„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 20. aprīlis
Sestdiena
Mirta, Ziedīte
+5.9 °C
apmācies

Faļtopi: dabas dziednīca vai bēdu ieleja

Kādreiz Faļtopu ciems, kas atrodas 33 kilometrus no Daugavpils, Augšdaugavas novada Salienas pagastā, bija rosīga apdzīvota vieta, bet tagad Faļtopi paliek aizvien tukšāki. Vecie cilvēki aiziet mūžībā, bet jaunākie dzīvo atmiņās, un tikai retais atrod spēku nodarboties ar lauku uzņēmējdarbību.

Nemiera cēlājs

Faļtopu ciema iedzīvotājs, piemājas saimniecības „Topoļi” īpašnieks Mihails Kusanovs, nepārspīlējot, Faļtopos ir unikāla un kolorīta personība. Un ne tikai tāpēc, ka visu mūžu nenogurstoši strādā, bet arī tāpēc, ka pēc dabas ir neērts cilvēks, ar kuru grūti atrast kopīgu valodu, -- tā uzskats pagasta vadība un Faļtopu iedzīvotāji. Un tas viss tāpēc, ka Mihails nespēj samierināties ar netaisnību, nekārtībām un dažādu rakstītu un nerakstītu likumu un noteikumu pārkāpumiem.

Savukārt laikrakstam "Latgales Laiks" Mihails ne reizi vien ir piedāvājis pretrunīgas, problemātiskas un interesantas tēmas. Un tagad "trauksmes cēlājs" atkal gribēja runāt ar reportieri.

Problēmas priekšvēsture: pirms pāris gadiem reportieris jau apmeklēja Faļtopus, lai censtos ieviest skaidrību kādā jautājumā. Tad kokvedējs tik tikko nenogalināja Mihaila sievu Aglaidu, kura veda govi pāri ceļam. Dzīvnieks tika savainots un bija jānokauj, bet Aglaida tik tikko spēja izvairīties no smagi piekrautā transportlīdzekļa un brīnumainā kārtā palika dzīva.

Fakts ir tāds, ka Faļtopu ciems iedzīvotāju skaita ziņā neatbilst apdzīvotai vietai, kur varētu ieviest autotransporta ātruma ierobežojumu 50 km/h, tāpēc vēl joprojām transportlīdzekļu vadītāji tur traucas ar ātrumu līdz pat 80 km/h. Lai atrisinātu šo problēmu, bija nepieciešams savākt iedzīvotāju parakstus un vērsties pagasta pārvaldē, savukārt tā vadībai bija jāvēršas ceļu dienestā ar lūgumu risināt šo jautājumu. Taču vezums tā arī nav izkustējies. Pie vainas birokrātiski šķēršļi un nebeidzamie papīru plūdi.

Mihails ir sašutis par šo situāciju, turklāt viņu satrauc betona tilta pār Poguļankas upi tehniskais stāvoklis: “Pie tilta uzstādīta masas ierobežojuma zīme -- 7 tonnas, bet pa tiltu brauc baļķvedēji, kuru svars ir 40—50 tonnas. Tilts pamazām brūk, it īpaši tā balsti. Stāvot zem tilta, var redzēt, kā tas šūpojas. Tas var beigties ar traģēdiju. Vairākas reizes vērsos pie pagasta vadības, taču nekādi pasākumi problēmas risināšanai netiek veikti.”

Objektivitātes labad gan jāsaka, ka šis nav viegls tiltiņš, bet gan stipra būve, kuras remonts ir tehniski sarežģīts un tāpēc prasa lielus finanšu ieguldījumus. Taču ir skaidrs, ka problēma ir jāatrisina jebkurā gadījumā. Tas ir tikai laika jautājums.

Divi brāļi zem viena jumta

Faļtopu ciems atrodas skaistā un gleznainā vietā, kur dzīvojot, nav jādomā par aizjūras kūrortiem, jo ​​tīrs gaiss un daba dziedē labāk nekā jebkāda eksotika. Taču cilvēkiem pietrūkst, viņuprāt, sirsnīgu sarunu un kulturālas brīvā laika pavadīšanas. Jauniešu ciemā tikpat kā nav, vecie ir apmiruši, bet citi šeit vada mūža nogali.

