Augšdaugavas novada Līksnas pagastā darbojas bibliotēka ar tūkstošiem grāmatu, kuras “saimniece”, pat neraugoties uz daudzo lasītāju pārvietošanos uz interneta telpu, kurā tie ir pasākuši lasīt elektroniskā formā publicētos izdevumus, ir stingri pārliecināta: grāmata, kuru var paņemt rokā, dzīvos tik ilgi, kamēr vien pastāvēs cilvēce.
Drukāta grāmata sniedz ne tikai zināšanas - pats galvenais, ka tā rada pašas grāmatas klātbūtnes sajūtu lasītāja rokās un arī dāvā neatkārtojamu tipogrāfijas smaržu.
Dzimtās saknes no Līksnas
Optimismu un noskaņojumu tik cerīgām domām un pozitīvam skatam uz nākotni sniedz tas apstāklis, kas pašlaik bibliotēkas uzskaitē ir ap 200 lasītāju, un apmēram puse no tiem ir regulāri šīs zināšanu un informācijas krātuves apmeklētāji, kas mūsu laikos nemaz nav tik maz.
Par to “Latgales Laikam” pastāstīja pagasta bibliotēkas vadītāja Elita Poļakova, kura strādā šajā amatā nu jau gandrīz 2 gadus: “Nelielas izmaiņas lasītāju skaitā –cerams gan, tikai uz laiku – ir nesusi covid pandēmija. Pagaidām apmeklētāju ir mazāk. Mūsu iedzīvotāji ir atbildīgi un disciplinēti, tāpēc viņi sargājas sanākt kopā, lai lieku reizi nepakļautu sevi riskam inficēties. Tāpat ir arī ar bērniem. Iepriekš viņi šeit ne tikai interesējās par grāmatām, bet arī labprāt komunicēja savā starpā. Tagad viss ir pieklusis."
Bērnu “svētceļojumi” uz zināšanu un informācijas ”templi” novērojami pārsvarā vasarās, kad zēni un meitenes masveidā brauc uz laukiem atpūsties pie savām vecmāmiņām un vectētiņiem. Pagasta pārvaldē arī ir izveidots īpašs publiskā interneta piekļuves punkts, kur bērniem ir dota iespēja gan lasīt grāmatas, gan pārrunāt savā lokā savas, bērnu, problēmas.
Kā atzīst pati Elita, viņas bibliotēkāra stāžs nav visai liels: līdz bērnu (Raimonda, kuram tagad ir 15 gadi, un Ričarda, kurš ir 10 gadus vecs) piedzimšanai jaunā sieviete paguva pastrādāt bibliotēkā Naujenē, bet pēc bērnu dzimšanas Elita kādu laiku strādāja grāmatnīcā Daugavpilī. Viņai izdevies arī attālināti pabeigt bibliotēkāru kvalifikācijas celšanas kursus, kas, pēc pašas bibliotēkas vadītājas atziņas,ir ievērojami paaugstinājis viņas profesionālo zināšanu līmeni.
Jāpiebilst, ka tieši Līksnas pagastā dziļi gremdētas Elitas dzimtas saknes. Šeit dzīvoja viņas vecvecāki, kuru atdusas vieta ir pagasta teritorijā. Elitas māte, Matilda, arī piedzima un uzauga tajā pašā vietā, kur šī materiāla varone.
Katrs lasa to, kas pašam tīk
Šobrīd bibliotēkas grāmatu fondu veido aptuveni 7 tūkstoši dažādu izdevumu vienību, galvenokārt daiļliteratūras un bērnu literatūras lauciņā. Ir gana daudz klasikas gabalu, kuru klāsts pamatā orientējas uz skolu programmas saturu. Mūsdienu daiļliteratūru galvenokārt pārstāv romāni, tostarp par romantiskām tēmām, un detektīvliteratūra – kuru gan lasa pārsvarā sievietes. Vīrieši dod priekšroku grāmatām un žurnāliem par makšķerēšanu, dažādas tehnikas apskatiem, ainavu dizainu, mājsaimniecību remontu un renovāciju un to labiekārtošanu, kā arī galdniecību. Runājot par specializēto literatūru, vislielākais pieprasījums ir pēc vēstures grāmatām, turklāt ne tikai par Latvijas, bet arī pasaules vēsturi. Lasītājus interesē arī literatūra par psiholoģiskajām un sociālajām attiecībām starp cilvēkiem, jo īpaši starp vīrieti un sievieti. Kas attiecas uz bērniem - pēc Elitas novērojumiem, atšķirībā no vecākās paaudzes, kad viņi paši vēl bija bērni, mūsdienu atvasēm ir jau pavisam citi varoņi: “Tas nebūt nozīmē, ka mūsdienu bērni būtu sliktāki vai labāki - vienkārši, gluži tāpat kā viņu grāmatu varoņi, viņi ir savādāki. Tas pats attiecas arī uz animācijas filmām. Mēs dažreiz brīnāmies: nu kā viņiem ir interesanti lasīt vai skatīties to vai citu grāmatu vai šo vai citu multfilmu?! Bet tāda nu ir mūsdienu bērnu paaudze, kuri nākuši pavisam citādā laikā. Viņi ir jāsaprot."
