Es bērnībā daudz slimoju. Visādas angīnas, ausu iekaisumi, bronhīti, saaukstēšanās. Medikamentu saraksts nebija garš – eritromecīns, mukaltīns, pektusīns, sulfademizīns, biseptols, ligola smēre.
Es varēju neiet uz skolu! Visu dienu bija jāguļ zem segas. Visi mani žēloja, visi bija ļoti labsirdīgi.
Bija arī ļoti nepatīkamas lietas – sinepju plāksteri, kāju turēšana karstā ūdenī, banku likšana uz muguras.
Mana mamma šo manu slimošanu reizēs vienmēr gatavoja dzērveņu morsu. Atnesa no pagraba burku ar ogām, iebēra pāris saujas kastrolī, saspaidīja ar stampu, tad aplēja ar siltu, vārītu ūdeni.
Izvārīts un atdzesēts ūdens mājās bija vienmēr. Kaut arī pie mājas bija aka un ūdens no tās pa caurulēm aiztecēja līdz virtuves krānam, nevārītu ūdeni mūsmājās dzēra reti. It īpaši to varēja teikt par vecāko paaudzi – manu vectētiņu un vecmāmiņu, kuri dzēra tikai novārītu ūdeni. Droši vien tas viņiem bija ieradums no jaunības gadiem, kad Latgalē cilvēki daudz slimoja ar holeru, tīfu, dizentēriju.
Man lika dzert dzērveņu morsu, jo uzskatīja, ka tajā dzērienā ir vitamīni, tas dzēriens spēcina, attīra organismu, iznīcina baktērijas utt. Beigās vajadzēja norīt tās izspaidītās ogas.
Ne liepu ziedu vai aveņu tējas, bet dzērveņu padzērieni! Tāda skābena garša un iesarkana krāsa ir šīm manām atmiņām! Morsi, ķīseļi, kompoti. Sulas un limonādes bija reti, bet dzeramie jogurti un smūtiji vēl nākotnē!
„Dzērvines ūgas sovu nūsaukumu ir dabōjušas nu tam, ka tōs nūsagatavoj ap dzērvu aizlidōšonas laiku un aug pūrā, kur mādz dzērves puļcētīs. Dzērviņu keiseļs ir parosts ēdīņs kūču vokorā.”1
Kūču vakarā2, kad vēl bija dzīva baba, sākumā bija kaladas, tad auzu ķīselis, beigās dzērveņu ķīselis.
Ja mājās ir dzērveņu ogas, tad pārējais ir tīrais nieks!
Ņem puslitra burciņu dzērveņu. Ieber ogas kastrolī, pielej ūdeni. Dara tā, lai tas viss 3 minūtes pavārās. Tad kastroli noņem no plīts, dzērvenes ieber caurdurī un izberzē. Mizas citām lietām, bet sulu salej tīrā katlā! Pēc garšas sulai pielej ūdeni, pieber cukuru. Kad viss ir uzvārījies, pievieno ūdenī atšķaidītu kartupeļu cieti, vēlreiz uzvāra. Ķīseli atdzesē. Saputo saldo krējumu ar cukuru. Šķīvī lej dzērveņu ķīseli, rotā ar putukrējumu. Agrāk putukrējuma vietā lēja virsū uzvārītu un atdzesētu pienu.
Ar putukrējumu ir foršāk, jo vari izbaudīt jēdzienu – kontrasts! Lielā karotē vairāk par pusi iesmel ķīseļa, tad smuki tajā ieslidini putukrējumu. Te viss ir izcili kontrastaini – sarkanais un baltais, tumīgais un gaisīgais, skābais un saldais! Garšas sekundē nomaina viena otru – līdzīgi kā no karstas pirts ielekt aukstā dīķī! Vai nav forši?
