„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 29. februāris
Ceturtdiena
+3.1 °C
apmācies

Ilze Aizsila raksta par Dagdu

Dagda dibināta XVII gadsimtā. Tās pamatlicējs bija Jānis Francis Hilzens – Kurzemes hercogistes kanclers, kas deva apdzīvotai vietai nosaukumu DAGETEN. Viņš arī organizēja pirmo katoļu draudzi un uzcēla koka baznīcu. Tā no šī  brīža sākās rakstītā pilsētas vēsture. Kopš neatminamiem laikiem tur dzīvojuši amatnieki un mākslinieki. Dagda ir maza pilsētiņa un ar katru gadu piesaista arvien vairāk radošu cilvēku. Šeit notiek mākslas plenēri, top vēsturiskas filmas, tiek rakstīta dzeja un romāni! Kāds ir noslēpums – kas radošus cilvēkus vilina uz Dagdu? Tas vēl ir jānoskaidro, bet šodien iepazīsimies ar rakstnieces Ilzes Aizsilas daiļradi.

Diana Fedotova

-- Kā radās ideja romānam “Mīlas kastings”?

-- Šī romāna ideja radās, braucot garāku ceļa posmu (uz Latgali) un domājot, ko nākamo vēlētos rakstīt. Jo, kad bija tapis romāna “Dzīvot naktij” manuskripts, ļoti vēlējos turpināt šo radošo procesu. Bija skaidrs, ka tas būs romāna apjoma darbs un ka tas būs kaut kas uzjautrinošs. Es vēlējos radīt tādus tēlus, kas ar savu nedaudz komisko uzvedību veidotu notikumus paši. Tādus notikumus, kuriem gribētos sekot. Zināju, ka gribētu atainot romānā Latgali, tātad arī notikumu vietai bija jābūt šajā vēsturiskajā novadā. Tikai, lai grāmatas lappusēs varētu jūsmot par Latgali, bija svarīgi izdomāt, kas ļautu paraudzīties uz Latgali ar “iebraucēja” acīm. Bet tas nozīmēja izcelt izvēlētās vides īpatnības. Prāts sāka zīmēt asociācijas, sapratu, ka labprāt atainotu mazo veikaliņu savdabību, ko vietējie iedzīvotāji nemaz paši vairs nemana, jo ir pieraduši pie tiem. Jo veikaliņi glabā tik daudz informācijas par konkrēto vietu! Viņi liecina par to, kā vietējie dzīvo, ko pērk un kāpēc. Ne velti manuskripta stadijā šī romāna nosaukums bija “Superveikals”. Tikai pēc tam, kad es ieviesu mīlas peripetijas, sapratu, ka centrālā tēma tomēr ir attiecības. Un, lai man vieglāk būtu “brīnīties” par Latgali, reemigrants Ivo bija izcils variants, romānu rakstīju lielākoties caur viņa skatpunktu.

-- Ko jūs uzskatāt par svarīgāko romānā?

-- Pirmkārt, tā ir Latgales vide, šī laika liecības. Romāns ir mūsdienīgs, bet tas ir mūsdienīgs pašlaik, vērtējot to pēc 21. gadsimta sākuma parametriem. Tajā ir atainotas paaudžu attiecības un slēptās ilgas pēc dzimtenes, neapšaubāmi svarīgi bija atainot arī cilvēka maldu ceļus un kaislības, pārpratumus mīlas dzīvē – tā ir visos laikos aktuāla tēma, vienīgi atšķiras izpausmes, ko sniedz sociālekonomiskā attīstība, jaunās tehnoloģijas, modes tendences, pašapliecināšanās iespēju gamma, dažādi laikmetam raksturīgie faktori -- tos ņēmu vērā, rakstot šo darbu. Lai gan, būšu godīga, arī dzīvesprieks, kas tajā dzirksteļo, man kā autorei arī ir būtisks, jo grāmata tomēr ir konkrētu emociju dāvāšana lasītājam. Pēc atsauksmēm spriežu, ka tas ir izdevies atbilstoši manām vēlmēm.

-- Kurš no romāna tēliem “atnāca” pirmais?

