Piektdien, 10. decembrī, Daugavpils teātrī pirmizrādi piedzīvoja muzikālā pasaka pieaugušajiem “Pa Laimes Lāča pēdām” Oļega Šapošņikova režijā, kur izrādes komandas sastāvu papildina gan dejotāju trupa, gan operdziedātāja Ilona Bagele un Dainis Skutelis, kā arī aktieri Jānis Jarāns, Jūlija Ļaha u.c. Aktrise Jūlija Ļaha plašāk sabiedrībā ir zināma ar Santas lomu seriālā “Ugunsgrēks”. Lai gan Jūlija Ļaha ir jauna teātra aktrise, Daugavpils teātrī viņa nav pirmo reizi. Aktrise ir dzimusi un ieguvusi izglītību Daugavpilī. Vēlāk arī spēlējusi šeit izrādes, pirms nokļuva Liepājas teātrī. Kā pati saka, viņai vajag pārmaiņas, tāpēc šobrīd ir Daugavpilī.
Nevis ceļš atpakaļ, bet ceļš uz priekšu
Atbildot uz jautājumu, kā karjeras un dzīves ceļš atveda atpakaļ uz Daugavpili, Jūlija pārliecināti pauž, ka tas ir ceļš uz priekšu un attīstību. Sarunas laikā aktrise piemin savu kaķi, ar kuru ir apceļojusi visu Latviju, sākot ar studiju laikiem Daugavpilī līdz šī gada novembrim, kad mājas mīlulis devies uz citiem medību laukiem. “Izmeta loku pa Latviju un atbrauca uz savu dzimto pusi,” tā aktrise par savu “dzīvesdraugu”.
Galvenais -- neiestigt rutīnā
Jūlija Ļaha rutīnu salīdzina ar stāvošu ūdeni. Stāvošs ūdens pārvēršas purvā. Lai gan dzimtā vieta ir Daugavpils, viņai nav piederības sajūtas konkrētai pilsētai. “Man svarīgi ir cilvēki apkārt un vide,” tā aktrise, kuru pandēmijas laikā pārņēma garlaicība, ko radīja nepieciešamā distancēšanās gan no skatītājiem, gan no iepriekš ierastās dzīves epidemioloģiskās drošības dēļ.
Aktieris un skatītājs -- tā ir mijiedarbība
10. novembrī izrāde “Pa Laimes Lāča pēdām” beidzot piedzīvoja pirmizrādi un ieraudzīja savus skatītājus. Izrāde sākotnēji bija plānota oktobrī ieviestās mājsēdes laikā. Ko nozīmē “turēt izrādi un nerādīt to skatītājam”?
Šī izrāde tika mēģināta jau no pavasara, taču pirmizrāde notika vien tagad. “Pirmizrādei ir jānotiek! Pirmizrāde ir kā punkts mēģinājuma procesam,” aktrise uzsver nepieciešamību šo punktu pielikt skatītājiem, nevis pašiem aktieriem. Kā zināms, pandēmijas laikā izrādes tika ražotas, taču teātris tās sāka atrādīt tikai līdz ar rudens sākumu, kad varēja nodrošināt epidemioloģiski drošo “zaļo” režīmu. Savukārt pēc pirmizrādes izrāde sāk dzīvot savu dzīvi.
Izrādes pārceltas, atceltas
Izrāžu atcelšana un pārcelšana, kā pauž aktrise, ir sava veida neizdarīta darba sajūta, kas pārtop pesimistiskās emocijās. Aktieris pirms pirmizrādes morāli gatavojas izrādei, tāpēc to atceļot, rodas vilšanās par neizdarīto un neparādīto. Vai nav tā, ka no nemitīgās mēģināšanas un izrādes “sildīšanas” mainās tās saturs? Apnikums ir tas, kas var rasties no mēģinājumiem.
Tāpēc aktrise neatbalsta garus mēģinājuma procesus. “Labāk īsāku laika periodu, taču nosēžam kaut vai diennaktīm garā un intensīvā darbā, bez liekas muļļāšanās,” tā Daugavpils teātra pārstāve. Šoreiz režisors [Oļegs Šapošņikovs] veiksmīgi aprēķināja, lai izrādes komandai neiestātos apnikums. Tika variēts, lai nebūtu konstanti viens un tas pats mēģinājumu procesā.