Tā dēvētajā Tradicionālajā kultūrā, kuras reliģiskais, sadzīviskais un saimnieciskais pamats ir zemkopība, ir strikti nodalītas cilvēku sociālās lomas atbilstīgi dzimumam, vecumam, izcelsmei, arī spējām utt. Ļoti labi to var redzēt Krišjāņa Barona sakopotajās „Latvju dainās", bet Latgalē, piemēram, aplūkojot Rēzeknē Latgales Kultūrvēstures muzeja vēsturiskās durvis, kuras ir darinājis koktēlnieks Antons Rancāns. Durvis ir divdaļīgas – vienā pusē sieviete sēž pie vērpjamā ratiņa, otrā pusē vīrietis stāv aiz arkla.
Vienā tautasdziesmā, kuru man mācīja dziedāt jau mazotnē dziedāšanas stundās, ir iekonservējies ļoti sens pasaules interpretācijas slānis, kur ogu lasīšana (fiziski, simboliski utt.) ir tipiska sieviešu nodarbe.
„Čuči, guli, lāča bērns, šūpulīša dibenā,
Tēvs aizgāja bišu kāpt, māte ogu palasīt.”3
Lai divi paņemtu visu, viens darbojas pa vertikāli, otra pa horizontāli!
Kaut ko līdzīgu var izlasīt arī Raiņa lugā „Pūt, vējiņi”, kur viena no kulminācijas ainām ir Ulda un Baibas dialogs, kad pēdējā tur rokās vācelīti ar nupat salasītām ogām.
Ļoti daudziem patīk tas, ka dzērvenes var viegli uzglabāt. Neprasa daudz pūļu, arī ar ogām īsti nevar nekas notikt... Daudzi veselas ogas vienkārši saber spainī, aplej ar parastu ūdeni un noliek uz balkona! Līdz aukstumu atnākšanai ogas peldas, bet tad, kad sākas sali, ūdeni nolej. Ogas tad apsarmo, iegūst pat nedaudz citu garšu!
Jā, ir ogotāji, kuri steidzas lasīt dzērvenes tikai tad, kad tās ir jau pačubinājušas pirmās salnas.
Dzērvenēs, tāpat kā ļoti daudzās citās ogās, praktiski nav tauku. Dzērvenēs ir 0,5% olbaltumvielu, 4,3% ogļhidrātu, 100 gramos ir 34 kilokalorijas. Tirgos dzērvenes visbiežāk pārdod glāzēs un burciņās, vienā glāzē parasti ir apmēram 130 grami. Dzērveņu ķīmiskais sastāvs var gana krasi atšķirties no tā, kur un kādos apstākļos oga ir augusi – augsnes īpatnības, klimatiskie apstākļi, cilvēka ietekme utt.
Ja es domāju par dzērvenēm, bieži vien man galvā saskrien putni! Dzērvenes un dzērves ir kaut kas tik tuvs! Un nav svarīgi, ēd dzērves dzērvenes vai ne.
Man mājās vecāku grāmatplauktā bija dzejoļu grāmata, kura mani apbūra ar savu ārējo skaistumu – Valda Luksa „Dzērves”4. Grāmata raupjos dzērveņkrāsas vākos, patīkami kutina pirkstus, ērti ieguļas plaukstā! 1964. gadā izdota grāmata, kurā latviešu prominents autors mēģina dzejot japāņiem raksturīgo tanku stilā.
Es dzīvu dzērvi tuvumā tad nebiju redzējis. Tikai iztēlojos, kāda tā ir, kad kāds pieaudzis cilvēks pavasarī vai rudenī rādīja ar roku debesīs – redz, lido dzērvju kāsis!
Izlasot padsmitnieka gados šo grāmatu, manī piedzima trīs atziņas. Ka dzērves dzīvo un to dzimtene ir Japāna (haha, nesaprotami, kādēļ šie putni te virs mums lido!). Ka skaistiem vākiem arī ir savs labums un jēga, taču aiz pievilcīga iepakojuma var slēpties arī kaut kas neinteresants un garlaicīgs. Ja dzejolī ir tikai 5 rindas (o, ir pasaulē tādi!), tad ir arī cilvēki, kuriem ar šo mazumiņu pietiek!
