Signe Mengote
Ivars Soikāns
2020. gada 9. augustā Baltkrievijas prezidenta vēlēšanu rezultāti izraisīja masu protestus pret Aleksandra Lukašenko režīmu: autoritārā vara slēpa vēlēšanu patieso iznākumu, ignorējot valsts iedzīvotāju vēlmes un nostāju. Protestu gaitā vairākus tūkstošus cilvēku aizturēja un vairākus simtus ievainoja. Situācija attīstījās tiktāl, ka daudziem Baltkrievijas iedzīvotājiem nebija citu variantu – ir jābēg. Patvērumu Latvijā līdz šim brīdim lūgušas 75 personas.
Anastasija ir žurnāliste. Viņa atceras, ka pirms 2020. gada vasaras profesionālajā ziņā bija sasniegusi ļoti augstu punktu – darbs žurnālistikā, lieliska darba vieta, sasniegumi. Un tad krass pavērsiens: “Viss sākās ar to, ka piedalījos protestos, kā arī rakstīju par to. Divas reizes esmu apcietināta – septembrī cietumā pavadīju septiņas dienas, novembrī jau piecpadsmit. Kad mani atbrīvoja, saņēmu ziņu, ka ir iespēja pāris nedēļu aizbraukt uz Latviju, lai izgulētos, atpūstos. Nodomāju, tas būtu ļoti labi, jo es biju ļoti nogurusi, jutu trauksmi. Nolēmu, ka tuvākajā laikā apdomāšos un došu ziņu.” Situācija tomēr attīstījās ļoti strauji, un Anastasijai vairs nebija laika apdomāties: “Man zvanīja no nezināma numura, protams, neatbildēju. Un pēkšņi man zvana tēva sieva, kura paziņo, ka mani meklē kriminālpolicija. Tajā brīdī viņa nedomāja loģiski un iedeva viņiem manu numuru, atrašanās vietu. Sapratu, ka vairs nav laika domāt – man ir jābēg. Sakravāju divas somas un devos prom.” Meitene atzīst: cerība par to, ka varēs atgriezties pēc pāris mēnešiem, tomēr neesot zudusi: “Domāju, ka uzvarēsim, viss mainīsies un es drīz atgriezīšos. Toreiz likās, ka trīs mēneši būtu pārāk ilgs laiks, taču Baltkrieviju pametu 2020. gada decembrī, un nu ir 2021. gada decembris...”
Pazaudēt sevi
Kāpēc Latvija? Anastasija skaidro, ka tā vienkārši bijusi tobrīd labākā iespēja: “Piekritu. Lūdzu, lai man palīdz sakārtot visus dokumentus. Man bija bail no visa. Nezināju, vai vispār tikšu ārā no valsts. Par laimi – tiku.” Pašā sākumā Anastasijai bija jāievēro karantīna. Viņa atceras, ka to pavadījusi vietā netālu no jūras: “Tas bija lieliski. Ja pareizi sapratu, palīdzību organizēja brīvprātīgie, žurnālisti, un tā nebija programma tikai man vienai – mēs tur bijām apmēram desmit cilvēki.” Pēc karantīnas Anastasija devās uz Rīgu, kur sākusi aptvert situāciju un domāt – ko darīt tālāk? “Sākās runas par bēgļa, patvēruma meklētāja statusu. Teikšu godīgi – es tik tālu nebiju aizdomājusies. Programmas pārstāvji mums teica – ja nav droši doties atpakaļ uz Baltkrieviju, varam pieprasīt patvērumu. Tas palīdzētu nostāties uz kājām.” Morāli tas bijis ļoti grūts lēmums: “Bija grūti to aptvert, jo pirms pāris mēnešiem virzījos augšup pa karjeras kāpnēm, viss bija kārtībā. Man bija sajūta, ka esmu zaudējusi visu. Nebija ne enerģijas, ne vēlmes pārvākties kaut kur citur. Pieprasīju patvērumu, pārvācos uz bēgļu nometni. Tā nebija noslogota, jo Latvija nav pieprasītākā vieta bēgļu vidū.” Bija ziemas vidus – Anastasijai trūka piemērotu apavu un apģērba. Viņa atceras, ka tikt galā ar situāciju palīdzēja arī Latvijā dzīvojošie baltkrievi un Sarkanais Krusts: “Lielā telpā, piekrautā ar apģērbu, to varējām izvēlēties pēc vajadzības. Mums nebija līdzi teju nekas – dažiem cilvēkiem nebija arī naudas, lai kaut ko iegādātos. Mana depresija kļuva smagāka, lietoju lielākas antidepresantu devas. Pagāja ilgs laiks, kamēr iedzīvojos.” Bēgļa statusu Anastasijai piešķīra jūnijā – viņa atzīst, ka Latvijā šis process notiek ātri.
