Padomju gados tā bija aptieka Nr. 73.
Vēl bija aptieka Nr. 621, kuru atklāja 1972. gadā un kura skaitījās pilsētā galvenā. Tā atradās silikātķieģeļu piecstāvenē ar skaistu mozaīku pie ieejas durvīm2. Šīs mājas astotajā dzīvoklī dzīvoja Antons Kūkojs. Pāris reizes tur ciemojos, iepriekš piezvanot pa tālruni, kura numuru atceros vēl tagad – 33070.
Bija arī aptieka Nr. 64 Ziemeļu rajonā –Rūpnīcas ielā 7, netālu no 5. vidusskolas. Vēl bija aptieka Dzelzceļnieku poliklīnikā. Tas laikam arī viss.
Bijusī Ērgļa aptieka bija skaistā sarkanu ķieģeļu ēkā. Aptieka šeit – Latgales un Dārzu ielas stūrī – ir arī tagad. Ēka uzbūvēta 1882. gadā – par to šobrīd vēsta plāksne pie sienas. Māja tika arī būvēta kā aptieka, un tas ir pārsteidzoši, ka arī tagad šeit ir aptieka!
Farmācijas iestāde no 1896. līdz 1933. gadam piederēja Hugo Grīnbergam. Viņš sevi uzskatīja par vācieti, bet daudzi citi uzskatīja viņu par bagātāko Rēzeknes cilvēku.
Cara laikos Režicā bija ne tikai profesionāli fotogrāfi, bet arī izcili amatieri. Visbiežāk tie bija skolotāji, advokāti, inženieri, aptiekāri. Hugo Grīnbergs bija viens no tādiem fotoentuziastiem3.
Hugo Grīnbergs prata būt nemanāms, bet reizē visur klāt esošs. Viņam bija savs viedoklis un savas vērtības, kuras viņš nevēlējās uzspiest citiem, bet arī negribēja, ka kāds tās noniecina. Viņš mēģināja ievērot solīdu neitralitāti, neietilpt kādās strāvās vai grupējumos – un tas viņam lielā mērā arī izdevās!
Kad jaunizveidotā Latvijā notika Satversmes sapulces vēlēšanas, Hugo Grīnbergs startēja no Latgales tautas Apvienotās bezpartejiskās grupas saraksta (tajā bija 9 dažādu tautību kandidāti, arī viena sieviete), taču vēlētāju atbalstu saraksts Nr. 5 neizpelnījās.
Hugo Grīnbergs piedzima 1865. gada 30. martā Vecgulbenē. 1892. gadā absolvēja Tērbatas universitāti – tieši tajā laikā tur studēja arī Eduards Veidenbaums (1867–1892).
1895. gadā Hugo Grīnbergs kļuva par aptiekas pārvaldnieku Rēzeknē, bet 1896. gadā nopirka Ērgļa aptieku. Nomira 1933. gada 3. aprīlī, apbedīts Rēzeknes kapos4.
Hugo Grīnbergs bija luterānis, ieņēma augstus amatus Rēzeknes luterāņu draudzē. Tā kā tiešu mantinieku viņam nebija, speciāla testamenta arī, Hugo Grīnberga īpašumi pārgāja valsts rīcībā, plus bija vēl arī visādas citādas peripetijas.
Ko nozīmē Ērgļa aptieka? Aptieku ar šādu nosaukumu nebija ļoti daudz, bet tādas bija visā Krievijas impērijā. Ticama ir versija, ka šo aptieku īpašnieki bija vācieši, jo Vācijas impērijā oficiāli atzītās aptiekas bija zem Ērgļa. Tā varēja būt norāde uz vācu aptiekāru kvalitāti, bet ģerbonis-ērglis bija pielāgots citai impērijai. Ir arī citi skaidrojumi, kas tas ir – Ērgļa aptieka!
Hugo Grīnbergs draudzējās ar monarhistu Klimentu Didorovu, kurš savu veikalu no Atbrīvošanas alejas pārcēla uz Latgales prospektu Nr. 82. Netālu, Latgales prospektā Nr. 61, pagājušā gadsimta 20. gadu beigās izvietojās arī pirmais, ja tā var teikt, universālveikals pilsētā – Armijas ekonomiskais veikals!
Rēzeknes ielu nosaukumos ir vārdi aleja un šķērsiela. Preiļos ir bulvāris. Bet Rēzeknē bija prospekts!
Ja tagad nostājas pie Ērgļa aptiekas un paskatās uz sarkano ķieģeļu ēku Latgales ielā 42, kura ir ielas pretējā pusē (tur krāšņa izkārtne „Lilija”!), var redzēt, cik plata šī iela bija jau cara laikos!
Ne velti šo ielu 1912. gada pavasarī pārdēvēja par Stolipina prospektu5. Par piemiņu atentātā nogalinātajam premjeram Pjotram Stolipinam, kā arī velkot paralēles ar plato, cienījamām ēkām pārpilno Ņevas prospektu Sanktpēterburgā!
Latvijas valstī no sākuma šo ielu sauca par Latgales prospektu, bet pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma pārdēvēja par 15. maija ielu6.
Nu gribas man Rēzeknē ne Latgales ielu, bet Latgales prospektu!
Īpatnējs liktenis aptiekas ēkai bija 1919. gadā. Par to vēstīja piemiņas plāksne, kura te pie sienas bija padomju gados. Kad atjaunojās Latvijas valsts, to noņēma.
