Jau skolas gados bija jālasa Imants Ziedonis. Man no visas viņa daiļrades vislabāk patīk dzejoļu krājums „Man labvēlīgā tumsā” (1979). Tajā ir arī šis dzejolis:
„kā eleganta cūku pupa
ir mana tauta
aug debesīs
pa to kāpj bārenīte
un satiks vecīti
un nomazgās
būs zelta lietus
jūs pelnus vējā neizkaisiet
kad pupas izlasītas
mums noderēs
kad garā pupa augs”1.
Daudzus šajā dzejolī pārsteidza tas, ka nav nevienas pieturzīmes, ka viss ar maziem burtiem. Ne viss ir saprotams, daudz mājienu un asociāciju! Nav dzejolim nosaukuma, trīs zvaigznītes tikai virsū!
Bet mani pārsteidza tas, ka var būt tik garas pupas2! Un kādēļ tās sauc par cūku pupām?
Mūsmājās arī tās sauca par cūku pupām. Zinu, ka Varakļānu un Vidsmuižas apkaimē3 tās sauc par puokšom vai lelajom puokšom. Cūku pupas mūsu mājās auga brīvajos zemes stūrīšos, kuri bija palikuši pēc kartupeļu, kāpostu, burkānu, gurķu, zemeņu u. c. iestādīšanas/sasēšanas.
Cūku pupas un tikai tā! Bērnības ieradumi ir ārkārtīgi stipri, arī tagad es tās šādi saucu!
Nekad nebiju redzējis, ka mūsu cūkas ēstu cūku pupas.
Atceros, ka tās pupas auga pie mājas esošo betona celiņu metāla margu augstumā un ziedēja krāšņiem, raibiem ziediem.
To pupu mums nebija daudz, tās tika uzskatītas par īstu delikatesi. Kad izčamdīja pākstis un izsprieda, ka ir vērts kādu noraut un paprovēt, bija tādi kā mazi svētki! Svaigas pupas deva spēcīgu piegaršu un tumīgumu visām zupām, kurās tās ielika!
Tad pienāca brīdis, kad tika novākta pupu raža. Pupuojs tika izplūkāts ar saknēm pāris desmit minūtēs, par godu tam tika vārīts pilns kastrolis ar tikko noplūktajām pākstīm.
Svaigi plūktas, neatvērtas pākstis sastūķēja kastrolī, aplēja ar ūdeni un pamatīgi vārīja. Kad dažas pākstis pat pārplīsa, ņēma tās ārā un izlobīja. Siltas pupas ņēma pirkstos, katru nedaudz iekoda, to kodumvietu pamērcēja sālī, ēda gardu muti, uzdzerot rūgušpienu.
Tajos laikos bija tā, ka veikalā pirkto kefīru dzēra gandrīz tikai pilsētnieki4. Lauku cilvēki, kuriem pašiem nebija govju, pirka pienu no tiem, kuriem tās govis bija. Mums pienu, braucot uz darbu, piekāra pie Lielajiem vārtiem pastniece Ļoļka. Tur bija labējā augšējā stūrī iekārta vectētiņa pagatavota finiera kastīte, kurā iebāzt avīzes, bet blakus tai āķis, uz kura iekārt piena kanniņu. Vārti bija nokrāsoti zili, arī pastkastīte bija daļēji zilā krāsā. Jau no tālienes varēja redzēt, ja karājas balta emaljas kanniņa ar vāku un koka rokturi.
Izgaļdeit – tā mūsu mājās teica, ja vajadzēja kaut ko izlobīt. Riekstus no čaumalas, zirņus no pākstīm, magoņu sēklas no galviņām, bet visvairāk un vistiešāk šo vārdu lietoja, ja runa bija par pupu pākstīm.
Tirgū tās pākstis reti var nopirkt. Esmu nostalģisku apsvērumu5 dēļ tās pākstis vārījis un varu pateikt – ēdot jāmērcē ne rupjā, ne arī ļoti smalkā sālī, der tikai trekns, labi sarūdzis, kunkuļos samaisīts rūgušpiens!
Ar to rūgušpienu ir vēl trakāk! Veikalos nopērkamais nav īsti tāds, ka laukos saraudzē pienu. Un ne katrs tirgū nopirktais piens sarūgst par rūgušpienu!
Esmu dzirdējis, ka Francijā, Vācijā, arī Apvienotajā karalistē Triju ķēniņu dienā tradicionāli gatavo pīrāgu, kurā iekšā iecep vienu cūku pupu. Kuram tā trāpās, tam šajā jaunajā gadā būs kāda īpaša veiksme. Droši vien ka cūkas laime!
„Cūku pupas ir viens no senāk audzētajiem pākšaugiem mērenā klimata joslā. [..] Tās ir izturīgas pret aukstumu un labi aug dažādās augsnēs, un tām nav nepieciešama ne laistīšana, ne cita specifiska kopšana.”6 Cūku pupās ir daudz B grupas vitamīnu, apmēram 25% tajās ir olbaltumvielu, bet 50% ogļhidrātu.
Mums zirņi un pupas ir tradicionāls ēdiens Ziemassvētkos – lai nav jāraud. Līdzīgi kā zivju ēdieni, lai turas nauda, vai piparkūkas, lai netrūktu mīlestības.
