Da šam vacuokuo atrostuo latgalīšu gruomota ir Viļņā 1753. godā 300 ekzemplarūs izdūtuo “Evangelia toto anno..”. Itū gruomotu sauc ari par Osyuna evaņgeleju, tai kai Livonejis paleigveiskupa Juzefa Mloževska katedra tymūs laikūs beja Osyunā i taišni te ari tyka dūta atļuove (kai vacī latgalīši saceitu – dazvaliejums) ituos gruomotys drukavuošonai.
Ari niu osyunīši stāravojās na žlebinēt, a cīši brangi i spryši runuot latgaliski!
Metafiziks. Ka īguglēsim “Raudive”, to pasauļs lelūs volūdu resursūs redzēsim, ka Konstantins Raudive (1909–1974) ir vīns nu vysvaira storptautyski atpazeistamūs latvīšu vyspuor. Tymā atpazeistameibā vysleluokais nūpalns ir juo parapsihologa darbeibai.
Kostja pīdzyma bārnim bogotā zemnīku saimē Osyuna1 pogosta Barinaucu2 dzeraunē. Itymā apleicīnē taidi interesanti vītu vuordi – Klabauci, Rubinauci, Kozirauci!
Vuicejuos Osyuna pamatškolā3, Kruoslovys gimnazejā, kaidu šaļti Reigā, Gareigajā seminarā. Vītu i cylvāku ziņā tei beja dzeivuošona latgaliskajā. Vēļ taida strēče juo dzeivē beja Ūtruo pasauļa kara godūs, kod Kostyns nu 1942. leidz 1944. godam vierseibēja Daugovpiļs gazetys “Daugavas Vēstnesis” Literaturys i muokslys nūdaļu.
Pīters Zeile roksta, ka “K. Raudive savus darbus rakstīja tikai vispārnacionālajā jeb lejaslatviešu literārajā valodā”4. Pyļneibā precizi tys laikam navaiduos. Pošys pyrmuos publikacejis Konstantinam Raudivei ir latgalīšu volūdā.
„Enciklopedejā „Latviešu rakstniecība biogrāfijās” D. Vārdaunis saraksteitajā škirklī par Konstantinu Raudivi nūrōdeits, ka Konstantina Raudivis pyrmuo publikaceja ir eseja aba padūmōšona “Cisšonas – sveteiba”, kura nūpublicāta žurnala “Zīdūnis” 1929. goda 9. numerī. (..) Bet tei nav Konstantina Raudivis pyrmō publikaceja. Godu īprīkš, 1928. godā gazetys „Latgolas Vōrds” 8. augusta numerī nūpubliceits dzejūļs „Dzimtine”, kura autors malns iz bolta ir Konstantins Raudive. (..) Dzimtine Konstantinam Raudivem te ir nu treju daļu sastōvūša: 1) dzymdynōtōji, 2) doba i 3) religeja, kuru metonimizej ōra krucifikss.”5
Konstantins Raudive studēja dažaidu Eiropys vaļstu slovonuos augstškoluos, dzeivis laikā apgiva septeinis svešvolūdys (vuocu, spāņu, itāļu, angļu, fraņču, krīvu, zvīdru), gribēja byut Latvejis cylvāks Eiropā i Eiropys cylvāks Latvejā.
Volūdu prasmis rezuļtējuos tulkuotuoja dorbā. Nūzeimeiguokais i palīkūšuokais te ir Migela de Servantesa Saavedrys (1547–1616) romana „Atjautīgais idalgo Lamančas Don Kihots” tulkuojums nu spāņu volūdys latvīšu literarajā volūdā (ar latgaliskumim leksikā i cytūs leidzīņūs, publiceits divuos daļuos 1937. i 1938. godā).
Vysu myužu Konstantins Raudive raksteja filozofiskus dorbus. Par nūzeimeiguokajom ite var skaiteit myuža izskaņā saraksteituos i piec smierts izdūtuos gruomotys „Laikmetu ārdītāji” (1974) i „Laikmeta atjaunotāji” (1976).
Jis beja ari Austrumu religeju analizātuojs. A gruomotā „Pārpersonīgais un personīgais” (1942), leidzeigi kai Zenta Mauriņa esejā „Divas kultūras saknes”, jis formulej latvyskuos kulturys pamatus.
