Kalupes ciems Augšdaugavas novada Kalupes pagastā katoļu Ziemassvētku un Jaunā gada priekšvakarā izskatījās koši un svinīgi. Taču svētki nāk un iet, bet nupat ciemā ierīkotais ielu apgaismojums kļuva par labāko dāvanu pagasta iedzīvotājiem -- par to laikrakstam "Latgales Laiks" ar gandarījumu pavēstīja pagasta pārvaldes vadītāja.
Rūpēs un darbos
Kalupes pagasta pārvaldes vadītāja Ināra Ūbele mūsu sarunas laikā par viņai uzticētajiem darbiem un problēmu risināšanu pagastā bija nedaudz satraukta. Kā izrādījās, 2020. gada 1. novembrī sākās pagasta komunālās saimniecības pakalpojumu (kanalizācija, ciema nodrošināšana ar siltumu un ūdeni), kas iepriekš bija Kalupes pagasta attiecīgo dienestu pārziņā, nodošanas procedūra analogai struktūrai – SIA „Naujenes pakalpojumu serviss”: “Tas sagādā daudz rūpju, sākot no dažādas dokumentācijas sagatavošanas līdz pat tehniskās nodošanas procesam. Tas nav tik vienkārši. Kad apkalpošanu veica vietējie dienesti, mēs varējām tos uzreiz ietekmēt un neapmierinoša darba gadījumā rīkoties. Un tagad? Citiem vārdiem sakot, vēl nekas nav zināms. Esam pilnīgā neziņā par turpmāko sadarbību ar minēto uzņēmumu. Tomēr ceram, ka viss būs labi.»
Pagastā ir vēl viena problēma, kas Inārai Ūbelei sagādā galvassāpes. Nepieciešams nomainīt vienu apkures katlu vietējā katlumājā. Šis jautājums ir ļoti aktuāls, it īpaši ziemā, kad var uznākt ļoti liels sals. Pagasta vadītāja pastāstīja, ka, lai iegādātos katlu, ir jāņem kredīts, taču, ņemot vērā komunālo dienestu reorganizāciju, pagasts to nevar noformēt, tagad šis jautājums ir uzņēmuma „Naujenes pakalpojumu serviss” kompetencē. Taču Kalupes pagasta pārvaldes vadītāja bilst, ka tamlīdzīgas situācijas viņai nav nekas jauns, jo ilgajos darba gados viņai nācies risināt daudz sarežģītākus un atbildīgākus jautājumus.
Ināra Ūbele pavēstīja arī labas ziņas -- beidzot ciemā ir ierīkots ielu apgaismojums, kuru cilvēki ir gaidījuši jau gadus desmit, visu šo laiku pārvietojoties pa Kalupi tumsā, gandrīz taustoties.
Elektrolīnijas garums ir trīs kilometri. Šo Jaungada dāvanu pagasta iedzīvotājiem sagādāja Augšdaugavas novada dome, piešķirot līdzekļus šim cilvēkiem tik ļoti nepieciešamajam projektam. Protams, ne jau bez Ināras Ūbeles iniciatīvas un neatlaidības, ko viņa pieticīgi noklusēja, vien piebilstot, ka tagad Kalupē ir gaisma.”
Šo var uzskatīt par kopīgu dāvanu visiem Kalupes iedzīvotājiem, savukārt vientuļos pensionārus un bērnus Ziemassvētkos gaidīja patīkams pārsteigums – viņiem visiem tika pasniegtas dāvanas.
23. decembrī pie ciemā uzstādītās Ziemassvētku egles notika svinības, ievērojot visus nepieciešamos epidemioloģiskās drošības pasākumus. Populārais pavārs Haralds Saušs brīvā dabā gatavoja dažādus ēdienus un cienāja visus klātesošos ar šiem gardumiem.
