Vīgrieze ir vasaras kulminācijas, vasaras pilnbrieda augs. Jūlijs parasti asociējas ar liepu ziedēšanu, taču šim kalendārajam mēnesim ir arī mazāk tiražētas metonīmijas – pirmo ābolu laiks, peoniju mēnesis utt.
„Kad, ejot gar Dubnas upes krastu, sāk reibināt uzbāzīgā vīgriežu smarža, skaidrs, ka vasara rit pilnā sparā. Medainajos ziedu čemuros ieķērušās rožvaboles saulē žilbina savus zilganzaļzeltītos spārnus, mierīgi šūpodamās vīgriežu galotnēs. Ja gadās iebrist vīgriežu pudurā, var arī apmaldīties – raženākās saaugušas garumā pāri galvai. Dubnas līcī mēs ganām govis, vīgriezes tām negaršo, bet ar savām kājām tās samīda takas, pa kurām var pēc tam staigāt un salasīt vīgriezes tējai vai smaržīgajiem spilveniem, ko priekš sevis un draugiem regulāri sašuju.
Esmu pamanījusi, ka vīgriezēs patīk dzīvot ne tikai vabolēm, man un govīm, bet arī griezēm. Mazais, raibais putniņš ir grūti pamanāms, bet nodod sevi ar skaļo dziesmu. Dažreiz vīgriežu laukā iet vaļā īsts griežu koncerts vai pat festivāls, ieeja ir bez maksas, bet ar slepenu kodu: “Vīgriežu vasara!””1, stāsta dzejniece Dagneja no Vārkavas puses.
Andrim Vējānam ir dzejolis „Ar jūlija sauli”, kurā ir šādas rindas:
„Ar jūlija dziesmu sirdī
Mana jaunība atmiņā nāk.
Vai dzirdi tās soļus?
Vai dzirdi? [..]
Ar jūlija vīgriezēm rokās
Tu noliecies klusi pār mani
Un lūdzies, un taujā, un prasi:
«Vai skani?
Kā agrāk skani!»”.2
Vīgriezes „zied jūnijā un jūlijā. Ziedkopas līdz 20 cm garas, kuplas, skarainas, to zariņi īsi spilvaini. Ziedi sīki, 0,5...0,8 cm diametrā, dzelteni balti, smaržīgi. Kauslapas un vainaglapas pa 5. Putekšņlapu daudz, tās divreiz garākas par vainaglapām. Auglis – viensēklas someņu kopauglis”3.
Ak, šie zinātniskie termini, kuri bieži vien mums nepatīk jau no skolas laikiem! Nominatīvi un akuzatīvi, trapeces un perimetri, daktili un trohaji, tauriņzieži un abpusapputekšņošanās! Bet kā citādi pateikt kodolīgi un precīzi? Nu nezinu.
Botānikā tie termini ir pārsteidzoši polāri – blakus tādiem, kuri veidoti no latviešu vārdiem, ir visādi latīniski augu nosaukumi. Tāda pārsteidzoša vietējā un globālā līdzāspastāvēšana!
Šim mūsu augam ir skaists, atmiņā paliekošs latīnisks apzīmējums – Filipendula ulmaria.
Ir man draugos cilvēki, kuri nav biologi, bet kuri sarunās un sarakstē mīļuprāt lieto augu latīniskos nosaukumus. Man tas tiešām patīk.
To Filipendula ulmaria jeb vīgriezi dzejnieks Oskars Seiksts lielās kulēs lasa Slimnīcai pretējā Rēzeknes upes krastā. Lasa sev, mammai un citiem – vīgriezes ir Viņa dāvātais aspirīns, šie augi šķaida sabiezējušas asinis u.c.
Annai Rancānei ir programatisks dzejolis „Pīdzimt Latgolā”, kurā arī minētas vīgriezes:
„Pīdzimt Latgolā,
īmontuot teiru asni,
Nu bārzu sulom i veigrīšku saknem,
Stypru i nasamaituotu,
Kas karsej kai mieneša pylnbrīds.”4
Vīgriezes agrāk dēvēja par zāli, kura palīdz pret 40 slimībām. Izmantoja stublājus, saknes, lapas, ziedus... Gatavoja ziedes un kompreses, tējas un uzlējumus.