Sabiedrība – dažāda
Anastasija atklāti stāsta, ka ir ļoti sarežģīti pateikt, kā viņa jūtas Latvijas sabiedrībā – tā esot pārāk sašķelta: “Man ir divējādas sajūtas, jo ir atšķirība starp latviešu un krievu sabiedrības daļām. Taču daudzi cilvēki ir ļoti izpalīdzīgi un atvērti. Kad uzzina, ka esmu no Baltkrievijas, atmaigst, vēlas palīdzēt. Bet ir arī tādi, kuri atbalsta Lukašenko, apgalvojot, ka viņš ir lielisks cilvēks, ka mēs vienkārši esam izlutināti.” Arī valodas situācija ir sarežģīta. Meitene skaidro, ka, protams, ir ērti, jo liela daļa Latvijas iedzīvotāju runā krievu valodā, bet no otras puses – viņa vēlas iemācīties latviešu valodu: “Izmantojot krievu vai angļu valodu, 90% gadījumu es tieku galā. Ja ne, zinu pāris vārdu latviešu valodā. Bet es nāku no valsts, kurā cilvēki zina, kā tas ir – būt apspiestam no Krievijas puses. Man ir ļoti svarīgi kaut vai censties iemācīties šīs valsts valodu. Negribu būt viens no tiem cilvēkiem, kurš saka – es šeit mierīgi varu runāt krievu valodā, kāpēc man būtu jāmācās jūsu valoda?” Pirms Anastasija sāk ar kādu runāt krieviski, viņa vienmēr paskaidro, ka ir no Baltkrievijas, uz Latviju pārcēlusies nesen. Viņa atvainojas par to, ka vēl nav iemācījusies latviešu valodu tādā līmenī, lai tajā sarunātos bez problēmām: “Un tad mēs varam sarunāties vai nu krievu, vai angļu valodā. Cilvēki vienmēr ir ļoti saprotoši. Man ir svarīgi, lai viņi saprastu, ka viņiem nav obligāti ar mani jārunā krieviski – es to negaidu.”
Sabiedrības integrācijas fonda sekretariāta direktore Zaiga Pūce apstiprina Anastasijas novērojumus par sabiedrību Latvijā: “Kopumā attieksme pret baltkrievu patvēruma meklētājiem vērtējama kā pozitīva. Latvijas sabiedrība ir labi informēta un regulāri saņem informāciju par notiekošo Baltkrievijā, kas veicina izprotošu un labvēlīgu attieksmi pret patvēruma meklētājiem. Klienti labi un viegli integrējas, jo ir starpvaloda un pamatzināšanas par Latviju.” Sākot dzīvi Latvijā, svarīgi, lai cilvēki nepaliktu vieni un saņemtu kvalitatīvu valsts atbalstu, tāpēc Sabiedrības integrācijas fonds Eiropas Sociālā Fonda (ESF) projekta “Dažādības veicināšana” ietvaros nodrošina sociālā darbinieka un sociālā mentora pakalpojumus: “Sociālie darbinieki veic katra klienta sociālā gadījuma vadīšanu jeb tiek izstrādāts atbalsta plāns, balstoties uz patvēruma meklētāja vajadzībām, t. sk. tiek apzinātas akūtās vajadzības, prasmes, resursi, psihoemocionālais stāvoklis, īstermiņa un ilgtermiņa mērķi, piemēram, trūkst apģērba, vājas valodas zināšanas, nepilnīgas zināšanas par Latviju, nepieciešama jurista konsultācija, psiholoģiskā palīdzība utt. Tiekoties ar klientiem, esam vairākkārt saņēmuši atzinīgus vārdus par sniegto atbalstu, kā arī aicinājumus sniegt šādus pakalpojumus arī turpmāk.” Atbalstu Baltkrievijas pilsoņiem Latvijā sniedz vairākas biedrības, tostarp arī biedrība “Gribu palīdzēt bēgļiem” un biedrība “Viegli palīdzēt”.