Eipaši tyvs jam beja spāņu kristeigais eksistencialisms, it eipaši Hose Ortega i Gasets (1883–1955), kuru jis tulkova latvyski i par kura filozofeju soka, ka tei „atklājusi jaunu dimensiju domāšanā: viņš pārvar reālismu un ideālismu, jo, stingri ņemot, nedz reālisms, nedz ideālisms nevar pilnīgi aptvert īstenību”6.
Daudzi dorbuojuos ari kai prozaikis i publicists. Juo prozai nav augstys muokslinīciskuos vierteibys, tī ir taidi raudzejumi beletrizēt viesturi i filizofeju. Kai veiksmeiguokus var minēt romanu divuos gruomotuos „Nolādētās dvēseles” (1948, 1949)7 i romanu „Neredzamā gaisma” (1954)8.
Pasauļa slavu Konstantins Raudive izapeļneja ar sovim parapsihologiskajim pietejumim – ar itū jis nūsadorbova sova myuža pādejūs deveņus godus. Sovys sātys pogrobā Vuocejā jis īreikova laboratoreju, kur ar speciala radioaparata paleidzeibu kontaktējuos ar myrušu cylvāku gorim. Pogrobā pietejumu laikā pavadeitais laiks sabeidze Konstantina Raudivis veseleibu i padreizynuoja juo aizīšonu viņsaulē.
Itī juo pietejumi īgiva navīnnūzeimeigu, polaru (nu jaunu eksistencis formu atkluošonys leidz nūsleikšonai misticismā i izredzieteibā) viertejumu. Pyrmī kontaktu īrokstu atšifriejumi i autora komentari par tim publicāti vuocu volūdā gruomotā „Nedzirdamais kļūst dzirdams” (1968), kura daudz piečuok iztulkuota latvīšu volūdā i publicāta tepat Latvejā. Ir pat eipašs termins – Raudive voices9, a juo izdareitī skaņu īroksti izmontuoti elektroniskuos muzykys skaņdorbūs.
Vairuokys organizacejis padeve dasacejumu pīškiert par itim pietejumim Konstantinam Raudivei Nobela premeju (vēļ nu latgalīšim dasaceišonu Nobela premejai izapeļneja Ontons Rupaiņs (1906–1976) par sovu pietejumu „Arheolingvistika”). Ir prīkšstots, ka Konstantins Raudive beja pavysam tiuli tam, kab šū bolvu dabuot.
1974. godā Konstantins Raudive mierst Krocingenē (Vuoceja), kur ari paglobuots (piečuok sūpluok guļdeita juo sīva Zenta Mauriņa (1897–1978) i jim ir vīns kūpeigs kopu pīmineklis). Obi diveji beja trymdā nu 1944. goda, ni reizi viņ izskanēja dūmys, ka šūs obus cylvākus vajadzātu puorpaglobuot Latvejā.
Pošā pīrūbežā ar Boltkrīveju, Barinaucu dzeraunē, Konstantina Raudivis dzymtuos sātys vītā 1999. godā ir pastateits pīminis akmiņs. Natuolejūs Veteraucu kopūs ir paglobuoti Konstantina Raudivis pīdereigī, ari juo i Zentys Maurenis audžumeita.
Pyrmuo škola, kuru sovā dzeivē apmeklēja Kostja, beja Osyuns pamatškola. 1998. godā pi školys ākys tyka atkluota Konstantinam Raudivei veļteita pīminis pluoksne, bet 1999. godā školā tyka izveiduota K. Raudivis pīminis ustoba. Sovulaik itū muzeju vadeja školuotuoja Leonora Brence, tān Laura Pauliņa. Muzejā ir apkūpuoti gon vyspuorzynomi materiali, gon unikalys Konstantina Raudivis laikabīdru i radinīku atminis. Ir ari magnetafona lentis ar aizkopa bolsu īrokstim, kurus veice Konstantins Raudive, kai ari bloknots ar juo pošrūceigi veiktajim atšifriejumim.
Žāļ, ka Osyunā školys10 vairs tān nav.
Bazneica. Jau ap 1680. godu Osyunā beja bazneica. Tei pyrmuo bazneica beja nu kūka, tān tī pastateits pīminis krysts. Tei kūka bazneica ar laiku palyka moza i vaca, partū 1816. godā izcēle tānejū – myura, napatuoļ nu vacuos.