Skaloja novārījumā matus, lai tie būtu veselīgi un kupli. Dzēra tēju, ja gribēja ārstēt nieres, uzlabot asinsriti, tikt galā ar reimatiskām sāpēm locītavās vai minimalizēt galvassāpes. Lai būtu labs miegs. Pret saaukstēšanos. Lai mazinātu nervozitāti u.c.
Vīgriezēs patiešām ir daudz askorbīnskābes un salicilskābes, tādēļ teiciens, ka vīgriezes ir dabas dots aspirīns5, tiešām nav bez pamata6. Cik daudz vīgriezēs ir šo vielu, kā tās uzsūcas cilvēka organismā, ar ko šīs vielas vīgriezēs atšķiras no šīm vielām citos augos un farmācijas produktos – tas jau ir cits jautājums.
Daudzu latgaliešu kultūras jomu pārzinātāja Maruta Latkovska ir izpētījusi, ka vīgriezi Latgalē sauc daudzos vārdos – Dīva kūks, vīgrīžni, vīgrīss, vīgrīsta, vīgrīška, madaneica, vadrīkši, vīdrīkša u.c. Ne jau katru, pat augumā brašu augu, tauta nodēvēs par Dieva koku!
Vienā kovidlaiku intervijā ārstniecības augu zinātājs Artūrs Tereško stāsta par saviem zāļu tēju dzeršanas ieradumiem.
„Kādas tējas jūs pats ikdienā dzerat? Tās, kas garšo? Vai varbūt pieejat zāļu tējām kā zālēm?
Nē, nē, tā nav! Ikdienā es bieži vien iedzeru vīgriežu tēju, īpaši tagad kovida laikā. [..] Un ugunspuķes tēja man ļoti patīk. Īpaši fermentēta, tad tā kļūst ļoti garšīga. Reizēm pelašķi iedzeru.
Vīgrieze ir nomierinoša?
Ne tikai. Tā arī stiprina asinsvadus, regulē asinsspiedienu, padara asinis nedaudz šķidrākas un samazina iekaisumus. Bet es par to pārāk nedomāju, man vienkārši garšo. Es pat reizēm iedzeru tēju sievietēm un zinu, ka ar mani nekas slikts nenotiks.”7
Grāmatā „Dieva dārza ārstniecības augi”, kura veltīta vecmāmiņas Mikalinas Šidlovskas piemiņai, brīvārsts Artūrs Tereško apraksta kam, piemēram, der vīgriežu saknes.
Tās ievāc oktobra sākumā, pie tam sakne smaržo kā ziedi – „ja arī auga virsējo daļu vairs nevar pazīt, sakni izrokot, to no citām atšķir pēc ļoti spēcīgās vīgriezes smaržas”8.
Mūsu zemes cilvēku apziņā ir iesakņojies priekšstats, ka augu kulminācija, viss to dziedinošais spēks ir uzkrājies to ziedos. Tur ložņā bites un kamenes, tur nektārs, kurš pārtop medū... Tie ziedi augam ir tie krāšņākie, tie smaržīgākie. Auga pašā augšā, vistuvāk debesīm!
Taču citās tradīcijās, it īpaši Tālajos Austrumos, augu lielāko spēku parasti saskata to saknēs. Ženšeņa un citu, par kurām stāsta Dersu Uzala (ap 1849 –1908) – reāls cilvēks, kurš kļuva par vairāku grāmatu un kinofilmu galveno varoni.
No saknes viss sākas, tā ir visa pamatā! Pirmā uzņem zemes spēku un tālāk atdod to stublājam, lapām, ziediem un augļiem!
Jā, atšķirīga mentalitāte, atšķirīga pasaules uztvere – ko uzskatīt par galveno, sakni vai ziedu?
