Cietokšņa atdzimšana
1. stāsts
Daugavpils cietokšņa teritorijā, nostājoties pie Rotko centra stūra, tieši iepretim skaistajiem Nikolaja vārtiem, uzmanību uzreiz piesaista pamatīgi uzbūvēta un teicami restaurēta vecā ūdenstorņa ēka Nikolaja ielā 5. Tās mājīgajās telpās nu jau otro gadu desmitu mīt vietējie „saimnieki” – Daugavpils cietokšņa Kultūras un informācijas centra darbinieki un vienlaikus arī visas cietokšņa nebūt ne mazās platības pārraugi. Par vadītāju kopš pērnā gada vasaras šeit iecelts bijušais Daugavpils domes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Jānis Dukšinskis, kuram nu jāatbild par kārtību un labiekārtošanu visā 150 ha plašajā cietokšņa teritorijā.
Paši galvenie cietoksnī
-- Tagad jūs esat Daugavpils cietokšņa administrācijas vadītājs. Kādi ir jūsu pienākumi?
-- Esmu cietokšņa pārvaldes vadītājs jeb pārvaldnieks. Centrs ir Daugavpils pašvaldības Tūrisma attīstības un informācijas aģentūras apakšstruktūra, līdz ar to mūsu pārziņā ir arī ar tūrismu saistīti jautājumi. Bet galvenokārt mēs atbildam par cietokšņa un tā infrastruktūras attīstību: ēku saglabāšanu un uzkopšanu, apsaimniekošanu; bez šaubām, uzmanība jāveltī arī dažādām vietējo iedzīvotāju ikdienas vajadzībām. Tāpat arī jākoordinē dažādu dienestu darbība cietokšņa teritorijā.
-- Vārdu sakot, ar saimnieka aci jāpārrauga viss, ka te notiek?
-- Jā. Mēs cenšamies pārraudzīt, koordinēt visu, kas šeit norisinās, kā arī attīstīt cietokšņa teritoriju. Jo nav nekāds noslēpums, ka pēdējo laiku tendence ir tāda, ka valsts aizvien aktīvāk atsakās no īpašumiem un cenšas tos vai nu aizvien vairāk nodot pašvaldību pārziņā vai arī privatizēt. Tāpat ir arī ar cietokšņa teritoriju un tajā esošajiem objektiem.
Tik tiešām, pēdējos gados mēs kā pašvaldības pārstāvji esam pārņēmuši savā rīcībā daudzas ēkas. Turklāt ar privatizētajiem objektiem (it īpaši agrākajos gados) nereti notika tā, ka jaunie īpašnieki, par samērā nelielu naudu nopirkuši no VAS Valsts nekustamajiem īpašumiem (VNĪ) ēkas vai platības cietokšņa teritorijā, neko tur īpaši nedarīja, gaidīdami uz iespējamo cenu kāpumu, lai pēcāk varētu izdevīgi pārdot. Līdz ar to šie objekti turpināja bojāties, palēnām brukt, degradēt apkārtējo vidi utt. Tad nu mēs nereti esam spiesti iejaukties un risināt arī šos jautājumus.
Pēdējā laikā tika pārdoti vairāki īpašumi. Piemēram, t.s. Aleksandra kazarma Aleksandra ielā 5 tika pārdota jaunajiem saimniekiem, kuri paši ne reizi to nav apskatījuši, jo nekad nav bijuši cietoksnī! Viņi tikai apskatījās, cik tā maksā – un uzreiz nopirka. Pagaidām izskatās, ka īpašniekiem nav nekādu ideju, ko varētu attīstīt šajā milzīgajā kādreizējo kazarmu ēkā, par tās uzturēšanas un restaurācijas izmaksām utt. Drīzumā man ir ieplānota tikšanās ar viņiem, kuras laikā mēģināsim rast kopēju valodu. Mēs pieprasīsim vispirms ēku iekonservēt, kā arī ar laiku sākt to pienācīgi apsaimniekot. Ja īpašniekiem būs idejas par iespējamajiem investoriem un mūs saistošām izmantošanas iespējām, palīdzēsim.
Otrs īpašums, kuru VNĪ pavisam nesen pārdeva privātīpašniekiem, atrodas Aleksandra ielā 13. Tur gan situācija izskatās cerīgāka, jo kādreiz tur bija mazgātavas, šī ēka ir blakus Inženieru arsenālam, kura restaurācija tikko ir pabeigta. Māja gan šobrīd ir avārijas stāvoklī, jo tur ir iebrucis jumts un iekšā sākuši augt koki.
Tomēr pozitīvu skatu uz tās nākotni rosina tas apstāklis, ka šo ēku nopirkuši mūsu pašu cilvēki – mākslinieki (keramiķi utt.), kuri savu varēšanu un pozitīvo attieksmi pret cietokšņa objektiem ir jau apliecinājuši, jo cietokšņa teritorijā jau kādu laiku darbojas Latvijas Laikmetīgās keramikas centrs, kura īpašnieki ir sekmīgi attīstījuši vienu ēku un tagad iegādājušies otru. Ar laiku viņi ir iecerējuši tur izveidot atklātās keramikas galerijas un daudz ko citu. Mēs savukārt esam ieinteresēti, lai šī vide tiek sakārtota.