Golvonajā oltorī ir tai, ka vīnu svātbiļdi var nūlaist, a zam tuos ir cyta, iz kurys ir Ostrobramys Dīvmuote. Pats oltors gaiši zaļā kruosā, a centrā Dīvmuote ar zeimeigi sakrystuotom rūkom iz avīšu kruosys fona. Taida poša svātbiļde ir ari Stiernīnis bazneicys golvonajā oltorī. Par tū, kod asu vīnā vītā, es momentā padūmoju par ūtru.
Dzejneica. Pa Osyuna školys syltuos pusis lūgim var redzēt upi, kura te izalūka. Tik tiuli! Juoņs Pokuļs (1938–2016), kurs kūpā ar Oļegu Papsujeviču (1935–2017) saraksteja gruomotu „Asūnes pagasts: vēstures lappuses un ļaudis”11 (2013, atk. izd. 2015), maņ stuosteja, ka pavasarūs tei upeite kodnakod pasacēle leidz styura durovom i ādamzala podmorovkai.
Osyuna školā vuicējēs Anita Mileika. Kod ta pyrms kara ari Norberts Neikšanīts te vuicejuos.
Anita Mileika, roksta Ilmārs Šlāpins, sovā poezejā ir trausla i brutala. „Pašas skaldīta malka, pie upes nokrāsoti kāju nagi, mātes cepts speķis, silta maize, krūšturu reklāma televizorā, bērnības putra, vientulībā izsmēķētas cigaretes pelni – tas viss kā mazu pērļu virtenes ir rūpīgi sakrāts un noglabāts, lai reiz parādītu kādam tuvam un dārgam cilvēkam.”12 2015. godā izguoja Anitys Mileikys dzejūļu kruojums „mūžīgā nepārtikusī stirna”. Pa manim, eista dzejneica – nu vysu pušu!
„Kotrai pīktai upei veirīts taisa laivu/ a puorejuos bolti putyni paceļ dabasūs”, „vīnreiz rudinī/ saule izšpļuove sorkonu muolu”13 itt.
Nazkū tik reizē realu i natycamu, kūta tik smolku i kasdīneigu, tik patīsu i sapņainu laikam var saraksteit tikai cylvāki, kuri pīdzymst i izaug itymā fascinejūšā (kai vacī latgalīši saceitu – čaraveigajā) Latgolas styureitī!
1 https://youtu.be/UeEBrVvr8l0 (skat. 28.12.2021)
2 Osvaļds Kravaļs Konstantinu Raudivi sauce par Barinaucīti. Kai Ojāru Vācieti par Trapenīti itt.
3 Leidz školai beja juoīt apmāram 6 km.
4 Zeile P. Konstantīns Raudive – kultūrpublicists un esejists – Otrā pasaules kara laikā. // Rēzeknes Augstskola. Raksti. II sējums. – Rēzekne: LKCI, 1998., 31.lpp.
5 Lukaševičs V. Konstantina Raudivis pyrmī sūli // „Katōļu Dzeive”, 2009., Nr. 11.
6 Ortega i Gasē H. (tulk. no spāņu val. K. Raudive). Meditācija par mīlestību. Izmeklētas esejas. – Toronto: Astra, 1954., 7. lpp.
7 Ar Jura Soikāna vuoku nūformiejumim i 8 ilustracejom.
8 Itū gruomotu izdeve apguods „Astra”, kuru trymdā dybynuoja i vadeja Heronims Tihovskis (1907–1991)i juo sīva Anna Tihovska (dzym. Eisaka, 1919–1991). Itais apguods izdeve i jam pīderēja vairuoku Z. Maurenis i K. Raudivis gruomotu autortīseibys.
9 Zemberga K. Raudives balsis // „Ievas Stāsti”, 2012., Nr. 6.
10 Pādejuo leluokuo konference itymā školā nūtyka 2009. goda 30. aprelī, kod tyka atzeimāta Konstantina Raudivis symtgade. Ar referatim uzastuoja gon nūvodpietnīki, gon zynuotnīki nu vairuokom augstškolom.
11 http://lpi.du.lv/wp-content/uploads/2015/09/Papsujevics_Pokulis_Asune_2015-evariants_mazs.pdf (skat. 10.11.2021)
12 https://literatura.lv/lv/person/Anita-Mileika/1098504 (skat. 11.09.2021)
13 https://www.lakuga.lv/2011/11/04/mileika/ (skat. 27.10.2021)