Esmu garšojis arī vīgriežu sakņu tēju. Tāda smagnēja, bet noteiktās situācijās droši vien ka ļoti lieti der.
Man garšo vīgriežu ziedu tēja. Tajā ir tā sajaukušās garšas, ka man ir grūti tās kaut kā prātā nošķirt un aprakstīt. Kaut kāds medainums, kaut kāds rūgtumiņš, jūtams arī sīvums. Es teiktu tā – izteiksmīga, atmiņā paliekoša, interesanta, pat noslēpumaina garša!
Daudz kas ir atkarīgs no tā, cik stipru to tēju pagatavojam, vai izejvielā ir tikai ziedi, vai tā ir kompleksa droga, kurā ietilpst arī stublāji un lapas.
Kaltētas tējas var dzert visu gadu, taču īpašs aromāts un garša ir svaigi plūktu vīgriežu tējai9. Jānoplūc (labāk ar šķērēm jānogriež!) ziedošās virsotnītes. Jāskatās, lai nav vēl aizmetņos, nav pārziedējušas, nav putekļainas, ar tīmekļiem vai kukaiņu pilnas. Nogrieztās virsotnītes mājās aplejam ar verdošu ūdeni, kādu pusstundu pagaidām, nokāšam – var dzert!
Vīgriezes parasti aug bariņos. Līdzīgi kā ugunspuķes un daži citi augi. Tas nav tā kā ar augiem, kuri aug pa vienam un atstatus un kuru savākšanai jāiet, jāpieliecas un jānoplūc, tad atkal jāiet, jānoplūc, atkal jāiet un tā bez gala.
Tās vīgriezes nedzīvo viensētās izklaidus, tās dzīvo sādžās, dažreiz pat miestos. Ja tu esi atradis vīgriezes, vari grozīties un mīņāties vienā vietā un piepildīt savas kulītes, maisiņus, mugursomas.
Tie vīgriežu mežiņi, tās savvaļas vīgriežu plantācijas var būt ceļgalu garumā, bet var arī slieties līdz degunam.
Un kur tās vīgriezes vislabprātāk aug? Esmu ievērojis, ka tām īpaši patīk saulainas, vējiem bagātas upmalas. Kad vasarā ir karsta diena ar brāzmainu vēju, tas neredzamais draiskulis ieskrien tajās Filipendulās un kopā ar svelmaino gaisu atnes šo, kā teica man viena godu saimniece, karamelizēto aromātu.
1 Intervija ar Dagniju Dudarjonoku (06.02.2022).
2 Vējāns A. Varbūt nenoplūktās mežarozes zied? – Rīga: Liesma, 1982., 49. lpp.
3 Keirāns L. Iepazīsim Latvijas augus... līdz rudenim. Augu noteicējs attēlos – Rīga: Zvaigzne, 1994., 124. lpp.
4 Rancāne A. Pīdzimt Latgolā // „Vietējā Latgales Avīze”, 15.06.2018.
5 Farmaceitiski izmantojamā formā acetilsalicilskābi pirmie 1897. gadā ieguva vācu firmas „Bayer” zinātnieki, nosaukums Aspirīns ir šīs firmas preču zīme un zināmākais produkts.
6 Lai arī cik tas skaisti skanētu, tomēr ir arī mīnusi – vīgriežu tēju uzmanīgi jālieto tiem, kuriem ir paaugstināta jūtība pret salicilskābi un tās atvasinajiemiem.
7 https://jauns.lv/raksts/par-veselibu/483055-pedejos-gados-neesmu-saaukstejies-un-tas-mani-biede-dr-teresko-par-tejam-un-brinumlidzekli-kas-butu-jalieto-katram (skat. 02.01.2022)
8 Tereško A. Dieva dārza ārstniecības augi. 2. izd. – [B.v.]:[B.izd.], 2014., 116. lpp.
9 Protams, ka nevajag plūkt lielceļu malās, pie dažādām ražotnēm un svešos īpašumos!
