Vasaras sākumā soctīklos ir pilns fotogrāfiju, kur cilvēki tup, stāv, gulšņā vai pat it kā peld rapšu laukos. Diezin vai par to ir priecīgi rapšu lauku īpašnieki un diezin vai tas ir veselīgi fotogrāfijās redzamajiem cilvēkiem. Tos laukus regulāri miglo, taču kārdinājums pabūt šajā spilgti dzeltenajā jūrā ir tik liels, ka tikai retais var šo kārdinājumu uzveikt. Var būt nu tikai kāds īsts laucinieks, kuru grūti ar kaut ko pārsteigt!
Pēdējos trīsdesmit gados rapšu lauki ir Latgalē pamatīgi iedzīvojušies. Savā skolas gadu jaunībā es vārdu rapsis pat nedzirdēju, ja nu vienīgi lasot kādu populārzinātnisku publikāciju vai klausoties radio, bet tā kā realitātē man apkārt tā rapša nebija, tad arī šis apzīmējums neaizķērās manā apziņā.
Kaut kur, kā vēlāk uzzināju, sovhozos to audzēja – tas bija ziemas rapsis, tā sējumi nebija lieli un tas bija galvenokārt paredzēts lopiem zaļbarībai.
Īsts rapšu bums aizsākās 20. gs. 80. gadu vidū. Tikai Atmodas gados šis agronomiskais apzīmējums iedzīvojās arī manā intelektosfērā, jo veikalu plauktos parādījās rapšu eļļa.
1989. gada jūnijā publicēta informācija par Indras apkaimē esošā Frunzes kolhoza aktivitātēm. „Pagājušā gada beigās mūsu kolhozā laida darbā rapšu eļļas ražošanas cehu. Tā uzdevums – iegūt no sēklām pārtikas rapšu eļļu un vērtīgus lopbarības raušus ar augstu olbaltumvielu saturu. Ceha ražīgums – 200 kilogramu sēklu stundā, tāpēc ir iespēja pārstrādāt ne tikai savas sēklas, bet arī sniegt palīdzību citām saimniecībām. [..] Ceham radusies arī otrā „profesija" – ekoloģiski tīras eļļas ražošana sapropeļu iekārtu hidrosistēmai, kas darbojas uz mūsu ūdensbaseiniem. Kolhoza inženieru dienests organizēja rapšu eļļas izmēģinājumus MTZ traktora iekrāvēja hidrosistēmā. Kopš februāra līdz pat šim laikam iekrāvējs strādā ar šo eļļu. Noviržu darba parametros nav.”1
1988. gadā Latvijā bija 34 specializētas rapšu eļļas spiestuves.
„Pārēsterēšanas iekārtas uzbūve ir vienkārša. To darbība līdzīga parastajam kandžas tecināšanas aparātam, tādu ir pa spēkam izgatavot jebkurai Lauktehnikai.”2
Rapšu eļļu var iegūt dažādi – ir aukstā spiede, termiskā metode u. c.
Tolaik un arī vēlāk rapšu eļļu slavēja kā bezholesterīna eļļu, īpaši nepasakot, ka nevienā augu eļļā holesterīna nav.
Parādījās stāsti, ka Latgale klimata, augšņu un citā ziņā ir ideāli piemērota rapša audzēšanai. Ka rapsis ir īsta brīnumkultūra – ražīgs, neprasa daudz rūpju, no tā var iegūt i pārtikā lietojamu eļļu, i bioloģisku degvielu un daudz ko citu.
Līdzās himnas dziesmām rapsim parādījās arī negatīvi vērtējumi un pat atstāstītas rafinētas sazvērestības teorijas. Ka kaut kur īstā Eiropā rapsi ir pat aizliegts audzēt, jo tas noplicina augsni un prasa milzīgu agroķimizāciju. Ka krāšņie un smaržīgie rapšu lauki ir visīstākās lamatas zvēriem, putniem un it īpaši kukaiņiem. Tieši bitenieki, kā esmu novērojis, ir tie enerģiskākie rapšu zemnieku kritizētāji.
Šobrīd Latvijā rapsi audzē daudz un visur. „Ziemas rapša lauki ir vienmērīgi visos reģionos. Ražas līmenis visā valstī varētu sasniegt apmēram 3 tonnas no hektāra,”3 tā tika lēsts par graudu/sēklu ražu 2019. gada jūlijā.
Ja agrāk Latgali dēvēja par Linu zemi, tad šobrīd daži Latgali jau sāk saukt par Rapšu zemi. Ainavā kādreiz dominējošo linu ziedu debeszilo krāsu ir nomainījusi rapšu dzeltenzaļā. Ja pieneņziedu dzeltenums ir silts, tad rapšu dzeltenums, kā man teica viena prasmīga cilvēku, augu un kultūras zinātāja, ir vēss.
Šādas lauku ainavas pārmaiņas rosina domātājus, gleznotājus. Skaista un interesanta, emocijas un pārdomas izraisoša ir, piemēram, Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzejā 2017. gada nogalē izstādē „Pretī laimei” redzētā Ritas Lūses glezna „Rapšu lauki”.
Arī dzejniekus tie lauki inspirē. Žurnālā „Katōļu Dzeive” 2010. gadā bija publicēts šāds mans dzejolis:
„Dzaltons nu molys da ūtrai.
Lynu vītā niu rapss.
Azari gon vēļ zylā kruosā.
I dabasi vēļ taidi poši.
Iercis jau laiceņu na taidys.
Ar leita iudini tys pats.
Kū breinētīs
Par Broni i Pīteri,
Ka sojis kilbasu
Sīkolom takūt
Ād kačs.”4
Esmu novērojis, ka manos dzejoļos botāniski un gastronomiski tēli ir uzkrītoši bieži, tie tādā kā tematiskā paralēlismā daudz pastāsta par mani, cilvēkiem un apkārtējo sabiedrību.