„Pa Laimes Lāča pēdām” -- izrāde par cilvēces problēmām
Tā šo izrādi pieteica teātra direktors Oļegs Šapošņikovs, kurš oktobra intervijā „Latgales Laikam” uzsvēra ik gadu radīt izrādes par cilvēcei svarīgām problēmām. Šogad tā ir gan “Kaija-1,2”, gan “Pa Laimes Lāča pēdām”. Lai gan viena izrāde ir emocionāli smagāka un pārdzīvojumiem pilna, savukārt otra pārņemta ar humoru un ir aktuāla melomāniem, abas ir par laimi, un vai cilvēki māk to sajust un izbaudīt.
“Katrs ir atbildīgs par savu rīcību. Katram pašam ir jārīkojas, nevis kādam citam,” tā aktrise definētu būtiskāko izrādes problēmu. Īpaši pandēmijas laikā šī problēma Latvijā aktualizējas dažādos aspektos. Negaidīt, kad kāds izdarīs tavā vietā, un vēlāk vēl par izdarīto sākt kritizēt. Atbildības uzņemšanās par pateikto un izdarīto šobrīd ir viena no lielākajām problēmām sabiedrībā, kur valda viena vai otra viedokļa pretruna un nesakritība.
Kur laimi rast?
Aktrise sevi raksturo kā emocionālu, līdz ar to laimes sajūta vienā brīdī ir, otrā -- nav. “Laime ir tad, kad apkārt ir gudri cilvēki. Komunicēt ar izglītotu cilvēku, taču norobežoties no “muļķiem”,” J. Ļahas ieskatā šobrīd tā ir normāla parādība. Gan maldinoša komunikācija, gan vārda brīvības izmantošana savtīgos nolūkos ir pamats norobežoties no “muļķiem”.
Darīt darbu, kas tiešām patīk. Un redzēt zālē skatītājus. Mijiedarbība ar skatītājiem aktierim rada eiforijas sajūtu. Ja skatītāji un aktieris dzīvo vienā brīdī un kopīgā elpas vilcienā, tad izrāde ir izdevusies. [Prātā nāk arī sižets no izrādes „Kaija-1”, kur skatītājs no viena partera gala seko līdzi Oļega Šapošņikova atveidotajai izmeklētāja lomai uz otru partera galu].
Vai muzikāla pasaka pieaugušajiem?
Aktrises ieskatā pieaugušajiem ir vajadzīgas pasakas. Bērnībā tās māca morāli, labo un slikto, kuru ar dzīves pieredzi izšķetina vēl padziļinātāk. Katrai no tām, arī “Pa Laimes Lāča pēdām”, ir sava doma un mācība, ko sniegt tās patērētājam, taču no katra indivīda ir atkarīgs, vai tā tiek saredzēta un izprasta. Izrādes mērķis ir atnākt uz to un atpūsties, nevis pēc darba dienas vēl iespringt tās saturā.
Izrāde latviešu un latgaliešu valodā
Izrādē latgaliski Jūlijai nav jārunā, lai gan ar to nebūtu problēmu. Aktrise atceras, ka bērnībā bieži izskanēja latgaliešu valoda, kuru, maza būdama, centās izmantot, dažreiz arī izdomājot savus vārdus latgaliski. Taču, gadiem ejot, latgaliski pateiktajam ir atbildējusi latviski.
Kurās izrādēs aktrise vēl „ielēks”
Jau šobrīd ir „ielēkusi” izrādē, kura pirmizrādi piedzīvoja oktobrī, “Tumšie brieži” Dmitrija Petrenko režijā. Atgādinām, ka uz katru izrādi mainās galvenās lomas atveidotājas -- Zanda Mankopa un Agnese Laicāne, kura savu debiju teātrī turpina arī iestudējumā “Pa Laimes Lāča pēdām”. Jūlija uzskata, ka runāt par turpmākajiem plāniem un izrādēm ir diezgan “slideni”, jo “nekas šobrīd nav akmenī kalts”.
Taču atnāciet uz pasaku!
