Ilūkste sagaidīja ar diezgan stipru salu, spožu ziemas sauli, kuras stari apmirdzēja sarmas klātos kokus. Reti garāmgājēji, iegrimuši savās rūpēs un problēmās, steidzās savās darīšanās, tomēr, lūgti sniegt īsu komentāru par savu dzīvi laikraksta "Latgales Laiks" reportierim, cilvēki laipni piekrita.
Bagāta vēsture
Ilūkstes platība ir 9 kvadrātkilometri. Iedzīvotāju skaits 2019. gada tautas skaitīšanas laikā bija 2253. Salīdzinājumam: 2011. gadā šeit dzīvoja 2820 cilvēki. Savukārt Pirmā pasaules kara priekšvakarā Ilūkstē bija vairāk nekā 4 tūkstoši iedzīvotāju.
Mūsdienās gandrīz puse iedzīvotāju ir latvieši, aptuveni ceturtā daļa ir krievi, poļi 15%, baltkrievi 3%, citas tautības 5%.
Senrakstos Ilūkstes vārds pirmo reizi minēts ap 1550. gadu, kad uz Pilskalnes muižas zemes tika nodibināts Ilūkstes miests. Ilūkste un tās apkārtne ietilpa Kurzemes hercogistē, kas bija atkarīga no Polijas. Savu nosaukumu Ilūkstes pilsēta ieguvusi no mazās Lukstu upītes. Amatniecības un tirdzniecības vieta tika dibināta Lukstu upītes labajā krastā. Līdz 1795. gadam pilsēta bija daļa no Kurzemes hercogistes, Polijas--Lietuvas ūnijas vasaļvalsts.
Pirmajā pasaules karā pilsēta ļoti cieta no karadarbības Dvinskas aizsardzības laikā. 1915. gada 10. oktobrī Ilūksti pēc ielu kaujām ar vācu karaspēku pameta Krievijas armija. No vairāk nekā 4 tūkstošiem iedzīvotāju tobrīd pilsētā palika tikai ap 100 cilvēku. Kara laikā tika sagrauta viena no skaistākajām katoļu baznīcām reģionā, kas celta 19. gadsimtā, klosteris un dzīvojamās ēkas. 1941. gada jūnijā Ilūksti ieņēma vācu karaspēks, 1944. gada jūlijā to atbrīvoja Sarkanā armija.
Pašlaik Ilūkstē atrodas skolas, tostarp mūzikas un sporta skola, stadions, pilsētas bibliotēka un kultūras centrs. Pilsētā ir arī Romas katoļu, luterāņu, pareizticīgo un vecticībnieku baznīcas.
Vārdu sakot, pilsētiņa ir maza, bet ar bagātu vēsturi.
Vai sods par grēkiem?
Uz tiltiņa pār Ilūkstes upi pirmo satiku Valentīnu Čamani, kura steidzās abonēt laikrakstu „Latgales Laiks”. V. Čamane dzīvo Ilūkstē kopš 1973. gada. Viņa dzimusi Laucesā – kādreizējā Daugavpils rajonā (tagad -- Augšdaugavas novads). 1974. gadā skaistā meitene Valentīna apprecējās ar interesantu cilvēku, arī Valentīnu. Jaunībā viņa strādāja tirdzniecībā, vēlāk -- pastā. Ir dēls Sergejs un meita Natālija, kura strādā par medmāsu Daugavpilī. Savukārt Sergejs jau 12 gadus dzīvo un strādā Anglijā, audzina dēlu un meitu.
Valentīna teic, ka Ilūkste viņai ir iemīļota un komfortabla dzīvesvieta un arī darba vieta -- savdabīga maza paradīze: “Mums ar vīru ļoti patīk šeit dzīvot. Pilsēta ir maza, daudzi cilvēki pazīst cits citu. Mums nav vajadzīga neviena cita vieta uz šīs zemes!”
V. Čamane ir pieradusi pie dzīves grūtībām, viņu ir grūti ar kaut ko pārsteigt, kur nu vēl nobiedēt. Visas problēmas risina kopā ar vīru, bez citu palīdzības. Taču sarunas biedrei bezspēcībā nolaižas rokas pašreizējā situācijā „kovida” dēļ: “Kurš to būtu domājis, ka pēkšņi, ne no šā ne no tā, cilvēci piemeklēs šī sērga, ar kuru nevar tikt galā. Un vai mēs kādreiz to spēsim? Pieaug vakcinēto skaits, bet vienlaikus pieaug arī vakcinācijas pretinieku skaits. Vīruss pastāvīgi mutē, un tā var turpināties bezgalīgi. Vai “Covid-19” nav Dieva sods cilvēcei par visiem tās izdarītajiem grēkiem? Varbūt cilvēki beidzot sapratīs, kāpēc viņi dzīvo uz šīs zemes?”