„Ēkas augšstāvā rekvizētās istabās 1919. g. sākumā izvietota Latvijas komunistiskās partijas apriņķa komiteja, bet no 1919. g. jūnija līdz 1920. g. janvārim ēka izmantota kā Latvijas padomju valdības mītne (Pētera Stučkas valdība). Ēkā 1919. g. darbojās arī Tautas veselības komisariāts ar aptieku nodaļu.”7
Šajā t. s. Aptiekas mājā darbojās (un tepat līdzās arī dzīvoja) valdības vadītājs Pēteris Stučka, bet tie daži valdības komisariāti bija galvenokārt tag. Atbrīvošanas alejā, kuru 1919. gadā sauca Internacionālā. „1919. gada 7. novembrī pa šo ielu aizsoļoja Padomju Latvijas Sarkanās armijas pirmā parāde. Parādi pieņēma Kara komisārs Kārlis Pētersons”8.
No 1918. gada novembra līdz 1920. gada janvārim pilsētā un apriņķī darbojās arī padomju vietvaras. Rēzeknes pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs 1919. gada pirmajā pusē bija A. Mitrevičs, izpildkomitejā strādāja Oborenko, Stabrovskis, Kivkucāns, Seiksts, Zarembo, Jurevičs, Vanags, Silenieks. 1919. gada vasarā „ārkārtēju apstākļu dēļ izpildkomiteju nomainīja revolucionārā komiteja Hrucka, Kušna, Suetina, Brenina, Mitreviča sastāvā.“9 Kurās ēkās izvietojās vietvaru institūcijas, grūti teikt. Droši varu tikai pateikt, ka uz t. s. Aptiekas ēku, kur bija varas centrs, šie cilvēki staigāja regulāri.
Ja aplūko cara laiku fotogrāfijas, var redzēt, ka ap pirmā stāva logiem ir aizvirtņi, bet nošķeltajā ēkas stūrī esošās centrālās durvis ir no sarāmēta stikla un visā arkas tilpumā. Šobrīd durvis ir četrkantainas un mazākas, ne visā arkas garumā/platumā. Virs skaistajām durvīm agrāk bija izkārtne, bet virs izkārtnes tas ērglis, kura dēļ šai aptiekai bija arī šāds nosaukums.
Sākotnēji šajā, virs durvīm izbīdītajā stūrī augšā bija tornis, kura virsū bija vējrādis. Tie vējrāži stilizēja piļu un baznīcu torņus10, tajos parasti bija izgrebti gadaskaitļi, iniciāļi vai devīzes.
Diezin vai virs Ērgļa aptiekas bija funkcionāls vējrādis, drīzāk stilizācija, jo tajās cara laiku fotogrāfijās tas ir nemainīgā, arhitektoniski izdevīgā pozīcijā.
Ulmaņlaiku fotogrāfijās tornis vēl ir, bet virsū vējrāža vietā jau ir vienkārši smaile. Ar tādu puļķīti galā, iespējams, reizē tas bija arī zibeņnovedējs.
Vēl 20. gs. 60. gadu fotogrāfijās var redzēt, ka tas bleķa divlīmeņu tornītis ar spici aptiekai augšā vēl ir. Kurā laikā tas tornītis pazuda, nu nezinu... Savām acīm to tornīti redzējis neesmu, ilgi pat domāju, ka tā tam arī jābūt.
Otrā pasaules kara beigu fotogrāfijās var redzēt, ka ir sagrauts aptiekas tālējais stūris tag. Latgales ielas pusē. Šajā pusē katrā stāvā ir divi logi, siena visā garumā sabrukusi kādu pusmetru aiz tiem logiem.
Ja ekskursantiem gribam uzskatāmi parādīt Rēzeknes sagraušanu pēdējā kara laikā, tad to ir parocīgi darīt, stāvot pretī Vladislava Rubuļa memoriālajai plāksnei. Labi var redzēt oriģinālos tumši sarkanos ķieģeļus, kuriem līdzās no augšas līdz pat apakšai ir ielikti gaišāki. Arī liela daļa bezlogu sienas uz Sarkanās baznīcas pusi ir no šiem gaišajiem ķieģeļiem. Logu te nebija jau cara laikos, jo te piespiedās cita, mazliet zemāka ķieģeļu ēka.
Vēl pētnieciskos nolūkos var salīdzināt Ērgļa aptiekas zemlogu dekorus ar citas zīmīgas ēkas – bijušās cara laiku telegrāfa ēkas Brīvības ielā11 – ķieģeļiem un dekorējuma īpatnībām. Tad daudz ko interesantu var uzzināt!
1 Atbrīvošanas alejā 117.
2 Te cilvēki slēpās no lietus un sniegputeņiem, kad bija jāgaida pilsētas autobuss, kurš piestāja tepat pretī ielas malā esošā pieturā.
3 Nikonovs V. Portreti un notikumi laikmetu griežos // „Rēzeknes Vēstis", 17.11.2021.
4 Aptiekars Hugo Grinbergs // „Jaunākas Ziņas”, 05.04.1933.
5 Rezeknê // „Drywa", 14.03.1912.
6 Vēlāk tā kļuva par 17. jūnija ielu.
7 Pastare E., Uškāns A. Nezināmā Rēzekne. Ceļvedis ziņkārīgajiem – Rēzekne: Nezināmā Rēzekne, 2020., 42.–43. lpp.
8 Loginovs I. Ļeņina vārdā // „Znamja Truda", 07.11.1973.
9 Palīdzēsim savākt vēsturiski-revolucionāros materiālus // „Ausma", 12.11.1958.
10 Vienu no vecākajiem Latvijas vējrāžiem tagad var redzēt Sēlijā, virs Birkineļu baznīcas.
11 Brīvības iela 40.