Vidējais lasītāju vecums ir aptuveni 35-50 gadi. Tiesa, gadās izņēmumi, kas pārsteidz vispatīkamākajā un negaidītākajā veidā un var kalpot par piemēru citiem bibliotēkas apmeklētājiem. .
Nekad nav par vēlu
Elite zin pastāstīt, ka viņai pagastā ir kāda kaislīga lasītāja, kura savos gandrīz 90 gados vislabprātāk studē literatūru par kosmosu, astronomiju un Visuma uzbūvi. Turklāt viņa, pateicoties savas radinieces palīdzībai un atbalstam, ņem no bibliotēkas nevis tādas grāmatas par šo tēmu, kas sarakstītas viegli populārā un saprotamā valodā, bet gan ļoti nopietnu autoru publikācijas – tādu, kuriem ir akadēmiskie grādi un kuri pazīstami visā pasaulē. Piemēram, minētā pagasta ilgdzīvotāja nesen paņēmusi no bibliotēkas grāmatu angļu valodā, ko sarakstījis teorētiskais fiziķis, kosmologs un astrofiziķis, Kembridžas universitātes teorētiskās kosmoloģijas centra zinātniskais vadītājs Stīvens Viljams Hokings – arīdzan Kembridžas Universitātes matemātikas profesors (nu jau viņsaulē – red. piez.)
Elita ļoti lepojas ar šādiem lasītājiem un min viņus kā piemēru ne vien pārējiem bibliotēkas apmeklētājiem, bet arī visiem cilvēkiem: “Tas tikai norāda, ka sirmgalve pastāvīgi pilnveido savas zināšanas, pat neskatoties uz jau krietno vecumu. Viņa ar savu aizrautīgumu pierāda, ka nekad nav par vēlu to darīt. Var redzēt, ka šo nebūt vairs ne jauno sievieti patiesi interesē, kādā pasaulē viņa dzīvo un kāda vieta mūsu dzīvē ir pasaules telpas un Visuma uzbūvei. “
Lielākā daļa bibliotēkā esošo grāmatu ir latviešu valodā, bet ir grāmatas arī krievu un citās valodās. Ir arī daudz tulkojumu no krievu uz latviešu valodu.
Īpašu vietu ieņem retie izdevumi, kuru vecums ir ap simts gadiem. Tie, lai gan jau nobružāti un gana palietoti, savā veidā pārraida mums tā laika garu. Tas ir īpaši sajūtams, paņemot šādas grāmatas rokās. Taču to bibliotēkā ir pavisam nedaudz, tās paredzētas īpašam cienītāju lokam un tiek uzglabātas atsevišķi, ar īpašu rūpību.
Grāmatu fonds tiek pastāvīgi atjaunināts, ņemot vērā pieprasījumu un lasītāju intereses, pateicoties Augšdaugavas novada domes finansiālajam atbalstam no budžeta līdzekļiem. Jaunās grāmatas izvēlās un iegādājas pati bibliotekāre.
Un visbeidzot, pats galvenais un svarīgākais jautājums, kuru mēs uzdevām Elitai Poļakovai: vai nav tā, ka augsto digitālo tehnologiju un sasniegumu laikmetā grāmatai būs lemts vienkārši izzust no mūsu ikdienas? Pareizāk - vai mēs turpināsim ņemt tās rokās, šķirstīt un likt grāmatzīmes starp lappusēm, izbaudot vienlaicīgi arī to unikālo tipogrāfisko smaržu, kā tas bija pirms globālā Tīmekļa ienākšanas mūsu dzīvē?
Pēc mūsu sarunu biedres stingrākās pārliecības, grāmata dzīvos tik ilgi, kamēr vien pastāvēs cilvēce.