-- Pirmais atnāca Ivo vārds un uzvārds, ko lasītājs uzzina tikai grāmatas noslēgumā. Bet, kamēr domāju, kāds būs Ivo, atnāca Jāņa raksturs: enerģijas pilns, neatlaidīgs, ietiepīgs, ar latgalieša krampi. Kamene ieradās pēc tam, kad bija skaidrs, ka bez savdabīgas un neparastas daiļavas Latgalē nu nekādīgi neiztikt. Visi trīs bija kolorīti tēli, kuriem pēcāk pievienojās ne mazāk spilgti citi darboņi. Un tad jau viss notika pats no sevis. Sižetu iepriekš nerakstīju, ļāvu varoņiem veidot to dabiskā ceļā pašiem, līdz ar to pati rakstīšana man bija kā seriāla skatīšanās. Mani interesēja, kas būs nākamajā “sērijā”, jo to nezināju. Protams, vadoties pēc šādas formulas, bija ilgāks romāna manuskripta rediģēšanas laiks, bet tajā procesā man tika piešķirts redaktores Lauras Bebres profesionālais atbalsts. Mums bija lieliska saderība un līdzīga gaumes izjūta, kas ir svarīgi!

-- Kas ir jūsu iedvesmas avoti?

-- Iedvesmojos no citu cilvēku spilgtākajiem dzīves mirkļiem, par kuriem bieži vien uzzinu no trešo personu stāstītā. Tāpat mani iedvesmo arī neparastākās cilvēku rakstura iezīmes. Miksēju tās, līdz izveidoju ideālu tēlu (pēc saviem priekšstatiem un atbilstoši konkrētā darba vajadzībām), ieskaitot viņa vārdu. Darbiem izvēlos tādu tematiku, kas man pašai šķiet saistoša. Dzīves pieredze neapšaubāmi ir svarīga, ja raksta romānus, jo tiem ir jābūt daudzslāņainiem. Un, ja kādā tēmā trūkst zināšanu vai izpratnes, lieliski noder mana patika intervēt cilvēkus. Taču, aprakstot Latgali, man kā latgalietei bija savas priekšrocības. Savukārt situācijas – palīdz veidot fantāzija, sapņos redzētais, varbūt kāds sīkums, ko pēkšņi ievēroju ikdienas dzīvē.

-- Kas ir jūsu skolotāji rakstniecībā?

-- Domāju, ka šeit neiztikt bez manu latviešu valodas skolotāju pieminēšanas Ezernieku vidusskolā, viena no kurām ir bijusi arī mūsu klases audzinātāja Aina Zariņa. Tā sajūta, ka esi vairākus gadus sēdējis telpā, kur skapī aiz stikla mūs vēroja latviešu literatūras klasiķu portreti, un pēkšņi apzināties, ka pēc vairākiem gadiem esi iekāpis viņu ādā un sāc izprast problēmas, ar kurām viņi sastapās, kad rakstīja paši, ir maģiska! Zināšanu pakete, ko saņēmu skolā, man ļoti noder profesionālajā dzīvē. Mācoties Literārās Akadēmijas prozas meistardarbnīcā dzirdēju atzinīgus vārdus par valodas lietojumu savos rakstu darbos. Tieši minētajā prozas meistardarbnīcā esmu iepazinusies ar cilvēku, ko uzskatu par savu rakstniecības skolotāju. Tā ir Ieva Melgalve. Mēs rakstām ļoti atšķirīgi, taču nevienā brīdī neizjutu, ka man vajadzētu sākt rakstīt tā, kā to dara kāds cits. Man ļāva izkopt savu rakstības stilu. Sniegtie praktiskie padomi, pavisam konkrēti ieteikumi, rediģējot sacerēto tekstu, Dubultu Rakstnieku nama apmeklējums, kur tapa pasaka – tas viss man ļāva noticēt, ka es varu būt rakstniece un ka patiesībā, es jau esmu ienākusi literārajā lauciņā. Taču ir vēl viena ļoti svarīga lieta, ko Ieva Melgalve mums mācīja – cienīt citu rakstnieku darbu, lai kāds tas šķistu mums. Tāpēc, rakstot atsauksmes par grupas biedru darbiem, mēs tikām aicināti būt iespējami laipni cits pret citu. Bija jāpasaka, kas mums šajos darbos paticis visvairāk, savukārt iespējamo aizrādījumu vietā, mēs tikām lūgti sniegt draudzīgus ieteikumus. Skolotājs, kurš domā par ētiku, palīdz veidot cieņpilnu sadarbību un literāro kultūru, vienlaikus palīdz jaunajiem rakstniekiem noticēt sev, iedvesmo nepadoties un atgādina, ka cilvēks nav vienkārši indivīds, cilvēks ir sabiedrības pārstāvis.

