88 gadus vecais Augšdaugavas novada Vaboles pagasta iedzīvotājs ir leģendāra personība un unikāls daudzpusīgs sportists, PSRS sporta meistara kandidāts. Romāns Saušs visu mūžu nenogurstoši strādājis un ar sportu nodarbojies tieši tikpat ilgi, piedaloties visaugstākā līmeņa sacensībās, tostarp arī pasaules čempionātos veterāniem. R. Saušs joprojām aktīvi piedalās dažādās sacensībās, izcīnot augstākā kaluma medaļas.
Dzīvoja nabadzīgi
Šo interesanto cienījama vecuma cilvēku patiesi var saukt par unikālu. Viņu dažkārt dēvē arī par ekscentriķi un dīvaini, viņa fanātiskās un bezgalīgās uzticības sportam un mīlestības pret aktīvu dzīvesveidu dēļ.
Varētu šķist, ka Romānam viņa vecumā būtu laiks beidzot nomierināties, bet nē, arī salā un sniegputenī, ģērbies vien šortos un T-kreklā, bez galvassegas, viņš aizvien turpina mērot apļus stadionā, kur noteikti jābūt pieveiktiem vismaz 7 km katru skrējiena dienu. Savukārt reizēs, kad Romāns neskrien stadionā, sirmais sportists parasti redzams slēpošanas trasē vai minot velosipēda pedāļus.
Tāpēc, kad avīzes „Latgales Laiks” reportieris ieradās pagastā abonēšanas akcijas laikā, tā iedzīvotāji ieteica uzrakstīt par savu kaimiņu Romānu Saušu, kurš Vaboli padarījis slavenu visā pasaulē un kurš šo avīzi lasa jau kopš pirmā tās numura.
Romāns piedzima un izauga Vaboles pagastā. Viņa tēvs Jānis un māte Tekla izaudzināja vēl trīs bērnus: 1932. gadā dzimušo Emīliju, viņas jaunāko māsu Regīnu (dzimusi 1936. gadā) un brāli Hendriku (dzimis 1938. gadā). Šobrīd neviena no viņiem diemžēl vairs nav starp dzīvajiem.
Romāns atceras, ka viņa vecāki bijuši čakli strādnieki -- vienmēr sūri grūti strādājuši. Viņi strādāja kolhozā "Vabole" un par to praktiski neko nesaņēma, izņemot uzskaitītās “darba dienas”: "Dzīvojām grūti un nabadzīgi. Kopš bērnības iepazinām zemnieku darba "garšu", toties ieguvām rūdījumu uz mūžu. Piespiedu kolektivizācijas laikā 1949. gadā mums viss tika atņemts un „kopīgots”. Tad sekoja kolhozu laiki -- arī nebūt ne medusmaize. Bija atļauts paturēt (savā saimniecībā) tikai vienu govi, vienu aitu un vienu cūku. Par darba dienām kolhozs maksāja gada beigās, un arī tad deva nevis naudā, bet graudā. Proti, norēķinājās ar kviešiem. Mēs izdzīvojām, bet tikai pateicoties savai mājsaimniecībai. Salīdzinot ar tiem laikiem, tagad mums ir nevis dzīve, bet paradīze."
Pēc Vaboles skolas 9. klases pabeigšanas Romāns paguva pastrādāt kolhozā, pēc tam tika iesaukts aktīvajā militārajā dienestā 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijā, kur dienēja artilēristos. Pēc demobilizācijas Romāns atgriezās mājās un iestājās Daugavpils 1. ģimnāzijā, pēc kuras absolvēšanas devās uz Rīgu, lai mācītos milicijas skolā.
Kļuvis par kārtības sargu, jaunais milicijas skolas absolvents strādāja Daugavpilī Valsts satiksmes inspekcijā, vēlāk iekārtojās darbā toreizējā Grīvas cietumā un dienēja, līdz tika iecelts par speciālās iestādes priekšnieka vietnieka politiskajā darbā. Šis ir sava veida unikāls gadījums, jo parasti šajā amatā netika iecelti bezpartejiskie cilvēki, bet tikai PSKP biedri. Komunistu partijai, kā atzīst pats Romāns, viņš nekad nebija centies pievienoties un iestāties tās rindās.
