Laikraksta "Latgales Laiks" abonēšanas akcija Augšdaugavas novada Sventes ciematā sakrita ar piepešā sala dienām. Tomēr apdzīvotā vieta, spītējot aukstumam, turpināja dzīvot ierasto dzīvi: pusaudži, kā jau ierasts, kaut kur steidzās, pieaugušie devās savās gaitās, komunālo dienestu darbinieki veica savu darāmo, strādāja visas iestādes, bet pagasta valdē turpinājās rosība.
Ciemats ar bagātu vēsturi
Neliela vēsturiska atkāpe. Sventes ciemats kādreiz bija Kurzemes guberņas Ilūkstes apriņķa sastāvdaļa. Pēc 2015. gadā iegūtajiem vēsturiskajiem datiem iedzīvotāju skaitā ziņā, tolaik tā teritorijā dzīvoja 557 cilvēki, tagad to ir palicis krietni mazāk. Laikā no 1963. līdz 1968. gadam šeit pāri Daugavai tika uzbūvēts vienotais auto- un dzelzceļa transporta Sventes tilts. Ciematā ir pagasta pārvalde, bibliotēka, pasta nodaļa, skola, kas tika atvērta vēl tālajā 1921. gadā. Jaunā mācību iestādes ēka uzcelta 1976. gadā. Pirms tam skola atradās Sventes (Jaunsventes) muižas ēkā, kuru 1912. gadā bija uzcēlis grāfs Mihails Konstantīns Plāters-Zībergs. Kaut arī ēka skaitās vēstures piemineklis, tomēr pēc jaunās skolas uzcelšanas ilgāku laiku vecā muižas ēka atradās pagalam nolaistā stāvoklī un sāka pat pamazām brukt vietējo iedzīvotāju acu priekšā, kuri ar sāpēm sirdī gadu no gada vēroja šo nepievilcīgo ainu. Par laimi, pagājušā gadsimta 90. gados atradās enerģisks uzņēmējs no Rēzeknes, A. Grišuļenoks, kurš uzsāka ēkas restaurācijas darbus. Vēlāk viņš šo ēku pārdeva „Ditton” grupai no Daugavpils, kas arī pabeidza vecās muižas restaurācijas darbus. Šodien tā ir skaista ēka, kuru var tikai apjūsmot. Šeit atrodas viesu nams un restorāns "Sventes muiža ", blakus uzbūvēts peldbaseins, segts angārs - militārā aprīkojuma muzeja ekspozīcijai. Te var apskatīt dažādus lielgabalus, trīs tankus, viens no kuriem, „Rudais”, redzams kādreiz slavenajā filmā "Četri tankisti un suns '' (pag. gadsimta 60.-70.g. Polijā uzņemts seriāls par internacionālas tanka brigādes piedzīvojumiem – red. piez.), un 2. Pasaules kara laiku bruņutransportieris.
Ceļa malā atrodas Sv.Trīsvienības mūra baznīca, kuru vēl 1800. gadā uzcēla Kazimirs Zībergs. Starp citu, tajā arī atrodas ērģeles.
Pastāv leģenda, ka 1812. gadā šajā dievnamā reiz nakšņojis pats Napoleons Bonaparts. Tomēr vēsturiski tas tā arī nav apstiprināts- jo zināms, ka Francijas imperators ar savas armijas galvenajiem spēkiem, paejot garām toreizējai Viļno - tagadējai Viļņai, - virzījās uz Polocku stipri tālāk uz dienvidiem no šīs vietas.
Ciemata centrā ir laukums ar tur izvietotajiem brāļu kapiem – par piemiņu kritušajiem padomju armijas karavīriem Sventes ciemata ieņemšanas laikā 1944. gada jūlijā. Pirmajā pasaules karā, par laimi, apdzīvotā vieta atradās ārpus vācu karaspēka okupācijas zonas 1915.-1918. g.
Jāsaka - Sventes ciematam ir iespaidīga un bagātīga vēsture, sākot vēl no senseniem laikiem.
Labākas vietas par šo nav
Viens no „Latgales Laika” abonentiem, Sventes ciemata iedzīvotājs Georgijs Kaļiņins, ir unikāla, ja ne pat leģendāra personība. Šogad 1. maijā viņam apritēs 90 gadi, bet viņa sievai Lūcijai pērnā gada 25. decembrī iestājusies jau 93. gadskārta. Viņi ir kopā kopš 1954. gada, kad noslēdza likumīgu laulību. Tādējādi paskaitot, redzams, ka mierā, mīlestībā un saticībā minētais pāris ir nodzīvojis pat ilgāk par 67 gadiem - grūti iedomājams skaitlis, it īpaši ja ņem vērā to, ka mūsdienās vien 10 gadus ilgstošas ģimenes saites jau tiek uzskatītas par teju vai varoņdarbu.
