Daugavpilietis Vladislavs Čižiks teju desmit gadus nodzīvojis Anglijā, Londonā, kur darbojies viesnīcu biznesā sabiedriskā ēdināšanas sektorā. Aptuveni pirms pusotra gada līdz ar “Covid-19” pandēmijas sākumu atgriezies dzimtajā pilsētā un izveidojis savu uzņēmumu “Riga BBQ”, kurš nodarbojas ar gaļas kūpināšanu. Lai noskaidrotu, kādēļ viņš nolēmis atgriezties mājās, kā arī uzzinātu teksasiešu gaļas kūpināšanas noslēpumus, „Latgales Laiks” aicināja Vladislavu uz sarunu.
* Kādēļ savulaik nolēmāt atstāt Latviju?
-- Par iemeslu aizbraukšanai laikam kļuva 2008. gada krīze. Tajā laikā studēju un vienlaicīgi mēģināju savas spējas nekustamo īpašumu biznesā. Toreiz daudziem nācās pārdot “finanšu burbuļa” laikā kredītā iegādātos dzīvokļus, jo nebija iespēju par tiem samaksāt. Tas bija laiks, kad pelnīt šajā jomā bija grūti, arī psiholoģiski šis darbs bija smags.
Tajā laikā uz Angliju aizbrauca vairāki mani draugi. Arī es nolēmu aizbraukt turp uz kādu pusgadu un paskatīties, kas tur un kā. Tā kā man bija darba pieredze sabiedriskās ēdināšanas jomā, atradu sev šajā pašā jomā viesnīcā. Tā, līdzīgi kā daudziem, arī man šis izmēģinājuma pusgads pārvērtās veselā desmitgadē.
* Ko ieguvāt, dzīvojot un strādājot ārzemēs?
-- Pirmkārt labi apguvu angļu valodu. Ieguvu labu dzīves pieredzi, daudz draugu no dažādām valstīm.
Dzīvojot un strādājot Anglijā, es daudz ceļoju. Esmu “gastronomiskais” tūrists. Man vienmēr ir paticis gatavot. Uzskatu, ka caur kulināriju var iepazīt arī vēsturi un izprast, kā attīstījusies pasaule.
Visur, kur braucu, man ir interesanti nogaršot vietējās virtuves ēdienus, kaut ko interesantu, jaunu. Biju Itālijā, Francijā, ASV. Nesen atgriezāmies no Spānijas, kur piedalījāmies Valensijas rīsu ēdiena paeljas gatavošanas meistarklasē.
* Kādēļ nolēmāt atgriezties?
-- Viens no iemesliem laikam bija ar „Covid-19” izplatību saistītie ierobežojumi. Sākumā strādāju savā viesnīcā attālināti, bet ar laiku sapratu, ka atgriezties atpakaļ vairs diez kā negribas. Arī Anglijā viesnīcu bizness pamatīgi cieta „Covid-19” ierobežojumu dēļ un faktiski man viesnīcā viss būtu bijis „jāuzceļ no gruvešiem”. Nodomāju -- ja man viss ir jāsāk no jauna, tad kāpēc lai to nedarītu tepat, Latvijā.
Pēdējā pusotra gada laikā Daugavpilī un Rīgā redzētais mani ir patīkami pārsteidzis. Ir atvērtas vairākas jaunas interesantas ēdināšanas vietas, kur tiek labi gatavots.
Tā kā man patīk gatavot ēst, ir liela darba gaitās Anglijā gūta darba pieredze, turklāt teksasiešu gaumē kūpinātu gaļu šeit neviens nepiedāvā, nolēmu izveidot savu “Riga BBQ” un piedāvāt šādu produktu.
Šādu kūpināšanu pirmoreiz ieraudzīju Anglijā kādā no steiku mājām. Sāku interesēties par gaļas veidiem, komunicēju ar paziņām, tai skaitā Sanktpēterburgā, kas nodarbojas ar kaut ko līdzīgu. Atradu domubiedrus arī „Facebook”.
* Pandēmija ir apliecinājusi, ka sekmīgi darboties sabiedriskajā ēdināšanā ir gana sarežģīti?
-- Jā, tas tiesa. Cirst mežu vai sūknēt naftu vienmēr ir bijis vieglāk. Patiesībā atrast labu pavāru vai viesmīli patlaban nemaz nav tik vienkārši.
Vēl pirms atgriešanās mājās pastāstīju brālim par gaļas kūpināšanu teksasiešu gaumē. Naftas krīzes laikā ASV bija daudz metāla mucu, kuras nevienam nebija vajadzīgas. Uzņēmīgie un izdomas bagātie teksasieši tajā laikā izdomāja šīm mucām pielietojumu. Tās sametinot kopā, viņi izgatavoja kūpinātavas. Man ir šādas mucas samazinātā versija, kura izgatavota no gāzes balona.
