Cietokšņa atdzimšana
2. stāsts
Daugavpils cietokšņa pārvaldnieks Jānis Dukšinskis zina stāstīt, ka līdzekļi cietokšņa atjaunošanai tiek piesaistīti no visdažādākajiem avotiem. Līdzekļus piešķir ne tikai valsts un pašvaldība – savu, būtisku, artavu ir devuši t.s. pārrobežu projekti, kuri operē arī ar piesaistītiem Eiropas Savienības fondu finanšu līdzekļiem. Neiztiek arī bez „veiksmes stāstiem” – kad sākotnēji citiem mērķiem paredzētā nauda negaidīti nonāk Daugavpils cietokšņa restauratoru rīcībā. Būtisku ieguldījumu veic arī Daugavpils pilsētas un novada uzņēmēji, kuriem cietoksnī ir savas intereses izaugsmei un attīstībai.
Martinsona mājas atjaunošanā ieguldīti pārrobežu projekta līdzekļi
J. Dukšinskis. Pēdējie divi gadi cietoksnī ir bijuši ļoti ražīgi. Kopš brīža, kad tiek uzsākts darbs pie projekta, tas tiek uzrakstīts, sameklēti līdzekļi, piesaistīti darbu izpildītāji un viss tiek pabeigts, paiet 7--8 gadi. Un tad jau var sākt domāt par objektu maksimāli lietderīgu izmantošanu. Liels paldies šeit jāsaka Daugavpils domes Attīstības departamenta vecākajam speciālistam projektu jautājumos Artjomam Mahļinam, kurš uzņēmās vairāku projektu vadību. A. Mahļins nodarbojas ne tikai ar cietokšņa projektu jautājumiem, taču gribētos, lai viņš mūsu projektiem velta vēl vairāk laika. Paldies ir jāsaka arī domes izpilddirektores vietniecei Tatjanai Dubinai, kura kādreiz ir strādājusi pie vairākiem cietokšņa atjaunošanas projektiem, kā arī domes īpašuma departamenta speciālistiem.
Tomēr nevaram sūdzēties: bija brīdis, kad cietoksnī vienlaikus tika īstenoti pat seši – gan lielāki, gan mazāki -- projekti. Vislielākais bija Inženieru arsenāla projekts, kuram janvāra beigās paredzēta nodošana ekspluatācijā. Kā nākamo varētu minēt kādreizējo pulverpagrabu Nikolaja ielā 1, kurš nu jau arī ir pabeigts. Mēs to saucam arī par Martinsona māju un plānojam to nodot Rotko centra pārziņā. Pēteris Martinsons ir izcils Latvijas keramiķis, dzimis Daugavpilī, kurš visu savu milzīgo mantojumu -- keramikas darbus, ir novēlējis izstādīšanai un uzglabāšanai Rotko centrā. Taču patlaban viņiem nemaz nav kur to visu izstādīt! Centra vadība gribēja izveidot jaunas keramikas izstādes galerijas un atklāt Martinsona māju jau 28. janvārī, P. Martinsona dzimšanas dienā, taču dažādu apstākļu dēļ nepagūs to izdarīt. Tagad atklāšana pārcelta uz 25. aprīli, kad tiek svinēta Rotko centra dzimšanas diena. Pulverpagrabs tika pamatā finansēts kā Latvijas un Krievijas pārrobežu projekts.
Tāpat pārrobežu projektiem pieder arī 7. bastiona kazemātu restaurācijas darbi, kur tiks izveidotas vaļējas mākslas galerijas, iekārtots bērnu rotaļu laukums un īstenotas citas interesantas ieceres. Tur, izņemot jau minēto, tika piesaistīti arī pārrobežu projekta „Latvija—Lietuva--Baltkrievija” līdzekļi, kā arī pašvaldības līdzfinansējums.
Mums paveicās arī tajā ziņā, ka, kā jau iepriekš minēju, Aglonas bazilikai paredzētā nauda nonāca pie mums, jo tur tobrīd nebija izstrādāts projekts, tāpēc viņi atteicās no finansējuma. Savukārt mums jau bija gatavs projekts! Tā nu pirmo reizi varēsim veikt arī vaļņa restaurāciju, jo nekas tāds cietokšņa teritorijā līdz šim nav darīts.
Bez problēmām nav attīstības
-- Pašlaik mums ir aktuāli vēl daži jautājumi, kuriem iepriekš, varbūt, nebija iespējas īpaši daudz pievērsties. Daļēji tās ir agrāko laiku restaurācijas projektu ne visai sekmīgas izstrādes un attiecīgas realizācijas sekas. Līdzekļus tur grūti piesaistīt, jo savulaik tie jau tikuši ieguldīti (piemēram, Nikolaja vārtu sardzes telpu stāvoklis ir bēdīgs, neraugoties uz agrāk veikto restaurāciju).
-- Kas tad ar tiem nav kārtībā? Izskatās sakopti un labi restaurēti.
-- Ārēji viss ir skaisti -- centrālā eja, parādes vārti, koka tilts, kordegardes (sardzes māja, kas miera laikā kontrolē iebraukšanu cietokšņa teritorijā – aut. piez.) ēka – viss izbūvēts, viss skaisti izgaismots!
