Augšdaugavas novada Salienas pagasta viensētas "Līdumnieki" saimniecei Zelmai Redzobei nesen apritēja 95 gadi. Šajā cienījamajā vecumā Zelmai ir skaidrs un ass prāts, viņa joprojām atceras savas dzīves un sadzīves vissīkākās nianses. Jubilāre uzskata, ka nodzīvoja tik ilgus gadus, pateicoties darbam un tam, ka ignorēja dažādas šīs zemes gaitu paildzināšanas receptes. Zelma joprojām ada, turklāt dara to bez brillēm.
Izpildīt "kulaka normu"
Zelma Redzobe piedzima zemnieku ģimenē 1927. gada 16. janvārī. Viņas tēvs Krišjānis un māte Matilde dzīvoja Salienas pagasta viensētā „Paozoli”. Dzīvesbiedriem nebija citu bērnu, tāpēc visas ģimenes rūpes un raizes pēc mātes nāves (Zelmai tad bija tikai 9 gadi) gūlās uz meitenes trauslajiem pleciem. Pamāte Marta ienāca ģimenē gadu pēc Matildes nāves.
Zelma vienlaikus mācījās Salienas septiņgadīgajā skolā un to absolvēja.
“Mums bija sava pilnvērtīga lauku saimniecība -- govs, zirgs, cūkas, aitas, arī sīkie mājlopi, par tiem bija pastāvīgi jārūpējas. Jau mazotnē iemācījos slaukt govi, cirpt aitas, iejūgt zirgu, strādāju dārzā, vārdu sakot, darīju visus pieaugušo darbus. Tas man ļoti noderēja vēlāk dzīvē, arī Sibīrijas trimdā,” stāsta Zelma Redzobe.
Problēmas radās līdz ar kara sākšanos -- 1941. gada 22. jūnijā, kad vācieši iesauca dienestā tēvu Krišjāni, nosūtot viņu ar ieroci sargāt tiltu Salienā. Un, kad ienāca padomju karaspēks, tēvu arestēja, piesprieda viņam desmit gadus un kā sodu par sadarbību ar Sarkanās armijas ienaidniekiem vispirms ielika Daugavpils cietumā, bet pēcāk izsūtīja uz Sibīriju.
Zelma palika pamātes Martas aizgādnībā. Meiteni nosūtīja gatavot malku, kur viņa kopā ar pieaugušajiem zāģēja un cirta mežu: “Man bija tikai 20 gadi -- trausla meitene. Tas bija ļoti smags darbs, bet, dziedi vai raudi, bija jāizpilda tā saucamā "kulaka norma".”
Sakari ar vāciešiem vēlāk kļuva par iemeslu Redzobu ģimenes represēšanai. Taču par to būs atsevišķs stāsts -- pēc Zelmas Redzobes atmiņām – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā 25. martā.
Tieši 1949. gada 25. marts spilgti iespiedies Zelmas atmiņā. Tajā ģimenei traģiskajā dienā pamāti Martu un viņas pameitu Zelmu arestēja un izsūtīja uz tālo Sibīriju -- Omskas apgabalu, kur viņas sabija gandrīz desmit gadus, līdz 1957. gadam. Tur Zelmai Redzobei un viņas vīram Ritvaldam (viņi apprecējās trimdā) 1955. gadā piedzima meita Velta un 1957. gadā -- Ruta.
Atgriešanās dzimtajās mājās
Pēc soda izciešanas 1957. gada oktobrī Redzobu ģimene -- pamāte, Zelma un Ritvalds ar mazajiem bērniem atgriezās „Līdumnieku” viensētā -- savā vecajā mājā, kuru saimnieku prombūtnes laikā bija pabojājis laika zobs, tomēr mājoklis vēl bija derīgs dzīvošanai. Ģimenes atgriešanos dzimtajās mājās Zelma līdz pat šim laikam atceras ar asarām: “Tas bija mūsu dzimtais mājoklis, plīts, sadzīves priekšmeti un, galvenais, salmu jumts virs galvas. Izsūtījumā tā visa mums ļoti pietrūka, sākumā pat nespējām noticēt savai laimei, ka atkal esam savā dzimtajā stūrītī.”
Māju paremontēja, bet kūti, kā Zelma atceras, cēla pēc „sibīriešu modes”: “Ierakām zemē baļķus, no abām pusēm pienaglojām kārtis, starp tām likām salmus un sūnas, bet no ārpuses sienas nosmērējām ar māla javu (māli bija sajaukti ar zirgu mēsliem), bet pēcāk balsinājām. Šāda būve tapa ātri un mājlopi bija siltumā.”
1964. gadā Zelmai un Ritvaldam piedzima meita Ausma, kura 23 gadu vecumā nomira no neārstējamas slimības. Visa ģimene ļoti smagi pārdzīvoja šo zaudējumu. Vēlāk tika uzcelta jauna māja, kurā jau vairāk nekā 50 gadus, līdz pat mūsdienām, dzīvo Zelma.
Sākumā Zelma strādāja laukkopības brigādē. Vēlāk viņa iekārtojās darbā Lielbornē par klētnieci. Pelnītā atpūtā Zelma Redzobe devās 55 gadu vecumā, bet pēc tam vēl piecus gadus strādāja labības noliktavā. Ritvalds visu mūžu, līdz pat pensijai, strādāja par šoferi.