-- Kas un kāds ir jūsu lasītājs?

-- Vārdos nesaukšu, jo ceru, ka to ir daudz vairāk. Jebkurā gadījumā starp viņiem varbūt arī tādi cilvēki, kuri sen neko nav lasījuši un nespēj saņemt dūšu to darīt bez konkrēta pamudinājuma. Rakstot nopietno cenšos paslēpt atjautīgos dialogos, neparedzamās situācijās un kad vien spēju, pievienoju humoru. Man ir svarīgi noturēt lasītāja uzmanību, jo zinu, ko nozīmē lasīt un aizplūst pārdomās, turpinot lasīt tekstu bez sapratnes, ko esmu izlasījusi. Mana mērķauditorija nav konkrēta vecuma cilvēki, jo rakstu un rakstīšu dažādām paaudzēm. Ja lasītāju uzrunā rakstnieces Ilzes Aizsilas moto “Literatūra sirdij un dzīvespriekam!” – tad laipni aicinu pulciņā!

-- Ko jūs pati lasāt? Kādi autori vai viņu darbi jūs iedvesmo?

-- Es lasu gan tādu literatūru, kura mani iedvesmo emocionāli, gan tādu, kas mani attīsta kā rakstnieci. Ja es izvēlētos tikai to literatūru, kas mani aizrauj kā lasītāju (jo kā rakstniecei man ir interese un nepieciešamība lasīt dažādus darbus), no daiļliteratūras darbiem tie būtu romāni ar romantisku, humoristisku sižetu vai paranormālu noskaņu (ceļojumi laikā, fantasmagorijas). Tāpat mani ļoti aizrauj literatūra, kas ir drīzāk zinātniska, populārzinātniska, pieskaras mistikas tēmām, proti, mani interesē, kā darbojas prāts, kas notiek ar cilvēku naktīs jeb dažādās miega fāzēs, kā var iniciēt apzinātos sapņus, kā sapņus izmantot savai izaugsmei un apziņas paplašināšanai, kā trenēt prātu un emocijas. Sapņu tēma ir tuva, jo man tie ir spilgti, kā arī ne reizi vien miega fāzē, kurā redz sapņus, esmu apjautusi, ka sapņoju, ka spēju kontrolēt notiekošo tajos, ka, kamēr mans ķermenis nekustīgi guļ, varu izmantot šīs citas pasaules sniegtās iespējas...

Ir vairāki rakstnieki, kuru darbos redzu kaut ko, kas man saturiski ārkārtīgi simpatizē. Pagaidām izcelšu vienu latviešu autoru -- Svenu Kuzminu. Tā kā lasu arī svešvalodās, līdz šim iemīļotākie autori ir Lorēna Franko (spāņu autore), Elizabete Benavente (spāņu autore), Tomijs Jauds (vācu autors), Helēna Berga (vācu autore).

-- Kāda ir jūsu vecāku attieksme (domas) pret to, ka esat rakstniece?

-- Manuprāt, viņi ir ļoti pārsteigti, tajā pašā laikā, par laimi, šis pārsteigums ir pozitīvs. Esmu pateicīga vecākiem par viņu atbalstu. No abiem esmu pārmantojusi rakstniekam visnoderīgākās rakstura īpašības: no mammas – pacietību ilgi sēdēt (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē) pie viena konkrēta darba, tāpat nesen uzzināju, ka arī mammai ļoti patīkot rakstīšanas process; no tēta man viennozīmīgi ir iedzimis stāstītājas talants. Bērnībā, lasot mums pasakas, viņš pārveidoja sižetus, padarīja tos vēl dramatiskākus, lai mums būtu interesantāk. Arī es, lasot bērniem pasakas, mēdzu aizrauties ar šo metodi, mainu balsis, runāju ar izteiksmi vai akcentu, pielieku paspilgtinošus vārdus – rezultāts ir tāds, ka bērni satrakojas un gulēt vairs negrib, bet mans iekšējais rakstnieks tajā mirklī jūtas absolūti laimīgs.

-- Jūsu tuvākās nākotnes plāni literatūrā?

-- Ļoti vēlos pabeigt piedzīvojumu stāstu bērniem. Esmu iestrēgusi brīdī, kurā ir jāizvēlas viena no daudzajām prātā ienākušajām sižeta turpinājuma versijām. Turam īkšķus, ka izvēlēšos labāko! Paralēli tam redakcijā jau ir iesniegts mans nākamais romāns.