Savukārt pirms šiem pasākumiem pagastā bija sarīkots konkurss par labāko Adventes vainaga noformējumu. Tajā piedalījās visi, kas vēlējās. Iedzīvotāji sūtīja fotogrāfijas pagasta pārvaldei, pēcāk tās tika izvietotas īpašā stendā. “Ieguvēji šajā pasākumā bija visi. Pats galvenais ir tas, ka iedzīvotāji aktīvi atbalstīja iniciatīvu, izrādīja interesi, demonstrēja savas radošās prasmes un izdomu. Jāteic, ka cilvēkiem pietrūkst komunikācijas, viņiem ir apnicis sēdēt savās mājās, ieslēdzoties četrās sienās,” sacīja Ināra Ūbele.
Dažādi cilvēki un likteņi
Roberts Salcevičs Kalupē dzīvo jau 15 gadus, agrāk viņa dzīvesvieta bija Dvietes pagastā. Uz Kalupi viņu atveda mīlestība – Roberts ieskatījās kalupietē Silvijā, kura vēlāk kļuva par Roberta sievu. Tā viņš pameta dzimto pusi un ar ģimeni apmetās uz dzīvi Kalupē, kur laimīgi dzīvo līdz pat šai dienai. Roberts strādā zemnieku saimniecībā, kur veic dažādus pienākumus. Ģimenē ir dēls Gatis un meita Maija.
Pensionārs Jānis Onskulis Kalupē dzīvo visu mūžu un nespēj iedomāties savu dzīvi citur. Viņa sieva nomira pirms diviem gadiem un Jānis palika viens, nu jau ir pieradis vienatnē rūpēties par mājsaimniecību un sevi.
Arī Irina Iliško piedzima Kalupē, šeit absolvēja astoņgadīgo skolu. Pēc tam iestājās Maltas sovhoztehnikumā, kur ieguva zootehniķes specialitāti un sākumā tajā strādāja, pēcāk strādāja par cūkkopi un pat par pavāri vietējā pansionātā. Irina apprecējās 1975. gadā, kopā ar vīru nodzīvoja 45 gadus. Dzīvesbiedrs aizgāja mūžībā pirms gada.
Irina ar vīru izaudzināja piecus bērnus, ar kuriem viņa ļoti lepojas. Meita dzīvo un strādā Īrijā, pārējie bērni ir Latvijā. Turklāt Irinai ir seši mazdēli, jaunākajam nesen palika divi mēneši, un trīs mazmeitas. Vecākajam mazdēlam ir 16 gadi.
Pensionāre neminēja, par kādām tēmām viņa labprātāk vēlētos lasīt laikrakstā: «Es izlasu avīzi no pirmās līdz pēdējai rindiņai. Mani interesē viss. Varētu būt mazāk reklāmas, bet es saprotu, ka tā ir nauda, no kuras jādzīvo un jāattīstās. Vēlu veiksmi dzīvē un radošajā darbā!”
Lai gan Irina saņem pensiju, kuras vienai pašai pietiek un nav jāpaļaujas uz bērnu palīdzību, viņa kopj dārzu, siltumnīcu un audzē vistas.
Netālu no pagasta pārvaldes pie daudzdzīvokļu mājas, pie šķūnīša, vairāki vīrieši rosījās, gatavojot malku: daži skaldīja, citi lika ķerrā un veda uz grēdu, kur šķilas tika glīti sakrautas. Strādnieki piekrita nofotografēties, viens pat ar sunīti, taču brigādei tobrīd sarunai nebija laika: “Laiks negaida, jāstrādā, kamēr darbs būs galā."
Savulaik es trīs gadus -- no 4. līdz 6. klasei ieskaitot, mācījos Kalupes internātskolā. Tā iegrozījās apstākļi. Tāpēc sarunā ar šīs publikācijas varoņiem un citiem ciemata iedzīvotājiem -- cilvēkiem, kas vairs nav jauni, bet vēl nav veci, mēs ar labu vārdu atcerējāmies dažus mūsu kopīgos paziņas, arī toreizējās internātskolas direktoru, dažus skolotājus un audzinātājus. Un vēl dažus interesantus brīžus no ciema dzīves. Saruna izvērtās sirsnīga un abpusēji patīkama. Bet, diemžēl, laika trūkuma dēļ – pagalam īsa. Vienojāmies satikties citreiz.
