Augšdaugavas novada Dvietes pagasta iedzīvotājs, lauku uzņēmējs Arvīds Ruļuks viens pats veiksmīgi saimnieko savā daudzprofilu saimniecībā. Var tikai iedomāties, ar cik daudzām problēmām viņam jātiek galā. Taču Arvīds ir noskaņots optimistiski, pārliecināts par saviem spēkiem un teic, ka viņam tādu nav.
Gan govis, gan alus
Jāatzīmē, ka Arvīds lasa laikrakstu “Latgales Laiks” jau kopš pirmā numura iznākšanas – gandrīz 30 gadus. No tēmām, kuras tiek iztirzātas avīzē, zemnieku visvairāk interesē raksti par tādiem kā viņš pats uzņēmējiem, viņu problēmām un to, kā šie cilvēki tās risina. Tāpat Arvīdu interesē informācija par jaunām metodēm un tehnoloģijām lauksaimnieciskās ražošanas, īpaši piena produkcijas, kvalitātes uzlabošanā, par interesantiem cilvēkiem un viņu likteņiem.
Arvīds Ruļuks dzīvo kilometru no Dvietes ciema, kur viņam ir piemājas saimniecība "Ceriņi" ar 36 hektāriem zemes, lauksaimniecības tehniku un mājlopiem: četrām govīm, dažāda vecuma bullīšiem un telēm un pat auniem (pašlaik palikuši pieci.)
Un vēl „Ceriņu” saimnieks prasmīgi brūvē iesala alu – mūsu apkaimē tradicionālu produktu, kura recepti mūsdienās zina reti kurš alus darītājs. Arvīds bilst, ka, iespējams, kāds cits apkārtnē un pagastā zina, kā jābrūvē šis apreibinošais dzēriens, taču tehnoloģiskā procesa sarežģītības dēļ nevēlas uzņemties šo darbu vai arī baidās, ka var izdarīt kaut ko nepareizi un sabojāt alu.
Īsā intervijā Arvīds pastāstīja par sevi un to, kā uzsācis uzņēmējdarbību laukos. Viņš ir dzimis tajā pašā vietā, kur dzīvo tagad, mācījies vietējā skolā, pēc tam iesaukts obligātajā militārajā dienestā. Dienējis par sakarnieku Maskavā, Himkos. Pēc demobilizācijas 1987. gadā viņš uzreiz sāka strādāt par melioratoru: “Šis darbs ir grūts, bet interesants. Vasarā tīrījām akas, veicām meliorācijas darbus un, iestājoties ziemai, nodarbojāmies ar malkas gatavošanu toreizējā Mičurina kolhoza valdei un vietējiem iedzīvotājiem. Tad bija pavisam citi laiki, nevajadzēja domāt par rītdienu. Visu izlēma vadība. Savukārt tagad esmu pats sev gan saimnieks, gan darītājs. Pašam arī jāuzņemas atbildība par visu. Taču tagad ir interesantāk strādāt un iejusties lauku uzņēmēja lomā.»
Sapieris kļūdās tikai vienreiz
Laiks ritēja, un Mičurina kolhoza pastāvēšanai pienāca beigas -- tas izjuka un tika pārveidots par paju sabiedrību „Dviete”. Toreiz Arvīds iekārtojās par kurinātāju un šajā darbā nostrādāja četrus gadus, viņa vārdiem sakot “sildīja cilvēkus”. Taču arī paju sabiedrība laika gaitā izjuka. Arvīdam bija jādomā, kā dzīvot turpmāk: “Es, tāpat kā daudzi tajos laikos, sāku no nulles. Par pajām izpirku ķēvi, kurai piedzima kumeļš, un nu jau man bija divi zirgi. Apstrādāju zemi, krāju naudu, par ko pēcāk nopirku traktoru T-40. Pēc tam iegādājos govi, tad vēl vienu, līdz saimniecībā bija četras brūnaļas. Pagaidām pietiek, īpaši man vienam. Esmu slaucējs, arājs, mehāniķis un gans, veterinārārsts un Dievs vien zina, kas vēl. Visas profesijas nemaz nav iespējams uzskaitīt.”
Uzdodu ne visai delikātu jautājumu, kā tas notika, ka strādīgs, interesants, sabiedrisks vīrietis bez kaitīgiem ieradumiem dzīvo un strādā viens?
Arvīds pastāstīja, ka savulaik viņam bijusi pilnvērtīga ģimene, ir 18 gadus vecs dēls Jānis, kurš Jelgavā strādā par betonētāju. Zemnieks teic, ka netaisās meklēt sev citu dzīvesbiedri, un pa jokam piebilst: "Sapieris kļūdās tikai vienreiz."
Lai nu paliek joki, bet, klausoties šī sirsnīgā cilvēka stāstu, atliek vien apbrīnot viņa strādīgumu un izturību. Arvīds ceļas pusdivos naktī, pēc stundas atbrauc piena savācējs, un tad, bez atpūtas un miega, viņš stājas pie citiem lielākiem un mazākiem darbiem: maltītes pagatavošanas, drēbju mazgāšanas un citiem sadzīvē nepieciešamiem darbiem. Un tā katru dienu. Sezonas laikā, kad darbs dzen darbu, zemniekam palīdz kaimiņš Juris Rimicāns.
Valsts problēmas gulstas uz zemnieku pleciem
Atbildot uz jautājumu, kāpēc Arvīdam vajadzīgas aitas, ja viņš tur govis, turklāt tie ir pavisam atšķirīgi lauksaimnieciskās ražošanas veidi, zemnieks teic – šašlikiem: „Iedomājieties gardu, putojošu alu un smaržīgu jēra šašliku. Īsta maltīte gardēžiem!”
Un kā ar atpūtu, jo šāda fiziska un nervu slodze var iedragāt veselību?
Arvīds pusnopietni, puspajokam saka: “Ja es pēkšņi izlemtu doties uz sanatoriju vai kādu citu atpūtas vietu, tad man nāktos vest līdzi veselu vezumu savu nemierīgo un aprūpējamo mājdzīvnieku. Tādējādi tie būtu ar mani, bet kāda tad tā atpūta? Nē, es labprātāk palieku mājās. Šeit es gan strādāju, gan atpūšos."
Par savas saimniecības problēmām zemnieks saka: «Par tām nevajag sūdzēties, bet, cik vien iespējams, risināt. Jāstrādā, un tad raižu nebūs vai arī to kļūs mazāk."
Taču patiesībā lauksaimniekam neklājas viegli. Uz zemnieku pleciem gulstas visas valsts problēmas: gan degvielas, gan mēslošanas līdzekļu, gan rezerves daļu cenas, gan viss pārējais. Arvīds atzīst, ka, ņemot vērā pašreizējās cenas, visa nopelnītā nauda ir jāiegulda saimniekošanā. Rezultāts – gandrīz pa nullēm. Tomēr zemnieks nezaudē dūšu. "Es mīlu savu dzimteni. Un vēlos strādāt šeit, kur esmu dzimis,” savu attieksmi pret valsti un dzīvi pauž Arvīds. Un vēl viņš ļoti lepojas ar to, ka ir latgalietis, sakot, ka dzimtajā novadā tādu ir daudz un visi ļoti viegli un vienkārši atrod kopīgu valodu.
Mūsu saruna noritēja steigā, taču vienojāmies ar sarunas biedru atkal satikties, jau mierīgā gaisotnē viņa saimniecībā.
Komentāri