Cietumā nostrādāja 10 gadus un 1989. gadā, būdams majora dienesta pakāpē, aizgāja pensijā, pēc tam strādāja par fizkultūras skolotāju Daugavpils 13. vidusskolā, vēlāk – arī 16. vidusskolā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas iestājās robežsardzē toreizējā 4. bataljonā, kur vispirms ieņēma bataljona komandiera palīga, pēc tam -- militārā poligona priekšnieka amatu. Savulaik bijis arī milicijas, Grīvas cietuma un ugunsdzēsības dienesta šaušanas un fiziskās sagatavotības instruktors. Kopējais darba stāžs sasniedz 45 gadus.
Ar dzīvošanu vienatnē ir apmierināts
Pirmo reizi Romāns apprecējās 1962. gadā, par viņa izredzēto kļuva draudzene Vanda, ar kuru kopā nodzīvoja 20 gadus. Šajā laulībā, kas gan vēlāk izjuka, piedzima divi dēli: 1963. gadā -- Žanis un 1975. gadā -- Raimonds. Vecākais dēls kopā ar ģimeni dzīvo un strādā Skotijā. Jaunākais, pedagoģijas zinātņu doktors, agrāk strādāja par pasniedzēju Latvijas Universitātē. Romānam ir trīs mazbērni.
Par Romāna otro sievu kļuva Larisa, kura bija 15 gadus jaunāka par vīru. Viņi nodzīvoja kopā gandrīz 20 gadus, taču pēcāk Romāns atkal palika viens: «Mēs diemžēl nevarējām būt kopā. Mana sieva gribēja braukt uz Rīgu, kur dzīve rit pilnā sparā un ir it kā “civilizētāka”, viņa mani sauca pie sevis. Savukārt mani „vilka” uz laukiem, kur ir manas saknes. Nu kā gan es bez pirtiņas, meža. Vārdu sakot, es nespēju iztikt bez dzimtās zemes skaistuma, sporta, draugiem. Tāpēc arī pašķīrāmies."
Kopš tās reizes Romāns vairs nav mēģinājis veidot nopietnas attiecības.
Tagad pensionārs dzīvo viensētā „Sausiņi” pusotra kilometra attālumā no Vaboles ciema un ir pilnīgi apmierināts ar savu vientuļnieka dzīvesveidu. Pēc sarunas biedra teiktā, viņam nav laika garlaikoties, jo papildu savas fiziskās formas uzturēšanai viņš nodarbojas ar lauksaimniecību, tur govi, zirgu un vistas, pavasarī sportistam sēj dārzu.
Romānam ļoti patīk lasīt grāmatas un avīzes, viņam ir plaša bibliotēka, taču televīziju viņš skatās reti, jo piedāvātajiem raidījumiem lielākoties piemīt zema kvalitāte, vulgaritāte un politiskā tendenciozitāte. Pensionārs neilgojas pēc plašas komunikācijas -- viņam pietiek ar mazbērnu un dēlu telefona zvaniem, piemēram, Raimonds reizēm atbrauc pie tēva, aizved viņu uz savām mājām, kur kopā iet pirtī un atceras sendienas.
Un vēl -- 7 hektāros zemes mūsu stāsta varonis ir iestādījis lielu parku, kurā viņš bieži un labprāt pastaigājas un priecājas par tā skaistumu.
Neskaitāmas uzvaras un godalgas
Romāns teic, ka viņam par savu ilgo mūžu, tostarp arī sportā, ir jāpateicas tieši sportam.
Romāns nekad nav slimojis, nav lietojis ne tabletes, ne citas zāles. Kā zāles no visām kaitēm viņš atzīst tikai pirti, medu un veselīgu dzīvesveidu – bez alkohola un smēķēšanas. Peldas līdz pat novembrim, kad ūdens virsmu jau pārklāj plāns ledus.
