Ir arī tā, ka nepaliek pat pamatu! Tad... Paliek fotogrāfijas. Paliek lietas un apraksti arhīvos. Paliek atmiņas.
Es bērnībā daudz slimoju. Atceros – Lielā istaba, saulains maijs, aiz loga apkārt akai viss ar dzeltenām pienenēm, bet man nedrīkst pat no gultas piecelties. Skarlatīna.
Visbiežāk bija ausu iekaisumi, angīnas (reiz acī bija iemeties mieža grauds), tādēļ apskates un procedūru kabinetos biju bieži. Reģistrēts (ne pierakstīts!; no tiem laikiem vēl tagad medicīnas iestādēs ir Reģistratūra) biju Dzelzceļnieku poliklīnikā, uhogorlonoss tur bija Veronika Rusinova. No visiem ārstiem man bija un ir bail, bet no viņas... Nu, lai cik tas dīvaini – tieši otrādi.
Skola bija jau beigusies, bet man katru dienu noteiktā laikā bija jāierodas uz auss sildīšanu ar uvč. Un manā pusstundu garajā ceļā bija divas pamatīgas smaržas – dzelzceļa un pivzavoda. Pirmais smaržoja pēc koka gulšņiem, visādiem tvaikiem un eļļām. Tagad dzelzceļš vairs nesmaržo. Gulšņi ir no betona, no ritošā sastāva arī maz kas pil un tek.
Parasti gāju gar dzelzceļu gandrīz līdz tiltam pār upi, tad pagriezos pa labi un pāri ielai. Minimāla smarža bija vienmēr, bet kādu reizīti (nezinu, vai tā bija tehnoloģiska īpatnība vai kāds neliels čp) pivzavods smaržoja (citi teica, ka smirdēja) nu pamatīgi. Tā bija īpatnēja, nekur citur nesaosta smarža. Tāda komplicēta un pretrunīga – sīvi rūgti saldena! Alus rūpnīca bija tieši pretī poliklīnikai.
Kas tā par smaržu? Man teica, ka šādi smaržo iesals un apiņi. Mūsmājās pa labi no Mazajiem vārtiņiem bija trīs kārtis, ap kurām uz augšu stiepās apiņi. Tos vecmāmiņa audzēja drīzāk pēc inerces – lauku sētā jāaug visam nepieciešamajam, katrs zemes pleķītis ir kaut kā jāizmanto! Tos apiņu čiekuriņus bieži vien pat nenovāca, bet, ja novāca, izmantoja matu mazgāšanai.
Bet iesals? Tas bija kaut kas noslēpumains, brīnumains. To it kā pagatavo, tam ir vairākas sastāvdaļas, to nevar nopirkt. Man šķita, ka tas ir kaut kāds sīrups, kuru atjauc ar rūgtenu ūdeni un sanāk alus1.
1992. gada vasarā Višķos notika Latgalē pirmā 3x3 nometne, te varēja arī redzēt, kā gatavo mājas alu. Pirmo reizi redzēju iesalu, bet bija arī vilšanās – nu tā nebija tā feinā smarža! Laikam tai smaržai ir jāizkļūst brīvībā un jāsajaucas ar vēju. Vai arī tur ir vēl citi komponenti. Rūpnieciska ražošana tomēr ir kaut kas cits!
Kad 1944. gadā no t. s. Manteifeļa alus darītavas palika vien gruvešu kaudzes, jaunā Rēzeknes alus rūpnīca tika ierīkota vecās, bet izremontētās un atbilstīgi pielāgotās telpās blakus kazarmām un dzelzceļam2. Alus rūpnīca reāli šeit sāka darboties 1945. gadā.
Virs rūpnīcas bija tornītis, tā augšā stilizēts vējrādis, kura plakanajā, stateniskajā galā redzams gadaskaitlis – 1945.
Te ražoja gan alu, gan arī bezalkoholiskos dzērienus.
Daugavpils alus rūpnīca Gajoka mikrorajonā (dib. 1860, bijusī Gurviču dzimtas alus rūpnīca) kara gados arī tika pilnīgi nopostīta3. Daugavpils alus darītava savu darbību atjaunoja tikai 1949. gadā.
Lieli pārveidojumi Rēzeknes alus rūpnīcā notika 20. gs. 60. gadu sākumā. „Agrāk Rēzeknes alus darītavā saliešanas agregātam kastes pienesa ar rokām un dienas laikā vajadzēja pārvietot vairāk nekā vienu vagonu taras. Taču drīzumā ražošana būs pilnībā mehanizēta: veco primitīvo iekārtu drīz vien aizstās hermētiski katli, cauruļvadu tīkls un jaunākie mehānismi. Savulaik bezalkoholisko dzērienu ražošanas apjoma pieaugums radīja grūtības, tagad sīrupa iepildīšanai pudelēs izgatavoja dozēšanas sūkni. Graudu noliktavā primitīvos logu ventilatorus, kas nespēj piegādāt svaigu gaisu, nomainījuši spēcīgi ventilatori.”4
1970. gadā Rēzeknes alus rūpnīca tika apvienota ar Daugavpils alus darītavu. Centrs bija Daugavpilī, Rēzekne bija tāda kā filiāle.
