Igors Leitāns
Ar Daugavpils cietokšņa pārvaldnieku Jāni Dukšinski šoreiz runāsim par vietējo uzņēmēju līdzdalību citadeles objektu attīstībā, par vietējiem iedzīvotājiem, viņu problēmām un citiem jautājumiem. kas ir aktuāli šajā mūsu pilsētai tik svarīgajā teritorijā.
Vietējo uzņēmēju interese par cietokšņa objektiem pieaug
J. Dukšinskis. Pēdējā laikā arvien lielāka ir vietējo uzņēmēju interese attīstīt savu biznesu mūsu cietoksnī, tiesa, līdz šim galvenokārt nelielos objektos. Piemēram, pirms neilga laika privātpersonas nopirka ēku Mihaila ielā 13, saveda kārtībā un iekārtoja tur konferenču zāli. Viņi tur ierīkoja pat autonomu apkuri (ar zemes sūkņu palīdzību) -- tagad māja ir gandrīz ideālā stāvoklī un pašlaik tiek izīrēta dažādiem biznesa pasākumiem.
Komandanta ielas ēkā pēc vietējo uzņēmēju iniciatīvas izveidots Pirmā pasaules kara muzejs. Daugavpils uzņēmējs Sergejs Kumeiskis, aizrautīgs vēstures pētnieks un Daugavpils cietokšņa atjaunošanas entuziasts, tajā ieguldīja ievērojamus personīgos līdzekļus. Viņa uzņēmums iegādājās vēl vienu objektu Mihaila ielā 11, kur plānots izbūvēt viesnīcu vai hosteli. Ir arī citi nopietni uzņēmumi, kas vēlas investēt cietoksnī un attīstīt savu biznesu šeit. Ir pašsaprotami, ka līdz ar pandēmiju daudzas iniciatīvas pierima vai apstājās pavisam, taču mēs ceram, ka līdz ar tās beigām cietokšņa teritorijā atsāksies aktīva darbība.
Mēs paši cenšamies saglabāt aktivitātes cietoksnī arī ziemā. Nosūtījām vēstuli Ķīnas uzņēmumam, kas organizē dažādus gaismas un vizuālos šovus visā pasaulē, jo mums ir ideja sarīkot Ķīnas laternu festivālu. Esam apmeklējuši šādus festivālus citās valstīs, bet Latvijā nekas tāds vēl nav bijis. Tagad gaidām Ķīnas uzņēmuma pārstāvju atbildi. Apmeklēt tik krāšņu izrādi cietoksnī būtu jauks piedzīvojums gan bērniem, gan pieaugušajiem, turklāt tas piesaistītu cietoksnim vēl vairāk tūristu, kas ir īpaši svarīgi ziemas mēnešos.
Viens no tuvākajiem uzdevumiem, kuru, es ceru, sāksim risināt jau šogad, ir bijušā cietokšņa parka jeb dārza atjaunošana. Pagaidām tas ir ļoti bēdīgā stāvoklī, taču mūsu mērķis ir pilnībā atjaunot tā agrāko izskatu. Pētījums jau ir veikts un pašlaik tiek izstrādāts projekts. Uzskatām, ka jau pavisam drīz tiks atrasti līdzekļi projektēšanas pabeigšanai un renovācijas darbiem, iespējams, no dažādiem fondiem. Jebkurā gadījumā tas būs vērtīgs papildinājums cietoksnī piedāvātajai tūrisma programmai, jo cilvēkiem, kuri ierodas Daugavpils cietoksnī kā tūrisma objektā, patīk ne tikai pastaigāt pa muzejiem, cietokšņa vaļņiem un kazemātiem, bet arī atpūsties komfortablos apstākļos dabā. Tur ir lapene, kur vasarā varēs rīkot brīvdabas koncertus. Savukārt ziemā parkā plānojam atjaunot slidotavu, kas tur darbojās jau pagājušā gadsimta 30. gados. Gribu atzīmēt, ka tad, kad es strādāju cietoksnī iepriekšējā periodā (apmēram pirms desmit gadiem), mēs jau bijām ierīkojuši parkā slidotavu. Tas nebija viegli, bet atsauksmes bija pozitīvas.
Esam pārņēmuši arī ēku Nikolaja ielā 9, kas ir milzīga un aizņem veselu kvartālu. Cariskās Krievijas laikos šeit atradās drēbju un pārtikas noliktava. Mēs cenšamies māju uzturēt kārtībā, esam salabojuši jumtu un šeit jau ir „apmetusies” daži uzņēmēji. Pašlaik ēkā atrodas antīko mēbeļu veikals, kā arī mēbeļu darbnīca, izstāžu galerija ("Baltais zirgs" – aut. piez.) un citi uzņēmumi, vēl tur plāno ievākties dizaina un citi speciālisti. Taču ar laiku mēs vēlamies tur izveidot Amatu māju, jo Daugavpilī tāda amatnieku centra nav. Šai ēkai varētu būt atsevišķas sekcijas: audējām, kalējiem, maizes cepējiem utt. Tādējādi tā būtu laba vieta, kur regulāri rīkot dažādus amatnieku gadatirgus. Pēdējos gados mums jau ir izveidojusies tradīcija – tradicionālā krāmu tirdziņš, kuru iecienījuši ne tikai Latgales, bet arī citu Latvijas reģionu iedzīvotāji.
