Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2022. gada 29. maijs
Svētdiena
Maksims, Maksis, Raivis, Raivo
+11.4 °C
daļēji mākoņains

2. Egle

Nav Latvijā otra koka ar tik atšķirīgām asociācijām, ar tik diametrāli pretēju simboliku!

Kad 1979. gada vasarā nomira mans vectētiņš, mājinieki organizēja bēres. Tajos laikos visu darīja paši – meklēja tos, kuri apmazgās un saģērbs līķi, vīrus, kuri izraks kapu, saimnieces, kuras pagatavos sēru mielastu, cilvēku, kurš fotografēs, cilvēku, kurš ar mašīnu izvadās baznīckungu utt.

Nelaiķis gulēja kaut kur šķūnī vai pagrabā, spoguļi bija aizklāti, katru dienu nāca saļmu dziedātājas. Man uzticēja aiziet un sacirst eglītes. Pāra skaitu, kādas padsmit. Man tad bija 10 gadi... Paņēmu cirvīti, mežu apkārt bija papilnam. Dažas nocirtu, bet tad ar cirvīti trāpīju sev pa kāju. Vēl tagad ir redzama tā rēta.

Eglītes ar melnām lentēm bija ap zārku, pie mājas durvīm un žoga vārtiem, mašīnā, pie baznīcas, pie kapiem. Tad tām eglītēm aizlauza galotnes.

Egle ir arī līksmes, prieka, svētku atribūts. Manas skaistākās bērnības atmiņas saistās tieši ar egli.

Vectētiņš gāja uz mežu pakaļ eglei tieši 24. decembrī. Mēs parasti vēl gulējām, ārā bija patumšs, gaisma ausa vēlu. Tie rīti bija paši stindzinošākie, paši aukstākie.

Eglīti nolika Lielajā istabā, to iestiprināja ar ķīlīšiem tecilas akmens vidus tukšajā četrstūrī. Tā eglītes rotāšana bija priecīga, bet klusa nodarbe – kā nekā Kūču vakars. Vecmāmiņa un vectētiņš visu dienu neko neēda, tā viņi bija no mazotnes samācīti!

Eglītē likām vates pikas, kuras imitēja sniegu. Iekārām veikalā nopirktās eglīšu mantiņas – spīdīgas bumbas un figūras. Tām galos bija divūsaina skava, tā dažreiz izrāvās, mantiņa nokrita un saplīsa. Tad nu gan bija bēdas!

Iekarinājām sidrabaino lietutiņu, pārmetām pāri serpentīnus, apbārstījām ar konfeti. Zaros spraudām metāla knaģus, kuros likām svecītes. Tās varēja dedzināt tikai pieaugušo klātbūtnē, jo bija bailes, ka var kaut kas aizdegties.

Bet vislielākais prieks bija no brīnumsvecītēm. Tās dedzināja tumsā, un man galvā rosījās doma – kā var kaut ko tik skaistu un neparastu cilvēki izdomāt!

Kad eglīte bija izpušķota, galotnē uzģērba zvaigznīti.

Visvairāk zaros bija visādu konfekšu. „Bērnībā kopā ar vecāko brāli, kad mājās bija izrotāta eglīte un tajā iekarinātas konfektes skaistos papīriņos, mēs klusiņām tās attinām un apēdām konfektes. Pēc tam rūpīgi satinām konfekšu papīriņus, it kā tur joprojām būtu īstas konfektes”1, atceras Alla.

Mēs arī tā darījām!

Un kāda sajūsma bija no Jaunā gada dāvanu paciņām, kuras deva skolā! Bija jāsamācās dzejolis, jo paciņu tāpat nedeva, bija no galvas jānoskaita. Un tad ir rokā mandarīni, ledenes un īstas šokolādes končas! Man visvairāk garšoja „Karakums”.

Tās eglītes ir gana jauna tradīcija. Vēl 20. gs. sākumā Latgalē to praktizēja tikai moderni noskaņota inteliģence, savukārt daudzi uz šo izdarību skatījās ar aizdomām.

No Rīgas, no Varšavas, no Picera šī tradīcija ieviesās arī Latgalē.

Par Valēriju Seili (1891–1970) sabiedrība pirmo reizi uzzina, kad viņa 1915. gada nogalē Picerī noorganizē eglīti.

„Joatzeimej, ka šogods darbibâ lelas pyules ir pilykuse pi barnu sagatawošonas uz „egliti" jauna myusu darbinica jkdze Walerija Seil. Leidz šam nikur par ju naraksteja, likas, nikas par ju nazynoja. Jej klusumâ strodoja, klusumâ cyloja sowâ sirdi osoras un worgus, klusumâ smele sew spaku un pacitibu nu tò oluta, kurs ir naizsmeliams.