Sarežģītās valstu attiecības
Tatjana Ratele no Baltkrievijas uz Latviju pārcēlās mīlestības dēļ. Kā skaidro viņa pati – nekad iepriekš neesot bijusi vēlme dzīvot citā valstī, jo viņa ir īsta dzimtenes patriote, taču, kad pirms diviem gadiem kafejnīcā Ļepeļā, Vitebskas apgabalā, kurā Tatjana palīdzējusi draudzenei, ienācis Valērijs, viss mainījies: “Lai uzlabotu veselību un atpūstos, šo sanatoriju ir iecienījuši arī daudzi Latvijas iedzīvotāji. Visus kafejnīcas darbiniekus Valērijs jau pazina, bet te pēkšņi parādījos es. Nolēmām iepazīties – viņš paņēma mani aiz rokas kā senu paziņu, un mēs gājām pastaigāties. Tā nostaigājām līdz pat rīta ausmai. Uz atvadām viņš man pateica, lai es sākot mācīties latviešu valodu – viņš mani precēs un vedīs dzīvot uz Latviju. Bija bail – cita valsts, cita mentalitāte. Iepazinos ar viņa vecākiem, un tad viss attīstījās ļoti strauji – jau oktobrī mēs apprecējāmies. Esmu daudzus gadus audzinājusi bērnus bez vīra un māku dzīvot viena. Es nezinu, kas ar mani tobrīd notika, bet rezultātā esmu tur, kur esmu – kopā ar vīru Latvijā nu jau divus gadus.” Tatjana atzīst, ka sākums neesot bijis vienkāršs. Jauno situāciju vēl vairāk apgrūtināja ierobežojumi vīrusa dēļ: “Robežu slēdza un ilgi nevēra vaļā, psiholoģiski tas bija ļoti smagi. Papildu psiholoģisko slogu radīja arī realitāte, ka cilvēki slimo ar kovidu un mirst.” Sieviete Daugavpils Universitātē apmeklēja kursus migrantiem, ievada lekcijas par dzīvi Latvijā – ekonomiskajiem, medicīnas un juridiskajiem jautājumiem: “Mācījos arī latviešu valodu, bet mājsēde neļāva pabeigt mācības. Tā kā vide, kurā dzīvoju, ir krieviska, daļu no iemācītā jau esmu piemirsusi.”
Dokumentus, lai iegūtu uzturēšanās atļauju, Tatjana iesniedza oktobrī, bet atļauju saņēma tikai pēc astoņiem mēnešiem: “Stājos uzskaitē Nodarbinātības valsts aģentūrā, kur apmeklēju arī latviešu valodas kursus. Līdz eksāmenam bija vien dažas dienas, bet tika ieviesti kovida ierobežojumi, kursi tika pārtraukti, pat eksāmenu neļāva nokārtot. Uz dzīvi Latvijā pārcēlos 2019. gada decembrī, bet darbā spēju iekārtoties vien šā gada martā. Esmu Baltkrievijas patriote, esmu mācījusies dažādas tautas aroda prasmes, zinu tautu dejas un dziesmas, man tas viss šķiet interesanti, un ar to labprāt nodarbojos brīvajā laikā.”
Daugavpils Baltkrievu kultūras centra vadītāja Žanna Romanovska uzskata: lai vērtētu to, kas patlaban notiek Baltkrievijā, tur ir jādzīvo: “Es dzīvoju Latvijā un smeļos informāciju par tur notiekošo no dažādiem interneta resursiem. Taču, kurš no tiem publicē patiesu informāciju un kurš sniedz viltus ziņas, man ir grūti spriest. Latvijas mediji regulāri publicē negatīvu vai biedējošu informāciju par Baltkrieviju. Pozitīva satura informācijas par Baltkrieviju praktiski nav. Lai nebojātu man svarīgās attiecības ar tuviniekiem no Baltkrievijas, politiku mēs neapspriežam.” Žanna skaidro, ka Latvijas uzņēmēji ārkārtas situācijā cenšas saglabāt savu biznesu un atjaunot sarautās saites, eksports – imports turpinās: “Arī sportisti dodas uz sacensībām Baltkrievijā, turpinās kultūras projekti. Cik tas būs manos spēkos, es kā Daugavpils Baltkrievu kultūras centra vadītāja centīšos sekmēt Latvijas un Baltkrievijas attiecības, jo kultūra vieno tautas, pilsētas un valstis.” Žanna atklāj, ka, tieši dzīvojot Latvijā, augusi viņas mīlestība pret dzimteni: “Te notika precīzā manas etniskās identitātes apjausma. Latvija padarīja mani par Baltkrievijas patrioti. No latviešiem es mācījos mīlēt un cienīt savu dzimteni, dzimto valodu un kultūru. Šī valsts ir kļuvusi par otru dzimteni, ja tas vispār ir iespējams. Šeit ir mana ģimene, manas mājas, šeit dzīvo mani draugi, mani bērni. Neesmu pārliecināta, ka viņi Latvijā paliks, bet, lai arī kurp bērni dotos, viņi zina, ka saknes ir Baltkrievijā, ka Latvija ir viņu dzimtene. Maniem bērniem ir pazīstama arī viņu vecāku adaptācijas un izdzīvošanas pieredze citā valstī.” Žanna uztur kontaktus ar radiniekiem Baltkrievijā, lai gan kovida situācija komunikāciju sarežģī: “Pandēmija un starptautiskā krīze Latvijas un Baltkrievijas attiecībās ierobežo braucienus. Pie tuviem radiniekiem – vecākiem, bērniem, māsām un brāļiem – no Baltkrievijas var atbraukt bez problēmām. Baltkrievija ir atvērta arī braucieniem uz sanatorijām, lietišķiem kontaktiem un kultūras un sporta pasākumiem. Piemēram, uz festivālu “Slāvu tirgus Vitebskā” bija spēkā bezvīzu režīms, daudzi pirka biļetes uz koncertiem, bet reizē viesojās pie radiem un apmeklēja kapus.”
