aleksandrs Stankevičs. Abu brāļu vārdu iniciāļi vienādi, tādēļ nereti viņus jauc.
3 Stankevičs A. Kā tas skan – Rēzekne? // „Cīņa", 11.05.1980.
4 Dzīvoja pie Paraskēvas tēva Antona. Antons Antoņuks bija galdnieks, zināja daudzas valodas un brīvā laikā daudz lasīja.
5 Arī kanalizācija.
6 Loginovs I. Atradums Rēzeknes upē // „Znamja Truda”, 29.09.1973.
7 Gavars V. Latvijas Sarkanā Krusta Rēzeknes slimnīcas 5 gadu darbības atcere // „Žēlsirdīgā Māsa", 1938., Nr. 1.
8 Plavoks A., Zviedrāns J. Jautājums, kas jāatrisina // „Ausma”, 17.07.1959.
9 Iekārto pludmali // „Ausma”, 15.07.1959.
10 Mūks R. Plyust Rēzekne // „Mōras Zeme”, 16.11.1989.