Īpaša problēma iedzīvotājiem un administrācijai ir cietokšņa dzīvojamo māju renovācija
LL. Rodas iespaids, ka cietoksnī drīz būs atsevišķa, neatkarīga pilsēta -- tik strauji te viss attīstās!
J. D. Cietokšņa teritorija arī ir sava veida lieliski nocietināta pilsētiņa, vesels mikrorajons. 18 daudzdzīvokļu namos pašlaik (pēc jaunākajām aplēsēm) dzīvo aptuveni 980 cilvēki. Agrāk šeit bija ap 1200 iedzīvotāji. Proti, ne pārāk būtisks iedzīvotāju skaita samazinājums dažādu iemeslu dēļ tomēr ir vērojams. Daži ir aizbraukuši, turklāt dzimstība pēdējā laikā ir samazinājusies.
Taču, ja 90. gadu sākumā uz šejieni pārcēlās galvenokārt sociāli nenodrošināti pilsētnieki vai, piemēram, tie, kas bija izcietuši cietumsodu un kuriem nebija pastāvīga mājokļa, tad šobrīd vietējais kontingents palēnām mainās. Uz dzīvi cietoksnī pārceļas arī inteliģences pārstāvji -- skolotāji, pasniedzēji, profesori, pat ārzemnieki! Var teikt, ka pašlaik publika šeit ir „raiba” labā nozīmē.
Tomēr daudziem ir savas problēmas, kuras iespēju robežās cenšamies risināt un palīdzēt. Galvenā problēma, protams, ir dzīvojamā fonda stāvoklis. Fakts ir tāds, ka lielākā daļa dzīvojamo ēku ir ļoti vecas, turklāt daudzām ir kultūras pieminekļu statuss. Tāpēc, lai tās izremontētu atbilstoši likuma prasībām, nepieciešami milzīgi līdzekļi, kādu vietējiem iedzīvotājiem, protams, nav.
Tādējādi veidojas nepievilcīga aina, un cietokšņa iedzīvotājiem tas ne visai patīk: mēs, ieguldot lielu naudu no valsts pārņemto ēku atjaunošanā, veidojam elegantas fasādes un izsmalcinātus interjerus, skaistu apgaismojumu, bet viņu mājas atrodas blakus un ir bēdīgā stāvoklī, ar noplukušām fasādēm un cauriem jumtiem.
Šajos namos taču dzīvo mūsu cilvēki, kuriem piedevām ir milzīgi apkures rēķini, tomēr mēs, cietokšņa administrācija, nespējam viņiem palīdzēt. Tāpēc vairākkārt esam teikuši pilsētas valdībai, ka jārada vērienīgas līdzfinansējuma programmas, lai šīs dzīvojamās ēkas pamazām atgūtu pienācīgu izskatu. Dažas atbalsta un līdzfinansējuma programmas jau ir, taču tās ir pārāk nenozīmīgas, lai veiktu kaut cik nopietnus šo ēku remontdarbus.
Piemēram, kaut vai divstāvu māja Mihaila ielā 8, tieši pretī Rotko centram, kurā vēl joprojām ir krāsns apkure (un labi, ka vēl tā): lai šai mājai salabotu jumtu un fasādi, nepieciešami aptuveni 300 tūkstoši eiro. Mēs varētu ieguldīt 25 000 eiro līdzfinansējumu, vairāk mums šobrīd nav. Šajā mājā ir pavisam maz iedzīvotāju, viņiem arī nav tādas naudas, un viņi saprotamu iemeslu dēļ baidās ņemt milzīgu kredītu.
Un šī nebūt nav vienīgā “problemātiskā” ēka cietoksnī. Padomju laikos tā teritorijā tika uzceltas piecas piecstāvu ēkas, kuras arī vajadzētu nosiltināt, taču arī tur būs jāņem kredīti. Veicam pārrunas ar namu vecākajiem, ar apsaimniekošanas firmām, palīdzam vismaz salāpīt jumtus. Gribētos ar laiku visas šīs ēkas sakārtot, lai mūsu jau restaurētajiem apskates objektiem, kurus apskatīt brauc tūristi no visas pasaules, „nespiestos” klāt noplukušas, nepievilcīgas ēkas, gandrīz drupas.
Taču mēs ne visai gribam cietokšņa teritorijā attīstīt dzīvojamo fondu, lai gan tam ir iespējas. Ir tukšas mājas, bet tās pārsvarā nepieder pašvaldībai. Ja pašvaldība ir ieinteresēta paplašināt dzīvojamo fondu, izmantojot cietokšņa ēkas, tam jau ir izveidota visa nepieciešamā infrastruktūra. Pirms kāda laika cietokšņa teritorijā tika veikta vērienīga komunikāciju tīklu nomaiņa -- atjaunoti elektrības kabeļi, ūdensvads, kanalizācija, ierīkots internets. Arī ielas ir sakārtotas. Cietoksnī ir arī sava autonomā katlumāja, kas darbojas ar gāzi. Un, cik man zināms, uzņēmuma „Daugavpils siltumtīkli” tehniskais direktors pirms kāda laika iesniedza priekšlikumu: izveidot cietoksnī ar šķeldu darbināmu konteinera tipa katlumāju, jo tam ir visi apstākļi, kā arī pietiekami daudz vietas šķeldas uzglabāšanai. Ja šī ideja tiks īstenota, tas varētu radīt ievērojamus ietaupījumus apkures tarifu ziņā. Tas būtu izdevīgi arī pilsētai, jo tādējādi varētu apkurināt daļu Ziemeļu mikrorajona māju.
Tāpēc es ceru, ka arī cietokšņa dzīvojamais fonds agri vai vēlu tiks sakārtots un tā galvenās problēmas tiks atrisinātas.