Georgijs savulaik strādājis sovhozā "Daugava" par zaļaugu attīrīšanas kombināta vadītāju. Pārim ir divas meitas, kuras šobrīd arī jau nonākušas pelnītā atpūtā. Ir arī krietns mazbērnu un mazmazmeitu pulciņš.
Vecais vīrs īsā sarunā ar „Latgales Laiku”pastāstīja, ka ir nodzīvojis garu, gan interesantu, gan arīdzan grūtu dzīvi, kurā bijis ne mazums traģisku mirkļu. Vācieši viņa tēvu nošāva pašā kara sākumā, 1941. gadā: “Pilnīgi bez iemesla, tāpat vien. Ne nu viņš cīnījās sarkanās armijas pusē, nedz sniedza palīdzību partizāniem vai kādi kaitēja vāciešiem. Bija tāds vīrietis, kurš vienkārši rūpējās par savu ģimeni. Man toreiz bija 9 gadi, es to iegaumēju un gribēju atriebt savu tēvu.”
Sirmgalvis stāsta, ka reiz tajā pašā 1941. gadā viņš ieraudzīja uz mājas pamatiem kaut kādu apaļu metāla priekšmetu un paņēma to rokā. Izrādās, ka tā bijusi vai nu pretkājnieku mīna, vai nu šāviņš, kas uzsprāga zēna rokās, noraujot viņam vienu no tām nost. Kopš tā laika Georgijs ir iemācījies darīt visu ar otru roku.
To enerģiju, atmiņu un pat jauneklību, ar kuru ir apveltīts šis ilgdzīvotājs, var tikai apskaust. Viņš ļoti mīl dzimto ciematu un priecājas par to, ka dzīvo tieši šeit, nevis citur, saucot to par svēto vietu. Runājot par iespējamajām grūtībām vecumdienās, veterāns sacīja, ka viņam un viņa sievai tādu nav: “Esam pelnītā atpūtā, saņemam pensiju, mūs neaizmirst radi un draugi, kā arī pagasta vadība. Paēduši, arī par mājokli samaksāts. Apkārt ir labi kaimiņi un paziņas, tātad ir ar ko parunāties. Visur, kur vien skaties - skaista daba un tīrs gaiss. Nevis ciemats, bet visīstākā sanatorija. Ko vēl gribēt? Dzīvo un priecājies!"
Pēc piecām sarunas minūtēm dienas varonis novēlēja šo rindu autoram rakstīt vairāk par cilvēkiem un viņu likteņiem: pēc viņa teiktā, kas var būt vērtīgāks par šo? Kā arī īpaši piekodināja rakstīt par to, kas notiek Georgija dzimtajā zemē un ciematā.
53 gadus vecais Juris Soms dzīvo Kalupē, kur strādā par melioratoru, bet Sventē dzīvo māsa Janīna, kuru brālis regulāri apciemo. Jurim te ļoti patīk: “Kalupē ir labi. Arī šeit ir kluss, mierīgi un ērti - svēta vieta, ne velti ciems tā saucas. Es atbraucu ar lielu patiku un prieku. Biju arī militārās tehnikas muzejā. Tur ir ļoti interesanti."
Viss būs labi
Sventes pagasta priekšsēdētāja Brigita Vasiļevska uz jautājumu, kādi uzdevumi un jautājumi vispirms būtu jāatrisina, atbildēja, ka to nu reiz ir tik daudz, ka neko noteiktu un konkrētu vēl nemaz nevar pateikt. Tas pats attiecas uz administratīvi teritoriālās reformas rezultātiem - tās "plusi" un "mīnusi", kā arī tās iniciētās pārmaiņas vēl aizvien turpinās, un tikai laiks rādīs tās priekšrocības un trūkumus.
Par pandēmiju vietējā priekšniece izteicās šādi. Pagastā un ciemā tiek ievērotas tās pašas prasības un noteikumi, kas ir noteikti visā valstī. “Mēs strādājam un turpināsim to darīt, līdz atrisināsim visas mūsu problēmas. Par šo es nemaz nešaubos: mums pagastā ir pieredzējusi komanda, arī paši iedzīvotāji ir saprotoši un izpildīgi. Tāpēc rezultāts nebūs ilgi jāgaida. Tas ir vienīgi laika jautājums, ”, pārliecinoši sacīja Brigita Vasiļevska.
No jaunā gada ciematā notikušas izmaiņas. Turpmāk siltuma un ūdens piegādes un kanalizācijas pakalpojumus nodrošinās Ilūkstes uzņēmums "Ornaments". "Pagaidām grūti pateikt, vai tā mums būs labāk vai, otrādi, var sanākt vilšanās. Ir vajadzīgs laiks, lai izvērtētu atšķirības. No vienas puses, šķiet, ka tas ir kalns no pleciem – nevajadzēs vairs pašiem tikt galā ar šiem rūpjpilnajiem pienākumiem, no otras – tas ir tāpat kā kaķis maisā. Cerēsim, ka viss būs labi un mūs gaidīs komforts, mājīgums un kārtība, ”sacīja pagasta valdes priekšsēdētāja.