Līdz sirmam vecumam dzīvesbiedri uzturēja pilnvērtīgu mājsaimniecību. 85 gadu vecumā Zelma kopa govi, bet 90 gados vēl ravēja dārzu un veica dažādus citus mājas darbus. Redzobu ģimenei bija 50 simtdaļas aramzemes un tikpat daudz ganību un siena pļavu. Visa šī teritorija tika pilnībā izmantota.
Dzīvesbiedri audzināja meitas Veltu un Rutu, kuras vēlāk absolvēja Salienas vidusskolu, abas uzsāka patstāvīgu dzīvi, uzdāvāja vecākiem mazbērnus, vēlāk piedzima mazmazbērni.
Velta Kuhaļska atceras: “Mamma un tētis dzīvoja pilnīgā harmonijā. Viņi ne tikai nekad nestrīdējās, bet pat nav pateikuši viens otram nevienu sliktu vārdu, augstu vērtēja cieņu un mīlestību. Šīs skaistās attiecības kopjam arī mēs -- meitas.”
Tāpēc nav pārsteidzoši, ka Zelma un Ritvalds nodzīvoja kopā gandrīz 70 gadus, līdz pat 2019. gadam, kad Ritvalds aizgāja aizsaulē, viņam bija 88 gadi.
Dzīvoja saskaņā ar sirdsapziņu
Zelma Redzobe arī tagad nesēž dīkā. Viņa spēj parūpēties par sevi, lai arī dažreiz kājas lāgā neklausa. Viņa daudz ada, turklāt šo smalko darbu veic prasmīgi un bez brillēm. Ja ir noskaņojums, pensionāre labprāt cep dažādus gardumus.
Zelmai Redzobei nav ilgmūžības receptes un viņa to nekad nav arī meklējusi: “Es par to nedomāju un gadu ritējumam nepievērsu uzmanību. Dzīvoju un strādāju savam un cilvēku priekam. Nevienam nedarīju ļaunu. Es ticēju Dievam, cilvēkiem un sev. Mīlēju ģimeni un draugus, un viņi -- mani. Centos visu darīt saskaņā ar savu sirdsapziņu. Tas arī viss noslēpums!"
Zelma teic, ka nedzīvo pagātnē, bet šodienai un pat nākotnei, sapņo redzēt piedzimstam mazmazmazbērnus -- savu mantinieku ceturto paaudzi: “Kas bijis, bijis… Vara ir vara, bet cilvēki ir cilvēki. Viņi visur ir vienādi – Sibīrijā, Latvijā, jebkurā citā valstī: ir slikti cilvēki, bet vairāk gan ir labu. Man vienmēr dzīvē ir veicies satikt labus cilvēkus.”
Jubilārei ir pieci mazbērni – trīs mazmeitas un divi mazdēli, un deviņi mazmazbērni – septiņi mazmazdēli un divas mazmazmeitas.
Stiprā ģimene
Visi ilgdzīvotājas ģimenes locekļi cenšas perfekti paveikt jebkuru darbu. Arī „Līdumnieku” viensēta ir sakopta un skaisti iekārtota. Lapenei un akai ir īpašs dizains -- Velta paskaidroja, ka tas ir Rutas znota Aleksandra darbs.
Savulaik "Līdumnieki" uzvarēja pagasta skaistāko un sakoptāko viensētu konkursā.
Velta vecajā pirtī iekārtojusi nelielu etnogrāfijas muzeju, kurā glabājas sadzīves priekšmeti, dažādas dzimtas mantas un sirdij dārgas lietas -- pagātnes atmiņas.
Velta un viņas dzīvesbiedrs Dmitrijs, kuri jau kādu laiku dzīvo viensētā, lai rūpētos par Zelmu, pastāstīja: «Šeit ir labi gan mums, gan Zelmai. Mammai pilsētā būtu grūti. Te ir dzimtās mājas, atmiņas par dzīvi ar tēti, ar mums -- bērniem, sirdij mīļas vietas un daba. Tiklīdz mamma paskatās pa logu, viņas garastāvoklis uzreiz uzlabojas. Tiesa, pēc tēva nāves viņa ir iegrimusi sevī, nav vairs tāda kā agrāk. Taču viņa nezaudē optimismu un vienmēr ir labā noskaņojumā.”
Jau tagad, lai gan vēl ir auksts, Zelma gatavojas audzēt tomātu stādus, lai martā tos iestādītu siltumnīcā.
Lielās, apbrīnojamās un stiprās ģimenes locekļu savstarpējās attiecības var kalpot par piemēru citiem. Velta uzskata, ka tas ir mantots no vecākiem, kuri savas meitas audzināja mīlestības, savstarpējas cieņas un izpalīdzības garā.
Velta pastāstīja: “Mēs visi, māsa Ruta, mūsu bērni un daudzie radinieki sapulcējāmies Ziemassvētkos. Bija uzaicināts mācītājs Andis Lenčs, kurš nolasīja lūgšanu. Mani dēli, kas dzīvo un strādā Amerikā, ar interneta starpniecību apsveica vecmāmiņu jubilejā un svētkos. Viss bija svinīgi un skaisti.”
Ilgdzīvotājas Zelmas dzimšanas dienā Redzobu ģimene atkal pulcējās „Līdumniekos”, lai krāšņi nosvinētu jubileju. Izskanēja sirsnīgi vēlējumi un tosti. Šiem apsveikumiem pievienojas arī laikraksta "Latgales Laiks" redakcija.
