Daugavpils cietoksnis ar katru gadu piesaista arvien vairāk tūristu, tiek atvērti jauni kultūras objekti, un šīs pilsētas daļas reputācija nepārtraukti aug. Taču citadeles attīstības vēsturē ir arī viena satraucoša nianse, jo cietokšņa iekšpusē un ārpusē pakāpeniski samazinās teritorija, kur iepriekš varēja brīvi pastaigāties. 2021. gada beigās daudzi nocietinājumi tika norobežoti un līdzās uzstādītas dzeltenas brīdinājuma zīmes. Laikraksts "Latgales Laiks" nolēma noskaidrot, kas īsti noticis cietoksnī, kā dēļ tik nopietni sāka domāt par drošību.
Ķieģelis, kas neuzkrita uz galvas
Laika posmu no 2010. līdz 2020. gadam Daugavpils cietoksnī droši var saukt par piedzīvojumu meklētāju jeb "stalkeru" laikmetu – teritorija kļuva pieejama sabiedrībai, daudzas pamestas ēkas bija bez signalizācijas un nocietinājumi bija brīvi pieejami ikvienam. Taču pamazām cietoksnis sāka mainīties: ūdenstorņa ēkas, Marka Rotko mākslas centra projekts un citi pārveidojumi izmainīja kopējo gaisotni. Mainījās arī VAS "Valsts nekustamie īpašumi" attieksme rūpēs par tiem objektiem, kas bija valsts valdījumā. Taču daudzās cietokšņa daļās joprojām nebija nekādu pārvietošanās ierobežojumu.
Viss mainījās 2021. gadā, kad pašvaldība pēc domes Īpašuma pārvaldīšanas departamenta lūguma tomēr piešķīra līdzekļus drošības uzlabošanai. Tāpēc pērnā gada nogalē daudzi nocietinājumi tika norobežoti, bet uz citiem -- uzstādīta zīme ar krītošiem ķieģeļiem. Visvairāk tika 2. un 3. bastionam, teritorijai aiz Konstantīna vārtiem (pie Zemessardzes bāzes). Tas tika darīts nevis tāpēc, ka būtu noticis kāds nelaimes gadījums, bet, tieši pretēji, -- lai tas nenotiktu būvēs, kas ir avārijas stāvoklī.
"Visus šos gadus ir iztikts bez traumām un nav uzkrituši uz galvas kādi elementi, tomēr jāatzīst, ka tā ir bijusi liela veiksme," atzīmē Daugavpils cietokšņa pārvaldnieka vietnieks Jānis Ostrovskis, „protams, tas, ka tagad ir slēgta piekļuve 10--15 cietokšņa teritorijas punktiem, nav tas patīkamākais fakts. Cietoksnis ir milzīgs! Un tūristiem vajadzētu staigāt un apskatīt to visur, kur vien iespējams. Taču Īpašuma pārvaldīšanas departamentā rīkojās pareizi – drošība ir pirmajā vietā.”
Jānis Ostrovskis uzsvēra, ka tas viss ir nopietns signāls par cietokšņa stāvokli, kas, neskatoties uz masīvajiem mūriem un vaļņiem, arī ir pakļauts pārmaiņām. Iespējams, cietokšņa nocietinājumu un ēku saglabāšanas jautājumam tas pievērsīs lielāku uzmanību visaugstākajā līmenī.
Vieta kaut kam jaunam
Jāpiebilst, ka, runājot par avārijas stāvoklī esošo ēku problēmu cietoksnī, tas ne vienmēr attiecināms uz vēsturiskajām ēkām. Joprojām ir daudz padomju laika silikātķieģeļu būvju, kuras jau sen bija jānojauc. Dažos gadījumos to vietā var izveidot jaunu teritoriju atpūtai, sportam un kultūrai. Līdzīga ideja tagad tiek virzīta arī cietokšņa 4. bastionā (aiz mikrorajona katlumājas), kur agrāk atradās degradētā teritorija.
4. bastionā nojauktas balto ķieģeļu ēkas, sakopta visa zaļā zona, nesen nostiprināta arī poterna (tunelis), kas ved uz bastiona teritoriju. Taču, lai veiktu turpmākus uzlabojumus, šeit ir jāuzstāda videonovērošanas kameras, jo vandaļiem nagi tā vien niez padarboties ar krāsas bundžām vai nolauzt kādu sola gabalu ugunskuram. Tas, ka videonovērošanas kameras ir nepieciešamas un to skaits pastāvīgi aug, liecina, ka „cietokšņa stalkeru” ēra pamazām tuvojas beigām.