Tagad jej beidz augstokus Bestiužewas kursus. Un kur tikwin grižas, pi kaida dorba sòcas, wysur pìroda bridumu pylnu sasagatawešonu uz sabidrisku un priwatu dorbu. Patiši, war sacit, rodas myusu tautai wins jauns spaks, kurs jaj grib kolpot ar wysu sirdi.”2

1915. gada izskaņā Picerī latgaliešiem bija 4 eglītes, kā un agrāk pasākumu galvenā organizatore bija Amālija Bžezinska.

Tā saucamie „Bestuževa kursi” bija pirmā augstskola Krievijas impērijā, kur studēja sievietes. Mācīties vajadzēja četrus gadus, pēc pabeigšanas šīs skolas diplomu pielīdzināja universitātes diplomam.

Pusotru gadu vēlāk – 1917. gada pavasarī – Valērija Seile jau piedalās Rēzeknes kongresā, aktīvi darbojas tā orgkomitejā, vēlāk Latgales Pagaidu Zemes padomē u.c.

Ja runā par latgaliešu rakstniecību, šis visiem zināmais mūžzaļais koks man asociējas ar trim literātiem. Pirmkārt, ar Natāliju Giluču – viņa aktīvi publicējās jaunībā un mūža izskaņā, bet pa vidu bija gandrīz pusgadsimtu gara padomju gadu klusēšana. Un viņa nav vienīgā tāda iz latgaliešu literatūras! Tādi ir daudzi, šī ir latgaliešu literārā procesa savpatība, daži pat teiktu – unikalitāte.

Gilučai ir ne tikai skaists vārds, bet arī mīkstu, atbalsīgu skaņu pseidonīms – Egle. Kā tāda zelču karaliene... Kā tāds maigu skuju koks, kurā ieskrien vējš, iemājo lietus lāses un sniega pārslas, bet viņa ar stihiju necīnās, tikai zari šalko, stumbrs sveķo3.

Otrkārt, Aleksandrs Adamāns, dzejolis "Kur es eju?":

"Vīntuļs eju dziļū sylu.

Bolta snīga pībyrušas,

Zaļōs egles snauž.

Brīnu, brīnu dziļu snīgu,

Syla vydā apstōju,

Prosu: kur es eju?

Vōvereite grauzējeņa

Atbiļd egles vērsyunē:

"Čirkužeņu grauztu".

"Kū tu zini, glupō golva!"

Sausā zorā atbiļd dzeņs, --

"Parazitus kaut."

Asti paslēpis storp kōjom,

Nikni nūryuc sērmais vylks:

"Naspēceigūs plēst".

Brīnu, brīnu dziļu snīgu.

Brīnu, otkon apstōju.

Prosu: kur es eju?"4

Var jautāt vēl un vēl, egļu mežā ir daudz iemītnieku, katram būs godīga, bet reizē tikai subjektīva atbilde. Vai sils šajā dzejolī ir pasaules, tās daudzveidības un neizzināmības simbols?

Trešais ir Ontona Kūkoja 1983. gadā sacerētais rekviēms:

"Pekšs Izidors par kolnu īt

I rasnu egli stīp.

Bryuns Izidoram vatinīks,

I eglei stymbyns bryuns.

I bryuni ari cērkiuži,

I zorā dzeneits sēd...

Ai, Izidor, ai Izidor,

Nu kur ar egli sļādz?

– Šū egli pats es statēju

Pyrms sīvu brauču lyukot,

Bet sveši ņēma izrove,

I napasacē: – Kodeļ?

Pekšs Izidors par kolnu īt,

I rasnu egli stīp.

Te drenā koja aizamat –

I grovī Izidors.

I egle vērsā uzaveļ,

I dzeņs jau krystu kaļ...

Ai Izidor, ai Izidor,

Cik sovaids tev ir gols!"5

Egles baļķus cilvēki izmanto ēku būvei, no egles koka pagatavo daudzas saimniecībā noderīgas lietas.

Egle mums dod arī savu vitālumu un dziedinošo spēku.

„Pētījumi apliecina, ka C vitamīns spēj samazināt saaukstēšanās gadījumu skaitu un saīsināt slimības laiku. C vitamīns neuzkrājas organismā, tāpēc to ir nepieciešams uzņemt katru dienu. Dienas devas parasti ir robežās no 250 līdz 1000 mg un ne vairāk par 2000 mg."6

Ja cilvēkam ir katastrofāli maz C vitamīna, sāk asiņot smaganas, sāk izkrist zobi utt. To C vitamīnu mēs iegūstam ar pārtiku, aptiekā nopērkam šķīstā, pulvera u. c. veidā, bet kur dabūt C vitamīnu, ja tu esi nokļuvis pavisam ekstremālā situācijā?