Sistēmas mīnusi
Žurnāliste Anastasija atzīst – viņa vairs nedomā par to, kad varēs atgriezties dzimtenē: “Kad varēs, tad varēs. Es cenšos par to nedomāt. Šobrīd dzīvoju Latvijā.” Darba situācija ir ļoti sarežģīta – dzīve Latvijā, kā skaidro Anastasija, ir daudz dārgāka nekā dzīve Baltkrievijā: “Es gribu turpināt rakstīt par notiekošo Baltkrievijā, bet tas nav vienkārši, jo atalgojums, ko par to saņemu, neļauj man šeit dzīvot pilnvērtīgi. Tāpat mani ierobežo tas, ka neesmu uz vietas un nevaru kārtīgi atspoguļot tur notiekošo.” Anastasija šobrīd ir bezdarbniece. Viņai tiek piešķirts ikmēneša pabalsts 139 EUR apmērā, tāpat ir iespējams bez maksas apmeklēt valodas kursus: “Tas man var palīdzēt iegūt darbu šeit, jo valodas barjera ir šķērslis. Taču, ja situācija piespiedīs, es varu strādāt arī, piemēram, par apkopēju.” Ja jāsalīdzina situācija Latvijā ar, piemēram, Franciju vai Vāciju, tad tā nav ideāla, bet Anastasijai visam mēraukla ir Baltkrievija: “Tur bezdarbnieka pabalsts ir desmit dolāri mēnesī. Latvijas valsts mani atbalsta pienācīgi. Protams, ar šo naudu nevar dzīvot pilnīgā komfortā, bet tas ir liels atbalsts kaut vai sākuma posmam.”
Anastasijai patīk Latvija. Viņa šeit jūtas labi: “Cilvēki uzskata, ka latvieši ir auksti, nesabiedriski, bet es esmu introverts cilvēks, un man patīk, cik Rīga ir klusa, ja salīdzinām ar pilsētām citās valstīs. Agrāk man ļoti patika Ukraina, bet nesen turp aizdevos un sapratu, ka tā man ir par skaļu un par strauju.”
Organizācija “Viegli palīdzēt” ir viena no organizācijām, kuras palīdz bēgļiem. “Viegli palīdzēt” vadītāja Inese Vaivare skaidro: “Šobrīd palīdzība cilvēkiem no mūsu kaimiņvalsts izpaužas kā atsevišķas privātās iniciatīvas un vairāku organizāciju iesaiste. Baltkrievu gadījumā integrācija arī ir lielais jautājums, jo tomēr mēs vēlētos, lai šie cilvēki pēc iespējas atgriežas un turpina attīstīt savu valsti. Tāpēc vairāk varētu runāt par pagaidu atbalstu apdraudējuma laikā, ko arī sniedz Latvijas valsts.” Inese to vērtē kritiski: “Uzskatu, ka mums ir ļoti neefektīva sistēma, kā atbalstīt cilvēkus, kas šeit ir ieradušies īslaicīgi – mēs gribam viņus pilnībā integrēt, noteikt prasības, piemēram, valodas zināšanas, kas nav iegūstamas ātri. Lai cilvēks varētu šeit dzīvot, viņam vispirms ir vajadzīgs darbs. Šobrīd ļaudis ir spiesti strādāt nelegāli vai nevar to darīt vispār, jo nav iespējams iegūt vajadzīgās valodas zināšanas. Līdz ar to šeit patvērumu radušos nomāc zemi ienākumi un rodas nepatika pret valsti. Mūsu attieksme pret iebraucējiem ir kā pret ilgtermiņa imigrantiem vai tādiem cilvēkiem, kas iebrauc strādāt īslaicīgi. Lielākoties notiek cīņa ar miljons birokrātiskām niansēm, individualizēta vētīšana, kas varētu nebūt, ja mēs fundamentāli mainītu savu redzespunktu uz cilvēka vajadzībām, nevis uz mūsu iedomātām sistēmām. Rezultātā daudzi neizvēlas Latviju par savu mērķi, īpaši tie, kuriem ir svarīgi strādāt savā profesijā un gūt ienākumus, lai uzturētu ģimeni. Faktiski ar savu sistēmu mēs aizbaidām tos, kurus it kā gribam uzņemt – izglītotos un atbildīgos.”
Publikācija tapusi ar "NewsSpectrum Fellowship" programmas atbalstu.
The publication of this story was supported by a grant from the NewsSpectrum Fellowship programme.
