Lai cik tys byutu breinumaini, jau nu 17. g. s. Stropu azars beja Dinaburgys piļsātys zemu galejais zīmeļu rūbežs1.
I parkū tai sauc? Stropu ir cīši daudz – i azaru, i apdzeivuotu vītu. Sūpluok Lelajam Stropu azaram ir Mozais Stropu azars, sošejis preteimā pusē Stropaka azars. Ir Vacstropi, kuri ar vīnu kuoju ir piļsātā, bet ar ūtru nūvodā. Ir Jaunī Stropi Leluo Stropu azara rītumu krostā. Ir vīnkuorši Stropi ar Sila i Egļu īlom. Stropica pi apvadceļa. Mozī Stropi ar Īrisu, Dāliju, Narcišu i c. īlom.
Varātu sataiseit voi vasalu ceļvedi – „Pa taidim i itaidim Stropim”! Dīzyn voi kur cytur Latgolā ir tik bleivs vīna vītvuorda atlasynuojumu teiklys! Plus vēļ autobusu i tramvaju pīturys ar taidu nūsaukumu, dažaidu firmu i īstuožu nūsaukumi! Eista Stropu republika, kura izauguse apleik varonajam azaram!
Azars, azars ir vysam tam pamatā, vysam tam suokums!
Kū, gribīs izzynuot, kū nūzeimej vuords 'stropi'? Saprūtams, ka nūvodpietnīkim, lingvistim i c. par ituo vuorda nūzeimi i vītvuorda izceļsmi ir sovys versejis.
20. g. s. 30. godūs īsasuoce i da šam ir populara verseja, ka senejūs laikūs ap azaru dzeivova daudz bitinīku. Ite beja dravys, bitis kur dzeivova bišu muojeņuos aba strūpūs (kūzulūs), partū azaram ir taids nūsaukums. Augleigys zemis te nabeja, vīni kolni, sovueiļ bitem tys pošā laikā – i iudiņs tiuli, i mīreigi i saulaini! Tymūs laikūs pasaruodeja tendence vuordu “Stropi” izrunuot ar divskani, na patskani. Asu īvāruojs, ka vītejī itū vītvuordu izrunoj ar eisū patskani o, bet ībraucieji nu puornūvodim cīši bīžai ar divskani uo.
Latgalīšu volūdnīks Leonards Latkovskis skaita, ka par stropim latgalīši sauce sapalus. Tūs itymā azarā kod ta beja dyžan daudz, partū azaram ari taids nūsaukums (kai vacī latgalīši saceitu – pasaukšona).
Ir ari verseja, ka šymūs smiļkšainajūs azara krostūs sovulaik apsamete īguojieji staraveri. Tānejūs laikūs vuords stropi krīvu volūdā vyscieškuok asociejās ar kranim i smogumu paceļšonu, ari ar izpletnim – tys taids kai sinonims vuordim tauva, trose i tt.
Bet agruok krīvu volūdā vuordi stropi, stropili apzeimēja jumtu, čardaku, kakažys ci grīstus. Par stropščiku sauce jumtu taiseituoju, kurs slēja kakažys (tai vacī latgalīši sauce spāris, kurys na lidoj pi iudinim, bet iz kurom turīs drankys, šifers voi bļaka), nūjume viersu, salyka kūris.
Varātu byut, ka ituo azara krostūs kod ta dzeivova izcyli jumtu meistari. Varātu byut, ka te auga nīdris, kurys tyka izmontuotys jumtu izkluošonai. Varātu byut, ka ni tuo, ni ituo ite nabeja, bet nūsaukums ir vīnkuorši kaids nibejs fonetiskys puorfrazejums.
Dačis. Jau cara laikūs Leluo Stropu azara apleicīnē tyka sacaltys vasarneicys. Cyti te dzeivova, cyti juos izīrēja (kai vacī latgalīši saceitu – izrandavuoja). Picerskī sēdēs Varšavys vagzalā dzeļža zyrgā i nu reita izkuope – kurs pi Rušuona, a kurs pi Meduma. A cyti ari Daugovpilī, tai kai puors dīnys voi pat cālu vosoru atsapyute ite Stropu vasarneicuos.
„Stropūs pyrms 1914. g. beja 120 vasarneicu. Karā 100 vasarneicu nūpūsteja. Latvijas laikā 60 vasarneicu uzcēle nu jauna.”2
Tuos vasarneicys beja niulinejuos Turaidys īlys apleicīnē, dažys nu vacū var vēļ i tān redzēt.
Mīsys prīcys. Tī, kur niu ir estrade, kolnā 20. g. s. 30. godūs beja sliepuošonys tramplins. Nūtyka pat oficialys saceņseibys! Ka Mežcīmā beja tenisa korti i tī puļcējēs aristokratiskuoka publika, to Stropus beja īcīnejuši ekstremaluoku izjiutu ļūbeituoji.
Skrapšķ snīgs, rikteigi solts, bet spūdra saule! Vylnys džemperūs, ar sliepu vāzom rūkuos, sorkonim byudim te cieški sovu laiku pavoda Daugovpiļs Vaļsts Školuotuoju instituta audziekni i pedagogu kaļvis direktrise Valerija Seile. Sovutīs vosorā mauduojēs azarā, spēlēja iudinī bumbu, vyzynuojēs ar laivom.