Manā dzimtajā Rēzeknes pusē šo vārdu nelietoja. Es to pirmo reizi izdzirdēju Daugavpilī un pat no konteksta nevarēju noprast, ko šis vārds nozīmē. Žuraveni byudi! Kauns bija jautāt – a kaidi? Nesaprotu! Tā bija viena no ļoti retajām reizēm, kad tiešām – kotrā pogostā runoj sovaižuok, navaru saprast!
Mani tas ne apbēdināja, bet iepriecināja. Uzdzina spītu un azartu – kā atšifrējot kādu rēbusu vai šķetinot sudoku!
Ā, man no aukstuma vaigi ir apsārtuši! Nē, neberzēju. Tie tādā dzērveņogu krāsā? Un ko jūs purvā lasāt? Žuravenis? Re kā... Tas taču labi!
Ziemeļlatgalē dzīvo un strādā Anna Āze. Es vienmēr ar lielu interesi klausos viņas stāstīto, lasu viņas publikācijas. „Pagājušā gadsimta 60.–80. gados dzērvenes oficiāli atļāva lasīt tikai sākot ar septembra pirmo vai otro sestdienu, atkarībā no dzērveņu gatavības pakāpes, lai cilvēki nevāktu nenogatavojušās ogas. Tā kā toreizējā Balvu rajonā purvu daudz, tad rīdzinieki pēc dzērveņogām brauca ar speciāli noīrētiem lielajiem autobusiem, bieži pie purva piebraucot jau vēlu iepriekšējā vakarā vai īsi pirms pusnakts. Gadījās arī tā, ka, īsti nesagaidījuši saullēktu, apsviedīgākie ogu lasītāji devās purvā, līdzi ņemot kabatas lukturīšus. [..] Tie, kuriem šādu apgaismes rīku nebija, tumsā čamdījās pa sūnām, tādēļ nereti gadījās grozā iegrābt pat pa kādai spirai. Viens otrs aizmaldījās. Visur skanēja ļaužu valodas. [..] Oktobrī, pēc saliem, sūnas uz augšu pacēla iemītās ogas, kuras nu bija īsti nogatavojušās. Vietējie tad lasīja sev, nevis pārdošanai, jo zināja, ka tikai sarkanajās ogās ir paguvusi izveidoties antibakteriālā viela – hipūrskābe, kas cīnās ar vīrusiem un paaugstinātu ķermeņa temperatūru. Pēdējos gadus cilvēki ogas lasa pat pēc pirmajiem rudens sniegiem.”5
Dzērvenes, kā raksta, labi ārstē urīnceļu infekcijas un visādi citādi stiprina organismu. Apēst dzērvenes vajadzīgajā daudzumā nav viegli – no skābuma māga sarausies čokurā! Tādēļ farmācijas uzņēmumi ražo dzērveņu koncentrātus tinktūru, kapsulu un citos veidos. Noriji tableti un it kā desmit sekundēs apēdi maktenu bļodu ar ogām!
Līdzīgi kā ar tām dzejiskajām tankām – vārdi tik koncentrēti, ka par vienu dzejoli vari domāt nedēļām, pat mēnešiem ilgi!
1 Latkovskis L. Filologijas materiali // „Dzeive", 1963., Nr. 59.
2 24. decembris.
3 Mediņš J., Melnalksnis K., Bebris J., Šillers A. Dziesmu vācelīte – Rīga: A. Jessens, 1925., 10. lpp.
4 Lukss V. Dzērves – Rīga: LVI, 1964.
5 Āze A. Iepazīsti kokus, krūmus, puskrūmus, sīkkrūmus un liānas! Stāsti, apraksti, uzdevumi. – Rīga: N.I.M.S., 2011., 12. lpp.