Taču tas izskatās skaisti un pamatīgi, ja nezina tehniskās nianses. Tur abās pusēs ir vēl divas t.s. „kabatas” – sardzes telpas, kur savulaik tika ierlikta hidroizolācija, kura, gadiem ritot, ir izskalojusies. Un lietus vai atkušņa laikā ūdens tek no augšas, ziemā veidojas lāstekas – līdz ar to ir nepatīkami tur atrasties, turklāt arī ķieģeļi var sākt drupt. Mēs uzrakstījām pašvaldības Attīstības departamentam vēstuli, kamēr notiek plašāka vaļņa restaurācija, līdzekļus varētu atvēlēt, lai beidzot izveidotu normālu hidroizolāciju. Gaidām atbildi, bet pašlaik tur restaurācijai nepieciešamo līdzekļu apjoms un avots vēl nav skaidrs, jo jāveic pamatīgi zemes darbi. Tas būtu kā papildprojekts, kur pašvaldībai vajadzētu izrādīt pretimnākšanu.
Ir vēl kāds aktuāls jautājums. 8. bastionā ir pamatīgi kazemāti, kur jāatjauno hidroizolācija un viss pārējais. Kādreiz tur bija jumts, bet padomjlaikos tas tika noplēsts, tad uzklāts asfalts, kurš jau sen ir nolietojies. Tagad tur nereti iekšā līst lietus, ir mitrs un drēgns, bet tur taču varētu atvērt kafejnīcu, galeriju, jo privātajiem uzņēmējiem ir interese par šiem objektiem. Bet arī tur sākumā ir jāveic pamatīga izpēte, pēc tam jāprojektē un jāuzliek jumts, jāveic hidroizolācijas un citi darbi – tam visam atkal jāmeklē investīcijas.
Izņemot šīs aktuālās problēmas, mums kopā ar pilsētas Attīstības departamenta speciālistiem ir iecere uzsākt arī Mihaila vārtu izpētes darbus (centrālie izbraucamie vārti, kas ved uz pilsētu – aut. piez.). Blakus ir vēl viena fortifikācijas būve, t. s. kaponieris – arī tur ir jāveic izpēte. Acīmredzot tiks gatavoti projekti iesniegšanai Kultūrkapitāla fondā, lai ar laiku viss šis posms tiktu pilnībā sakārtots.
Tas -- no nedaudz tālāku projektu klāsta, bet no tuvākajām iecerēm, kuru īstenošana būtu jāsāk jau šogad, ir jāmin cietokšņa parka atjaunošana. Tas ir pagalam aizaudzis, bet, kad savedīsim to kārtībā, tā varētu būt lieliska pilsētnieku pastaigu vieta. Ir iecere izveidot cietoksnī arī tā vēstures muzeju ēku Imperatora iela 2 , ko pašvaldība ir pārņēmusi no valsts. Šogad jāsāk muzeja izveides koncepcijas izstrāde.
Vietējo uzņēmēju interese ir gana liela
-- Mūsu cietoksnī pēdējā laikā tik tiešām ir vērojama diezgan liela vietējo uzņēmēju ieinteresētība attīstīt šeit savu biznesu – pārsvarā gan nelielos objektos. Piemēram, ne tik sen privātīpašnieki iegādājās ēku Mihaila ielā 13, saveda to kārtībā un izbūvēja tur konferenču zāli. Ēkā ir ierīkota autonomā apkure, māja ir gandrīz ideālā stāvoklī un pašlaik tiek iznomāta dažādiem biznesa pasākumiem.
Ēkā Komandanta ielā uzņēmēji ir izveidojuši Pirmā pasaules kara muzeju. Daugavpils uzņēmējs Sergejs Kumejskis, kurš ir liels vēstures un Daugavpils cietokšņa atjaunošanas entuziasts, ir ieguldījis tur ievērojamus personīgos līdzekļus. Viņa uzņēmums ir iegādājies vēl vienu īpašumu, Mihaila ielā 11, kur iecerēts izveidot viesnīcu vai hosteli. Arī citu nopietnu uzņēmumu pārstāvji gribētu investēt cietoksnī un šeit attīstīt savu biznesu. Skaidrs, ka līdz ar kovid-pandēmiju daudz kas ir pieklusis vai apstājies, taču ceram, ka līdz ar tās izbeigšanos aktīvā sabiedriskā dzīve cietokšņa teritorijā atgriezīsies.
Tikmēr, lai arī turpinās šī neērtā situācija, mēs paši ceram arī ziemā „pastutēt” aktivitātes cietoksnī. Esam uzrakstījuši vēstuli Ķīnas uzņēmumam, kurš organizē dažādus gaismas festivālus, ir iecere izveidot ķīniešu laternu festivālu, jo nekas tamlīdzīgs Latvijā līdz šim vēl nav noticis. Esam iepazinušies ar šādiem pasākumiem citās valstīs un mums šī ideja ļoti iepatikās. Tagad gaidām atbildi no Ķīnas firmas, kura to visu organizē. Ja cietoksnī izdotos sarīkot šo krāšņo šovu, tas būtu jauks piedzīvojums gan pieaugušajiem, gan bērniem un ļautu cietoksnim piesaistīt vēl vairāk tūristu, it īpaši ziemas mēnešos.
Vārdu sakot, problēmu, ieceru un vēl nepaveiktu darbu netrūkst, tomēr mēs esam optimisti. Esmu pārliecināts, ka Daugavpils cietokšņa atjaunošana jau labu laiku ir uz pareizā ceļa!