Ilūkstietei sagādā vilšanos arī Latvijas valdības noteiktie koronavīrusa apkarošanas pasākumi. Viņa uzskata, ka zināmā mērā tie ir nepieciešami, bet dažkārt nepārdomāti un bez jebkāda loģiska un jēgpilna pamatojuma.
Valentīnu Čamani iepriecina tas, ka viņas bērni un mazbērni ir veseli un uztur saikni ar vecākiem un vecvecākiem.
Izglāba Dievs un lūgšana
Sešdesmit divus gadus vecais Jurijs Fjodorovs Ilūkstē dzīvo jau 40 gadus, bet pirms pārcelšanās uz šejieni viņš dzīvoja Dvietē. Ilgu laiku strādāja kādā uzņēmumā granīta cehā, kur izgatavo kapu pieminekļus. Tad nomainīja darbu – iestājās Valsts robežsardzē, sākumā strādāja uz dzelzceļa, bet pēc tam dienēja Subates robežkontroles punktā.
Jurijs strādāja, līdz 1996. gadā viņu piemeklēja sirdslēkme. Taču viņš jau ceturtdaļu gadsimta, neskatoties uz tik nopietnu slimību, dzīvo pilnvērtīgu dzīvi. Jurijs teic, ka par to viņš ir pateicīgs Dievam: “Es eju uz baznīcu, mācītājs man ieteica lūgties par sevi un savu ģimeni un draugiem, kuriem esmu pateicīgs par palīdzību man tik grūtā laikā.” Jurijs ir precējies, viņam ir divi bērni un divi mazbērni.
Runājot par laikrakstā "Latgales Laiks” publicēto materiālu tematiku, sarunu biedrs tā lappusēs vēlētos lasīt rakstus par garīgām tēmām, kā arī par cilvēkiem, kuri veiksmīgi pārvar dzīves grūtības.
Kā dzīvot tālāk?
Romalds Užulis, kuram šogad apritēja 75 gadi, dzīvo Ilūkstē, bet ir dzimis Pilskalnes pagastā.
Romalds šajā apkaimē ir labi pazīstams cilvēks. Padomju laikos strādāja par kolhoza priekšsēdētāja vietnieku. Tāpēc viņam ir liela saimnieciskās darbības un vadības pieredze, kas lieti noderēja pēc tam, kad pagājušā gadsimta 90. gados izjuka kolhozi un paju sabiedrības. Romalds nepadevās un 1991. gadā reģistrēja zemnieku saimniecību, kas specializējas liellopu un lauksaimniecības kultūru – graudaugu, kartupeļu un dārzeņu -- audzēšanā, kurām bija atvēlēti desmiti hektāru.
Daudz kas ir mainījies, taču Romaldam kopš tā laika ir izdevies saglabāt dārzeņu ražošanu. Lai gan tie vairs nav bezgalīgi lauki, kā tas bija agrāk, zemnieks joprojām audzē dažādus dārzeņus un kartupeļus un tos veiksmīgi pārdod. Pensionāram ir arī augļu dārzs – viens hektārs bumbieru, kā arī ābeles.
Saimniecībā ir visa nepieciešamā tehnika. “Viss būtu labi, un mans vecums nav šķērslis, ja ir vēlme strādāt dzimtajā zemē un dot labumu cilvēkiem, bet pašlaik valsts cenu politika ir tāda, ka nav vēlēšanās strādāt velti un bez jebkādas nākotnes perspektīvas. Piemēram, viena tonna salpetra pērn maksāja 200 eiro, bet šogad jau 700 eiro! Arī viss pārējais ir stipri sadārdzinājies. Kā lai dzīvo tālāk?” sašutis bilst Romalds Užulis, kurš dažādu delegāciju sastāvā ir viesojies daudzās Eiropas valstīs, pārņēmis saimniekošanas pieredzi, par ko tagad saka, ka pašreizējā ekonomiskajā situācijā to var izmantot minimāli vai arī nevar izmantot nemaz. Lasītājs iesaka avīzei "Latgales Laiks" rakstīt vairāk par zemniekiem un parastajiem novada iedzīvotājiem un viņu problēmām. Reģionā dzīvo daudz interesantu cilvēku, kuru personīgā pieredze grūtību pārvarēšanā var kļūt par piemēru citiem.