Man gadījās runāties ar cilvēku, kurš bija Staļina lēģeros un gadiem ilgi strādāja mežā, cērtot kokus. Apkārt balts sniega tuksnesis, rej suņi un staigā tulupos saģērbušies konvojnieki!

Zāģēja arī egles, katru dienu kabatā sabēra svaigas skujas, bet vēlu vakarā tās gatavoja kā tēju un dzēra7. Skujas viņi kaut kā arī samala un bēra klāt pie putrām.

Kā viņš teica, arī darbu vidū uz ugunskuriem vārīja lielās misiņa tējkannās egļu skuju dzērienu. Tieši egļu, reti kad priežu vai citu skujkoku. Neiedomājos pajautāt, kādēļ tieši egļu skujas. Atceros tikai to, ka viņš teica, ka izdzīvoja, kā viņam šķiet, tikai divu savu rīcību dēļ – 1) aukstumā pīpēja un tā sildīja sev plaukstas/bronhus un 2) regulāri dzēra egļu skuju novārījumus.

Par šito dzērienu esmu dzirdējis i no zekiem, i no meža strādniekiem. Esmu ar šo dzērienu arī cienāts – ir ekodzīves piekritēji, kuri tajā meklē hlorofila spēku utt.

Man šis dzēriens labāk patika ne karsts un ne silts, bet vēss. Es tiešām pēc sevis zinu, ka ēdiena vai dzēriena temperatūra stipri maina tā garšu un emocionālo uztveri!

Vēl tagad atceros šo cienastu! Dzeram tēju ne mājās, bet ejam uz mežu! Viņiem ap māju kādi 2 ha meža, tur ir arī eglītes. Pastaigājamies, baudām klusumu, tad viņi izņem no mugursomas „Esbit” krūzi ar vāciņu. Sameklē tīru sniegu, norauc virskārtu, ar zemāk esošo baltumu pieber krūzi. No jaunas, gaišzaļas eglītes paņem šķipsniņu skuju – pa druskai no viena zara, pa druskai no cita zara. Ieber svaigi plūktās skujas krūzē sniegam virsū, bet statīviņā zem krūzes ieliek sausā spirta tableti un aizdedzina. Kādas skaņas, kādi aromāti ir tuvākajās 15 minūtēs!

Lai nedaudz pavārās, lai labi ievelkas.

Un dzēriens ir tik garšīgs! Iespējams, ka mežā viss labi garšo!

Vienkārši savu ierasto virtuvi vai iemīļoto kafejnīcu pamainām uz celmu meža vidū – un tiem pašiem ēdieniem/dzērieniem ir pavisam cita garša!

„Egles skujas ir četršķautņainas, rombveidīgas, tās saglabājas no septiņiem līdz divpadsmit gadiem, tad nobirst. Vecās skujas krīt visa gada laikā, bet visvairāk – no oktobra līdz maijam.”8

Egle ir kaut kur līdzīga cilvēkam. Raksta, ka cilvēka organismā šūnas nomainās septiņu gadu laikā. Apmēram šajā laikā arī egle nomaina savus zaļos asumiņus.

1 Fedotova D. Kā iedzīvotāji svinēs Ziemassvētkus // „Latgales Laiks”, 23.12.2021.
2 Dalibniks. Nu pagojušò // „Drywa”, 10.02.1916.
3 Latgaliešu literāts Ciprijans Pokrotnīks ir publicējies ar pseidonīmu Augusts Eglōjs. Laikam tādēļ, ka šeit pseidonīms ir veidots kā vīrieša vārds un uzvārds, ir izvēlēta tipiska daudzskaitļa forma, ar egli kā dendrosimbolu spēcīgas asociācijas manī tas neveido.
4 Adamāns A. Kur es eju? // "Zīdūnis", 1931., Nr.1-2.
5 Kūkojs A. Rekviems Izidoram // "Mōras Zeme", 23.07.1990.
6 Trīs padomi par uzturvielām veselībai gados vecākiem cilvēkiem // „Latgales Laiks”, 14.12.2021.
7 C vitamīns pamatīgi noārdās karstas temperatūras un skābekļa ietekmē, bet – labāk kriksis, nekā nekas!
8 Vuškāns J. No egles biogrāfijas // „Znamja Truda”, 01.02.1986.