Saprātīga cena un godprātīga attieksme
-- Jūs minējāt, ka ieinteresētajiem pircējiem ēkas tiek pārdotas lēti. Bet cik tas ir – “lēti”? Tas taču nav simboliskais viens eiro, lai tikai kāds nopirktu?!
-- Nē, par pliku paldies jau neatdod. Piemēram, kazarmas Aleksandra ielā 5 nopirka par 80 tūkstošiem eiro. Tā tomēr ir milzīga māja, liela platība, tāpēc jau tas ir „pa lēto”!
Savukārt īpašums Aleksandra ielā 13 novērtēts par 8 tūkstošiem eiro, bet tur ir arī pietiekami daudz zemes klāt, tāpēc ir kur izvērsties. Skaidrs, ka šīs cenas nav augstas. Taču pārdot pēc iespējas dārgāk nav galvenais – ir svarīgāk, lai tur notiek kāda darbība.
Piemēram, Inženieru arsenāla ēku Imperatora ielā, kura restaurācija nu jau ir pabeigta, mēs paši pārņēmām no valsts. Māja bija ļoti bēdīgā stāvoklī, jumts iebrucis – vēl gads vai divi, un visa ēka varētu sabrukt. Beigās, pēc valsts Nacionālā mantojuma pārvaldes speciālistu aplēsēm, tas izvērtās par pēdējo gadu lielāko restaurācijas objektu visā Latvijā – ar visām tā milzīgajām galerijām un platību. Turklāt viss vēl nav atjaunots, jo arsenāla otrajai daļai pagaidām ir restaurēts tikai jumts – bet arī šīs daļas, kas atrodas Imperatora ielas pusē, atjaunošana, mūsuprāt, jau ir milzīgs sasniegums. Tagad tur tiks izveidots Tehnikas un industriālā dizaina mantojuma centrs.
Arī valsts malā nepaliek
-- Vai tas viss tika finansēts no līdzekļiem, kuri sākotnēji bija paredzēti Aglonas bazilikas restaurācijai?
-- Jā, mums negaidīti tika arī Aglonai plānotais finansējums, bet tas galvenokārt tika izmantots citiem projektiem. Šis ir programmas „Rīteiropas vērtības” projekts, kuru administrē Kultūras ministrija un finansē Eiropas struktūrfondi. Tā ietvaros mēs saņēmām līdzekļus arī 7. bastiona eskarpa (cietokšņa aizsargvaļņu stāvā mūrētā nogāze – aut. piez.) sienas atjaunošanai. Diemžēl projekts ir viena lieta, bet reālā situācija reizēm ir citādāka – visas sākotnēji atvēlētās naudas nepietika, tāpēc pašvaldībai nācās papildu ieguldīt vēl pusmiljonu eiro, lai projektu – vismaz pašreizējo tā daļu -- realizētu līdz galam. Pašvaldība atbalstīja (divreiz piešķīra 250 tūkstošus eiro) -- paldies par šo atbalstu. Kopumā viss projekts izmaksāja gandrīz 7 miljonus eiro.
Objekts tika glābts, lai arī mums gribētos vēl aktīvāku valsts atbalstu mūsu saimniekošanā. Jo šeit atrodas arī zonālais arhīvs, kurš ar laiku kļūs par visa Latgales reģiona arhīvu, proti, visi arhīvi, kuri patlaban ir Rēzeknē, Preiļos un citur, tiks pārcelti uz Daugavpili. Investīcijas joprojām tiek ieguldītas (ēka tiek siltināta, veikti iekšējās apdares darbi, līdz ar to tas ir labs ieguldījums arī valstij).
Arī Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes administrācijas un citu ēku atjaunošana ir valstisks projekts, kur notika plaši būvdarbi. Bija paredzēts izbūvēt gan policijas sporta centru, gan kinoloģijas centru, bet patlaban projekta tālākā īstenošana ir apturēta, bet to apsaimnieko valsts un tiek ar to galā.
-- Kā ir ar Nacionālo bruņoto spēku (NBS) vai Zemessardzes vēlmi „ienākt” cietokšņa teritorijā kā nomniekiem vai pat saimniekiem?
-- Pagaidām nedz NBS, nedz Zemessardzes vadība nav izrādījusi īpašu interesi. Lai arī šķiet -- kamdēļ būvēties no jauna Ādažos vai citur, ja šeit jau ir gandrīz gatava infrastruktūra? Laikam jau īpaši negribas no Pierīgas pārcelties uz attālo Latgali.
Turpinājumu sarunai ar Jāni Dukšinski, stāstu turpinājumu par darbiem, kuri noris cietoksnī, kā arī par esošajām problēmām un iecerēm, kuras vēl būtu jāīsteno, lasiet nākamajos “Latgales Laiks” numuros.