Kad mēs bijām mazi un mums bija juoizgaļdej pupas, darba procesā mēs amizierējāmies ar minēšanu. Paņem pāksti, parādi otram un saki – cik tī īškā pupu? Minētājs papēta un nosauc skaitli, parasti no divi līdz deviņi. Tad to pāksti pārplēš, izloba un saskaita tās iemītniekus. Ļoti bieži varēja aloties – iekšā trīs lielas pupas un vēl piecas pavisam sīciņas. Uzmini nu!
Neatceros, kā tās izgaļdeitās pupas kaltēja, bet gala rezultātā tās žvadzēja auduma kulītē. Tā bija no mīksta auduma, daudzreiz lietota, augšā ar striķīti savelkama un šķita, ka tas ir senatnīgs naudas maks, kurā pilns ar dālderiem.
Ir tādas sievietes, kuras ir ne tikai skaistas, bet kurām piemīt starojums. To izstaroto siltumu un gaišumu var uztvert ar vibrācijām, visbiežāk intuitīvi. Augstākā skaistuma pakāpe ir tad, ja viss ir estētiski un harmoniski kopā lielā kompleksā! Balss tembrs, acis, gaita, dzīves stils un vērtības, rakstura īpašības. Žesti un mīmika. Mati un apavi kājās.
Tad ir īsts, neaprakstāms skaistums! Tik neticams, ka šķiet, ka viņa ir kaut kā nejauši šeit iespurgusi no citas planētas!
Kad viņa drēgnā laikā dodas peldēties, līdzi ņem termosu ar siltu zupu.
– Uzraksti recepti. Sagribējās tādu zupu.
– Ak, es taču nemāku gatavot! Tā tikai tāda improvizācija. Izmērcē pupas, vāra un pievieno sviestā apceptus sīpolus, tad svaigus burkānus un kartupeļus. Un pieber no garšvielām kaut ko. Tā visa mana māka :).
Es vairākas reizes šādi pagatavoju, sanāk ļoti garšīgi. Kopš bērnu dienām biju domājis, ka pupu zupa ir iespējama tikai kopā ar gaļu, bet – mūžu dzīvo, mūžu mācies!
Izdevniecībā „Garā pupa” 1999–2000 gadā (tieši tā norādīts grāmatas titullapā!) iznāca Antona Kūkoja dzejoļu krājums „Klēpis”, kuram apakšvirsraksts – sensuālas rotaļas dzejā un gleznās uz tūkstošgades sliekšņa. „No poētismiem, protams, mudž. [..] Tas ir Antona Kūkoja dzejas un arī gleznu stils. Es gadiem ilgi esmu brīnījusies, kā augumā tik lielais, diezgan robustais, uzvedībā dažkārt ne pārāk smalkais dzejnieks spēj būt tik tīrs, tik apgarots, tik viegls un rotaļīgs savā dzejā, radīt tik tīru, tik gaišu un harmonisku dzejas pasauli"7, raksta recenzijā Ilona Salceviča.
Rēzeknes kultūras namā 2016. gada 4. maijā notika Daivas Čepauskaites lugas „Pupas" pirmizrāde. Komēdija, latgaliski to iztulkoja Māra Mortuzāne-Muravska. Paldies režisorei Mārai Zaļaiskalns, ka riskēja un iestudēja šo divu aktieru smieklasaraino izrādi.
Dzejniekam Vilim Dzērvinīkam ir dzejoļu krājums „Laimeigu īsadūmōt”.
"Ardīvu, Reiga,
Rōdīs – izrōde beigusēs.
Pōri nūdzysušim prožektorim
Sasalāc saules stori.
Pōri lyudzēju borim
Pōrsaar vogu celi –
I parosta ceļmollopa
sōc izavērt kai puče.
Ardīvu, Reiga!
Na viņ pōsokōs nūteik breinumi –
Dabasūs kōpšona pa garū pupu”8.
Brīnumi tiešām notiek! Jebkurā vietā pasaulē, ja vien tu esi atradis savu Garo pupu!
1 Ziedonis I. Man labvēlīgā tumsā – Rīga: Liesma, 1979., 107. lpp.
2 Stāsts par Garo pupu ir viens no pašiem senākajiem un visvairāk tiražētajiem – sākot no pasakām un teikām, tad Kārļa Skalbes pasaka, Vitolda Ļūdēna, Olgas Lisovskas u.c dzejnieku dzejoļi. Zinātniski Stāstu par Garo pupu ir pētījuši E. Zicāns, V. Muktupāvels u.c.
3
4 Ēdnīcās vai pusdienpārtraukumu maltītēs visi. Bet kefīra pudelīte ledusskapī bija teju pilsētnieka atpazīšanas zīme.
5 Mūsu mājās audzēja baltās cūku pupas, tādēļ nopirku tieši tādas, bet ne zilās.
6 Ločmele G. Nedienas ar dārza jeb cūku pupām // „Latgales Laiks”, 04.09.2020.
7 Salceviča I. Pilnbriedā // „Literatūra un Māksla Latvijā”, 13.07.2000.
8 Dzērvinīks V. Laimeigu īsadūmōt – Rēzekne: LKC, 2001., 55. lpp.