Ciema iedzīvotājam Mečislavam Lukšam ir 70 gadi, viņš dzimis Baltkrievijā. Apmēram pirms 60 gadiem ģimene pārcēlās uz Faļtopiem, un kopš tā laika Mečislavs šeit dzīvo privātmājā kopā ar savu 68 gadus veco brāli Česlavu: “Agrāk šeit ritēja rosīga dzīve, bija daudz cilvēku un bērnu. Bija kolhozi, darbs, nebija jādomā par rītdienu.”

Pēcāk brāļu dzīve iegrozījās tā, ka viņi sāka dzīvot zem viena jumta. Tiesa, mazā darba stāža dēļ abiem ir arī atbilstoša pensija -- 90 eiro katram, taču brāļi par dzīvi nesūkstās: «Mums ir rokas, par veselību nesūdzamies, tāpēc mums ir iespēja nopelnīt papildu naudu. Daži par to mums dod naudu, citi -- pārtiku.”

Brāļi netur lopus, uzskatot to par nevajadzīgu nodarbošanos, taču viņiem ir zeme -- 3 hektāri. Savām vajadzībām tiek izmantoti 50 hektāri, pārējā platība tiek iznomāta.

Mečislavam ir četri bērni un septiņi mazdēli un mazmeitas. Viņi visi dzīvo Latgalē, tāpēc var apciemot tēvu un vectēvu, atvest viņam pārtiku un apģērbu.

Gan priekos, gan bēdās

Gana traģisks bijis Faļtopu iedzīvotāja, 74 gadus vecā Vladimira Anančenka liktenis. Pašlaik viņš ir gandrīz piesiets pie gultas, jo slimība progresē. Un, lai gan pirmās grupas invalīds vēl spēj sēdēt un daļēji parūpēties par sevi, bez citu palīdzības nespēj iztikt. Par viņu rūpējas mirušā brāļa sieva Vera.

Vladimirs bērnībā saslima ar poliomielītu, kā rezultātā viņam tika paralizēta ķermeņa labā puse. Šī iemesla dēļ viņš pabeidza tikai četras klases, rakstīt mācījās patstāvīgi: “Brīnos, kā es toreiz nenomiru. Kamēr vecāki bija dzīvi, viņi mani pieskatīja. Bet veselība sāka pasliktināties, tad par mani sāka rūpēties brālis Jevgeņijs, kurš kopā ar sievu Veru dzīvoja šajā pašā mājā. Taču brālis nomira, un visas rūpes par mani uzņēmās Vera. Liels paldies viņai. Pats briesmīgākais ir tas, ka man vairs lāgā neklausa kājas."

Agrāk Vladimirs šā tā spēja pārvietoties pa viensētu, taču reiz atkalas laikā pakrita un viņam nācās rāpot, lai tiktu mājā. Valsts Vladimiram maksā 300 eiro pensiju, par ko viņš ir ļoti pateicīgs.

Vladimira kaimiņienes, 78 gadus vecās Annas Koržeņevskas īpašums priecē ar savu sakoptību un tīrību. Jāpiebilst, ka saimniece dzīvo viena. Jau sen apglabājusi vīru, viņa nemeklēja sev citu dzīvesbiedru, jo, pēc Annas teiktā, viņas dzīvē ir tikai viena mīlestība. Pensionāre izrādīja savu īpašumu, visvairāk pārsteidza jaunceļamā pirts, ar to nodarbojas Annas znots. Šajā pašā ciemā dzīvo pensionāres dēls Ivans, kurš vienmēr palīdz mātei. Saimniecei ir arī kompānija -- suņi un kaķi.

Anna Koržeņevska un Vera Anančenoka ir senas draudzenes, kopā gan priekos, gan bēdās, tāpēc attiecības ir sirsnīgas. Varbūt tāpēc, ka dzīve abām nav bijusi viegla.

Faļtopu iedzīvotāji, ņemot vērā viņu mazo skaitu un vienmuļo dzīvi, ļoti augstu vērtē draudzību un saziņu, un to nevar neievērot. Tāpēc bija prieks parunāties ar šiem atvērtajiem un labestīgajiem cilvēkiem.