Viņam nav citu transporta veidu, izņemot velosipēdu, ar kuru viņš apceļo ne tikai Latgales, Latvijas, bet arī citu Baltijas valstu pilsētas. Kādreiz minis pedāļus pat līdz Rīgai un atpakaļ. Arī uz sacensībām, kurās Romāns piedalās, viņš vienmēr brauc ar velosipēdu. Šī cilvēka fenomens ir arī tas, ka viņš ir tik daudzpusīgs sportists, kādi šodien „lielajos” sporta veidos nemaz neeksistē -- vai, vismaz, tas ir novērojams ārkārtīgi reti: vieglatlētika, slēpošana, biatlons, riteņbraukšana, sporta spēļu veidi, svaru cilāšana, kross, peldēšana, dažādas cīņas mākslas, dienesta daudzcīņa un pat dambrete. Visu nemaz nevar uzskaitīt. Pērn Daugavpils novada atklātajā čempionātā, piedaloties dambretes spēlētājiem no visas Latgales, Romāns Saušs ierindojās augstajā 2. vietā.
Visdažādākā līmeņa sacensību, meistarsacīkšu, čempionātu un turnīru uzskaitījums visos sporta veidos, kuros piedalījās Romāns Saušs, kļūdams vai nu par uzvarētāju, vai godalgotas vietas ieguvēju, aizņemtu pārāk daudz vietas.
Româns ir Iekšlietu ministrijas Vissavienības čempionāta militārajā daudzcīņā dalībnieks, sacensībās ieguva 3. vietu, kļūstot par PSRS sporta meistara kandidātu ziemas daudzcīņā.
2009. gadā Romāns Saušs piedalījās pasaules čempionātā veterāniem distanču slēpošanā, kas norisinājās Lahti (Somija), kur 8 km distancē ieguva 9. vietu savā vecuma kategorijā. 2019. gadā līdzīgās sacensībās Norvēģijā distanču slēpošanā trīs distancēs -- 5, 10 un 15 km, viņš bija piektais.
Galvenais ir piedalīšanās
Pagājušais gads Romānam bija patiesi "zelta vērts”. Minskā, kā arī Ventspilī, Latvijas un Baltijas valstu veterānu čempionātos slēpošanā un vieglatlētikā -- 200, 400, 800 un 1500 metru skriešanā – viņš izcīnīja daudzas augstākā kaluma medaļas.
Romānam Saušam pieder vēl viens rekords, kuru neviens nekad nepārspēs. Tradicionālajā pilsētas ikgadējā 5 km skrējienā “Daugavpils – Mežciems” viņš ir startējis 54 reizes. Kopš šo sacensību organizēšanas sākuma Romāns izlaida tikai 2 sacīkstes: “Iepriekš šajās sacensībās piedalījās skrējēji no Ļeņingradas, Baltkrievijas un citām PSRS republikām un pilsētām. Skrējām uz Medumiem un atpakaļ, vēlāk veicām 17 km apli, bet tagad jaunie pievar vien 10 km, un tādu veterānu kā es ir uz pusi mazāk.
Sporta veterānam ir tik daudz apbalvojumu, ka visas viņa mājas sienas ir nokarinātas ar medaļām, bet tās, kuras vairs nav kur likt, noliktas kaudzītē uz galda, kausi neietilpinās bufetēs, un visus diplomus vairs nevar ievietot ne albumos, ne mapītēs. Par ilggadēju uzticību sportam veterāns tika apbalvots ar "Sporta slavas" medaļu.
Taču Romāns Saušs šai patiešām nenovērtējamajai kolekcijai nekādu nozīmi nepiešķir, jo viņam svarīgākā par visu ir dalība sacensībās un iespēja sacensties ar citiem sportistiem, demonstrējot patiesi sportisku garu, spraigu un godīgu cīņu. Un, protams, svarīga ir arī uzvara.