Deļ juos itū vītu zyna vysa Latveja. Pyrmū estradi Stropūs izcēle 1938. goda pavasarī – te 22. majā nūtyka Austrumlatvejis Dorba svātki. Koč ari Uļmanlaikūs pyrmajā, gūdpylnajā vītā beja zemnīks ar vysim lauku dzeivis smukumim i lobumim, ari proletam, kai jūs sovā poezejā nūsauce Rainis, tymūs laikūs beja sovi vadeituoji i sovi svātki. Ryupneicu struodnīki Stropu mežā demonstrēja sovus profesionalūs sasnāgumus, reikuoja mačus i stafetis, dzīduoja dzīsmis. Taišni 20. g. s. 30. godūs pasaruodeja jiedzīņs Austrumlatveja, ar kuru cieški viņ aizmeja vuordu Latgola.
Nu suoku planavova, ka 1940. gods Latgolys Dzīšmu svātki byus Rēzeknē, bet tod izsprīde, ka vys tik Daugovpilī. Ka golvonī pasuocīni byus tī, kur pyrma ituo nūtyka tī lelī Struodnīku svātki. Tik ar jaunu, grandiozu estradi, plotu Svātku laukumu ar kioskim, ēstivem, sanitarim punktim, vītu presis puorstuovim i, saprūtams, Gūda vuortim.
Tim Dzīšmu svātkim gatavējēs, par jim runova i raksteja!
Vaļsts omotpersonu Jaunuo goda uzrunys navā padūmu godūs rodušuos, bet daudz agruok. Vodūņs Kārlis Ulmanis Jaunuo goda viestejumā tautai, sagaidūt 1940. godu, soka taidus vuordus: „Bet nākošais 1940. gads? Neprasīsim, ko tas nesīs, bet prasīsim, ko mēs paši varēsim viņam dot – un saskaņā ar to tad arī rīkosimies. Starptautiskie sarežģījumi aug, mazu mierinājumu dod atskanējušās miera gribas balsis, lai gan arī mēs vēlamies, lai tās nestu augļus."3 Ar vīnu teikumu tymā uzrunā pīmynāti ari gaidomī Latgolys Dzīšmu svātki.
Jī beja vierīneigi.
„Svētku laukumā bija pulcējušies ap 100 000 apmeklētāju, kas klausījās 11 000 dziedātāju skaistajās dziesmās.”4
Dokumentalajā kinā „Laiki. Cylvāki. Volūda” (2020) ir gona gars epizods, kas veļteits Stropu estradei i Latgolys Dzīšmu svātkim. Kinys autors Arnis Slobožaņins stuov storp benču ryndom i izstuosta ari nūstuostu, kuram, ka mes gribim, varim ticēt, a ka nagribim, varim i naticēt.
Kod struodnīki byuvēja estradi Dzīšmu svātkim, nu nazkurīnis pi jūs pīguoja sierma vecineite i saceja: „Kū jius dorit, apsastuojit! Te aiz sātmaļa kopi! Navaidan labi, ka tuos dzīsmis traucēs nabašnīku mīru! Ka tai nūtiks, tod nabyus labi ni itai vītai, ni vysai vaļstei!”
Parkū tod 30. godu pabeigūs estradis byuvei izlasēja taišni itū vītu? Ceļu mola – taitod vīgli dabraukt nu Rēzeknis i Kruoslovys. Ari nu Daugovpiļs. Tepat leidza dzeļžaceļš i staceja. A poša vīta kai ba dabiskys amfitetris, kurs parūceigs skotivei i skateituojim. Kai ba loba akustika, apleik teiri i smuordeigi meži, ari daudz breivys vītys.
Stropu 1940. goda Dzīšmu svātki beja kai rūbežškiertne, piec kurys suocēs asiņaini i tragiski laiki.
Kara godūs estrade papluka. Jaunū estradi aptyvai vacuos vītā suoce byuvēt 1958. godā i pabeidze 1959. godā, kod ite julī nūtyka jau padūmu laiku Latgolys Dzīšmu svātki.
Es Stropu estradē pyrmū reizi beju 1990. godā, kod ite nūtyka grandiozs pasuokums – Atmūdys laiku Latgolys Dzīšmu svātki. Asu bejs ite puora reižu ari Juoņa dīnys vokorā – reizē tautyski, reizē kičeigi! Nazynu až kai pasceit... Beju te ari iz Baltejis vaļstu studentu festivala „Gaudeamus" nūslāguma koncertu.
Kaidus godus septeņus es nūdzeivovu Kīmiku mikrorajonā, poša Stropu meža molā.
Leidz azaram ci estradei reši aizguoju, bet mežā beju daudzi reizis. Kod īdli pa tim smiļkšu uzkaļnenim, koč kai labi dūmojās.
1 Brežgo B. Daugavpils pilsētas teritorija // „Latgales Vēstnesis”, 01.07.1938.
2 Škirmants J. Daugovpiļs // „Dzeive", 1972., Nr. 111.
3 Valsts Prezidenta Jaungada vēstījums tautai // „Dzelzceļu Vēstnesis", 1940., Nr. 1.
4 100 000 apmeklētāju Latgales dziesmu svētkos // „Kurzemes Vārds”, 17.06.1940.