Tā kā šeit neviens ne ar ko līdzīgu nenodarbojās, nolēmu pievērsties šai uzņēmējdarbībai. Pirmais mēģinājums bija, kad tēvam dzimšanas dienā nokūpināju liellopa krūtiņu, kas visiem iegaršojās.
* Kas ir raksturīgs teksasiešu kūpināšanai?
-- Liellopa krūtiņa ir gana sīksta un teju vienīgais veids, kā to izmantot, savulaik bija tās malšana. Savukārt trūcīgie teksasieši naftas krīzes gados izdomāja veidu, kā kūpinot šo gaļu padarīt maigu.
Es pirms kūpināšanas krūtiņu ieziežu ar garšvielu maisījumu, kurā ietilpst kaltēti ķiploki, sāls, pipari un kaltēti sīpoli, un ļauju tai iemarinēties. Liellopa krūtiņas kūpināšanā svarīga ir temperatūra, tā jāuztur 98--108 grādu robežās. Kūpināšanai izmantoju ābeļu vai baltalkšņu malku.
Kūpināšanas process aizņem aptuveni 24 stundas. Aptuveni pusi laika gaļa tiek kūpināta dūmos. Pēc tam tā tiek ietīta pergamenta papīrā un folijā un nogatavināta tādā pašā temperatūrā. Gatavināšanas laikā krūtiņā esošie tauki sadalās un gaļa sanāk ļoti maiga.
Tā kā Latvijā šādu gaļu regulāri nekur nevar iepirkt, nākas pasūtīt to ASV vai Austrālijā . Viena šāda krūtiņa sver 6--8 kilogramus. Vistas gaļu un cūkgaļu kūpināšanai iepērkam tepat.
Kūpinot cūkgaļas kaklu, iegūstam „plēsto cūkgaļu”, ko saviem burgeriem no mums iepērk kāda Rīgas kafejnīca.
* Kur realizējat gatavo produkciju?
-- Rīgā ir vairākas kafejnīcas, kas pasūta mūsu produkciju. Faktiski 90% mūsu produkcijas tiek realizēts Rīgā. Sākotnēji arī kūpinātava atradās Rīgā, uz Daugavpili pārcēlāmies nesen.
Strādājam pēc iepriekšējiem pasūtījumiem. Tādēļ aktuāls ir jautājums par sava noieta punkta vai kafejnīcas atvēršanu, kur ik dienu varētu nopirkt mūsu produkciju.
Piedāvājam savu produkciju gan privātajām, gan juridiskajām personām. Ja sanāks, tad uzbūvēsim arī savu kūpinātavu uz riteņiem. Eiropas Savienības līdzfinansējuma saņemšanai esam iesaistījušies arī projektā.
Minētais aprīkojums ļaus mums piedalīties dažādos pasākumos, tai skaitā pilsētas svētkos un privātos izklaides pasākumos, piedāvājot iespēju gan degustēt, gan arī iegādāties gatavo produkciju.
Mūsu produkciju var sasildīt gan uz grila vai krāsnī, gan karstā ūdenī. Šim nolūkam produkcija ir iesaiņota speciālā vakuuma iepakojumā. Šāds uzsildīšanas veids ļauj gaļai saglabāt gan aromātu un garšu, gan arī nepadara to sausu.
* Vai ražošanas apjoms ir pietiekams, ka veiksmīgi darbotos?
-- Pagaidām apjoms nav liels -- līdz 200 kilogramiem mēnesī. Šis apjoms pilnīgi noteikti nav tāds, kas ļautu ar šo nodarbi pelnīt iztiku, tādēļ plānots to attīstīt. Lai uzņēmējdarbība būtu rentabla, mēnesī būtu jāsaražo vismaz tonna.
Vasarā plānojam rīkot arī meistarklases, kurās kūpināšanu mācīsim visiem interesentiem. Tāpat plānojam piedāvāt nelielu banketu klāšanu birojos un nelielos korporatīvos.
Tāpat plānojam attīstīt sadarbību ar partneriem, kas piedāvā citus produkcijas veidus, lai kopīgi varētu paplašināt piedāvājamās produkcijas klāstu un kāpināt apgrozījumu.
* Kas ir svarīgi, uzsākot savu biznesu pēc atgriešanās?
-- Vēlams lai būtu sava ideja, ar ko nodarboties. Tāpat ir vajadzīgs kāds, kurš var palīdzēt kaut vai ar padomu, kā risināt grāmatvedības un juridiskos jautājumus. Tas viss ir ļoti svarīgi. Labi ir, ja ir paziņas, kas var palīdzēt risināt dažādus ar ražošanu, tai skaitā ar izejvielu piegādi, saistītus jautājumus.
Man šajā ziņā paveicās, jo Rīgā dzīvo mans bērnības draugs un biznesa partneris, kurš man daudz ko ir palīdzējis.