Rapsis ir tik spilgts un lipīgs tēls, ka man grūti no tā izvairīties savā daiļradē. 2022. gada ziemā, kad ārā ir spelgoņa un apkārt viss ir balts, man sarakstījās šāds dzejolis.
* * *
Bezgaleigī rapša lauki
Ar nazkaidom bitem pylni.
Styrnys izskrīn pa traktora slīdi,
Leits sazavalk iz vokora pusi.
Es īmu pa ūtru slīdi.
Nu autobusa pīturys
Iz vīntuļu prīdi.
Veikalos šobrīd var nopirkt gan pašmāju, gan importa rapšu eļļu. Gan stikla, gan plastmasas pudelēs. Gan lielākā, gan mazākā tarā.
Vārdam rafinēts ir vairākas nozīmes. Ja runā par cilvēku, šis vārds norāda uz īpašu izsmalcinātību, rūdījumu un pat smalku, komplicētu viltīgumu. Ja runa ir par kādu lietu vai priekšmetu, tad ar apzīmējumu rafinēts norāda uz perfektumu, neordinārumu.
Ja runa ir par pārtikas produktiem, tad rafinēts nozīmē to, ka produkts ir speciāli attīrīts, nesatur piemaisījumus vai zemākas klases sastāvdaļas.
20. gs. vidū par rafinādu dēvēja baltu, no citām piedevām teicami attīrītu cukuru.
Augu eļļas, arī rapšu, var būt rafinētas un nerafinētas. Nevar viennozīmīgi pateikt, kura no tām ir labāka, bet kura švakāka. „Ar ko atšķiras rafinēta un nerafinētā eļļa? Dažas no augu eļļām, gluži kā sula, ir auksti spiestas un tad izfiltrētas, piemēram, olīvu, kokosriekstu, saulespuķu un rapšu eļļa. Šādi iegūtas eļļas sauc par nerafinētām eļļām. Nerafinētās eļļas satur augos esošās bioloģiski aktīvās vielas un E vitamīnu, kas labvēlīgi ietekmē veselību, turklāt E vitamīns ir arī antioksidants, kas palēnina organisma novecošanās procesu. Taču lielākā daļa izejvielu nav piemērotas šādai eļļas ieguvei, jo tad tajā paliktu daudz nevēlamu mikroelementu, kas radītu nepatīkamu smaržu, rūgtu garšu un tumšu krāsu. Šādas eļļas papildus attīra un balina, un tādas sauc par rafinētām eļļām. Rafinēta eļļa ir izgājusi cauri ļoti daudz dažādiem attīrīšanas posmiem. Galvenais mērķis ir atdalīt nevēlamus savienojumus, kas var traucēt veselībai, skaidro Latvijas Lauksaimniecības universitātes Pārtikas Tehnoloģijas fakultātes vadošā pētniece Zanda Krūma."5
Rapšu eļļa ir ļoti īpaša. Tās veselīguma un citu kvalitāšu dēļ rapsi bieži vien dēvē par Ziemeļu olīvi.
„Rapšu eļļai, salīdzinot ar citām eļļām, ir unikāls ķīmiskais sastāvs, jo tās saturā ir vismazākais piesātināto taukskābju daudzums un vislielākais daudzums svarīgo polinepiesātināto taukskābju, piemēram, omega-3 un omega-6.”6 Jā, ļoti daudzos gadījumos ir svarīgi ne tikai, kas un cik lielā apmērā ir kādā augā vai produktā, bet vēl svarīgāk ir – kādās proporcijās!
Prātīgi ir izvēlēties eļļu tumšā tarā, jo gaisma un saules stari nav augu eļļu draugi.
Nerafinēta rapšu eļļa ir laba salātos, it īpaši man tā garšo biešu salātos. Ņemam sarkanās galda bietes jeb buraciņus, labi nomazgājam un liekam ūdenī vārīties. Ja ir putas, noputojam. Kad ir izvārījušās un ieguvušas mums nepieciešamo mīkstumu, bietes izņemam, noskalojam aukstā ūdenī un nomizojam. Tad, kā nu kuram patīk – ar platu nazi sagraizām kubiciņos vai arī ar rīvi sarīvējam garās skaidiņās. Ja nepatīk sarkanais vienveidīgums, var nedaudz piegriezt sīpolu – man patīk sīpolgredzenu ceturtdaļas. Pieberam mazliet sāli, var piebērt kripatu ķimeņu, beigās virsū uzlejam nerafinētu rapšu eļļu un visu maigi samaisām. Nerafinētai rapšu eļļai ir tāda kā riekstu garša un smarža, ar iesaldenajām bietēm veidojas interesanta kombinācija. Arī no matētām tās bietes kļūst par glancētām!
Vienīgi atceramies – kas vienam ir garšīgi, otram tas tā var nešķist.
1 Lunis Č. Rapšu eļļa // „Komunisma Ausma”, 22.06.1989.
2 Zēberliņa L. Rapšu eļļa – degviela, ar kuru var cept pankūkas // „Diena”, 02.07.1992.
3 Graudaugu raža jūlijā ir laba // „Latgales Laiks”, 02.08.2019.
4 Lukaševičs V. Poezejis dīnu nūskaņai... // „Katōļu Dzeive”, 2010., Nr. 9.
5 https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/virtuve/kura-ella-deres-salatiem-kura--cepsanai.a393295/ (skat. 29.01.2022)
6 https://jauns.lv/raksts/maja-un-darzs/307471-kada-ella-ir-derigaka-rafineta-vai-nerafineta (skat. 15.01.2022)