Pudelēs pildīts alus padomju gados nebija nopērkams pa labi un pa kreisi. Kāds pačukstēja, ka alu pieveda un krāvēji krauj to kādā veikalā. Vīrieši darba drēbēs ņem no gruzavika metāla kastes alumīnija krāsā. Katrā kastē 20 pudeles, katra no tām savā spraugā. Uz katru iekraušanu/izkraušanu bija savs t. s. saplīšanas limits. Krāvēji centās neko nesaplēst – tad varēja pudeles no tā limita paņemt sev vai pārdot. Lai uzrādītu saplīsušās, sasita citas tukšās (tās iepriekš piemeklējot, samērcējot un apskrāpējot etiķetes). Citas organizācijas nemaz pierādījumus par kraušanas laikā saplīsušo preci nemaz un neprasīja.
Padomju laikos bija cilvēki, kuri lasīja un nodeva pudeles. Tās pieņēma jebkurā pārtikas veikalā – sākot no mazajām krējuma burciņām līdz boļzika māla pudelēm, kuras bija pašas dārgākās.
Izmest stikla pudeli miskastē bija dārga izprieca – tara bieži vien bija dārgāka par minerālīti, limonādi vai alu, kuri tajā bija iepildīti.
Alum pudelēs bija īss derīguma termiņš – piecas, septiņas dienas. Ļoti bieži gadījās, ka cilvēks aliņu nopirka, bet tas jau bija ieskābis. Ko, liet ārā?
Nē! Arī tajos laikos bija savi lifehack!
Ja attaisīji pudeli un iemalkojis saprati, ka šķidrā maize ir ieskābusi, nevajag ļoti kreņķēties. Ņēma kārkla vai vītola zariņu, to noskrambāja un bezmizeni iebāza kvalitātei neatbilstīgajā alū. Notika kaut kāda ķīmiska reakcija – pie tā kociņa nedaudz izdalās burbulīši. Tas žagars, kā teica, neitralizē skābumu vai arī to mazāk jūt. Tas bija variants, kā ieskābušu alu padarīt kaut cik ciešamu.
Kad pie varas Padomju Savienībā nāca ģenseks Mihails Gorbačovs, viens no viņa pirmajiem lēmumiem bija totāla un masīva pretalkohola kampaņa – no rakstiem presē un tēmām mākslas darbos5 līdz likumdošanai, finansēm un ekonomikai!
Ar tiesas lēmumu alkoholiķus sūtīja ārstēties ārstniecības-darba profilaktorijos, aizklapēja daudzus kolhozu/sovhozu alus brūžus, ierobežoja alkohola rūpniecisko ražošanu, kā arī mazumtirdzniecību. Līdzīgi kā ASV Sausā likuma (1920–1933) laikā, tas veicināja visa veida nelegālo darboņu, kuri varēja un riskēja piedāvāt aizliegto, rosību.
Galvenais objekts Latgalē, kurš visvairāk cieta Mihaila Gorbačova pretalkohola kampaņas laikā, bija Rēzeknes alus rūpnīca. Pavisam nesen bija iepirktas un uzstādītas čehu ražošanas līnijas. Iekārtas izjauca, alus ražošanu pārtrauca.
Rūpnīcas telpas nodeva sovhoza „Rēzekne" īpašumā, te sāka ražot dzeramu un ēdamu produkciju no Rēzeknes pievārtē izaudzētiem burkāniem, kartupeļiem, zirņiem, bietēm.
Kad sabruka padomju kolektīvās saimniecības, bijušās Alus rūpnīcas ēkas piedzīvoja privatizāciju, kārtējos remontus un kārtējo profila maiņu.
Vēlāk Rēzeknes alus rūpnīcas tukšās, izdemolētās telpas nojauca. Pēdējās paliekas, kā man viens asprātis teica –Pandēmijas ēras otrajā gadā.
Nav vairs tornīša, nav velvēto pagrabu. It kā no vienas puses ir prieks, ka ar vienu graustu ir mazāk, bet no otras puses žēl, ka sen būvēta sarkanu ķieģeļu ēka aizgāja nebūtībā.
1 Neapšaubāmi – pārmērīga alkohola lietošana ir kaitīga veselībai.
2 Tā bija trešā Rēzeknes alus rūpnīca. Bija Manteifela alus rūpnīca Krasta ielā, tad Manteifeļa jaunā alus darītava tag. V. Seiles un Pulkveža Brieza ielu stūrī. Pašreizējā, ceturtā Rēzeknes alus darītava izvietojās bij. autoservisa vietā, Rezeknes SEZ teritorijā.
3 1944. gadā to piemeklēja tāds pats liktenis kā Manteifeļa alus darītavu Rēzeknē.
4 Zemīte A. Tas notika Latgalē 26. novembrī // „Latgales Laiks", 26.11.2021.
5 Spilgts piemērs tam ir Alberta Bela romāns „Slēptuve". Bez alkoholisma te i emocionālā un fiziskā vardarbība, vīriešu un sieviešu pasaules pretstatījums utt.
