Augšdaugavas novada Sventes pagasta Sventes ciema iedzīvotāji Lūcija un Georgijs Kaļiņini ir kopā jau gandrīz septiņus gadus desmitus. Lūcijai pērnā gada nogalē apritēja 93 gadi, bet viņas vīram Georgijam šī gada 1. maijā būs 90 gadi. Abi dzīvesbiedri līdz pat sirmam vecumam ir saglabājuši humora izjūtu un pašironiju un joprojām izbauda katru dzīves mirkli.
Nodedzināja dzimto māju
Tiekoties ar Lūciju un Georgiju, bija grūti noticēt, ka sarunas biedru kopējais vecums ir gandrīz divi gadu simteņi. Uzreiz bija manāms, ka toni laulāto attiecībās nosaka enerģiskā un dzīvespriecīgā Lūcija, kurai nevar dot vairāk par astoņdesmit gadiem.
Lūcija pastāstīja, ka viņas māte Jeļena ???nodzīvojusi līdz 102 gadiem, taču tēvs Ādams nebija ilgdzīvotājs: “Ar mammu nebija nekādu bēdu. Līdz pat pēdējām dienām viņa staigāja pati un rūpējās par sevi, neslimoja, mammai bija lieliska atmiņa un viņa lasīja grāmatas bez brillēm. Diemžēl tētim nebija tik ilgs mūžs.”
Lūcija piedzima 1928. gadā viensētā "Asteres", kas atrodas septiņus kilometrus no Sventes ciema. Ģimenē bija arī brālis Jānis, kurš nomira 1943. gadā astoņu gadu vecumā, un māsa Zenona, kura mūžībā aizgāja 50 gadu vecumā.
Pirms Otrā pasaules kara Lūcija mācījās Ilūkstes septiņgadīgajā skolā un absolvēja to.
„Latvijas pirmās brīvvalsts laikā ģimene dzīvoja labi. Mums bija 15 hektāri zemes, sava saimniecība: 3--4 govis, sivēni un viss pārējais. Mēs daudz strādājām un pat algojām strādniekus, ja paši netikām galā. Mums bija ļoti laba un skaista māja, bet kara laikā 1944. gadā to nodedzināja,” stāsta Lūcija un skaidro ugunsgrēka cēloni.
Okupācijas laikā nacisti izvietoja šajā mājā savu štābu, tas pastāvēja sešus mēnešus. Šeit dzīvoja vācu virsnieks ar savu gaitnieku. Jāpiebilst, ka gaitnieks labi zināja krievu valodu un runājās ar ģimeni. Nelūgtie iemītnieki saimniekiem ļaunu nedarīja, izturējās pret viņiem cilvēcīgi. Reizēm pat cienāja ar delikatesēm un konjaku, bet dažkārt lūdza, lai viņiem atnes olas, pienu un speķīti.”
Savukārt, kad padomju karaspēks sāka dzīt nacistus, vienā no kaujām šāviņš trāpīja mājā, kurā slēpās vācieši, un tā aizdegās. „Toreiz kaimiņi mūs ķircināja, ka nevajadzēja izmitināt vāciešus savā mājā, tad tā paliktu neskarta. Tā jau ir, bet kā mēs varējām pretoties? Viņi būtu mūs nošāvuši,” atceras Lūcija.
Pēc kara no 1950. līdz 1963. gadam Lūcija strādāja par telegrāfisti pastā, pēc tam par lietvedi Sventes skolā, pēcāk 27 gadus, līdz pat pensijai, strādāja par kasieri toreizējā sovhozā „Daugava”.
Lielā ģimene
Georgijs piedzima 1932. gadā Sventes ciemā daudzbērnu ģimenē, kurā, izņemot viņu, bija vēl 13 brāļi un māsas. Georgijs ģimenē bija vienpadsmitais bērns. Visi bērni piedzima veseli, izauga un sāka patstāvīgu dzīvi. Katram bija savs liktenis, bet pašlaik dzīvs ir tikai Georgijs.
Tajos gados Kaļiņiniem nebija savas zemes, arī saimniecība bija maza. "Taču mēs kaut kā dzīvojām, neskumām, un, pats galvenais, necietām badu. Pēcāk vecākie brāļi un māsas sāka strādāt pie saimniekiem Kurzemē, nopelnīja naudu. Vecākie bērni pieskatīja jaunākos, tā arī izaugām… Es atceros, ka mamma svētkos cepa maizītes un pīrāgus, to neatkārtojamo smaržu, bet Lieldienās mēs krāsojām olas,” stāsta Georgijs.
Vēlāk Kaļiņinu ģimene pārcēlās uz Bebreni. Tēvs Rodions, kādreizējais Krievijas impērijas armijas apakšvirsnieks, kara laikā strādāja linu fabrikā Ilūkstē. Vācieši viņu nošāva, kad Rodions ar velosipēdu brauca no Bebrenes uz Ilūksti uz darbu. Toreiz kopā ar viņu no iebrucēju lodēm bez jebkāda iemesla gāja bojā vēl 15 vietējie puiši un viena meitene. Viņi visi ir apglabāti Bebrenē.
Georgijs Kaļiņins ir neizpratnē: “Tēvs savulaik kalpoja caram, nebija ne revolucionārs, ne padomju sistēmas darbinieks, ne Komunistiskās partijas biedrs. Pat izglābās no represijām, bet vācieši ņēma un nogalināja. Turpmāk visi darbi un rūpes bija jāuzņemas mātei.”
Georgijs pastāstīja par baisu traģēdiju, kas notika kara sākumā, kad viņam bija deviņi gadi. Reiz viņš kādā šķūnī atrada prettanku mīnas detonatoru. Zinātkārais zēns devās uz lauku un sāka to izjaukt. Nogranda sprādziens, kurā Georgijam gandrīz norāva labo roku, bet otra roka un abas kājas tika sakropļotas tā, ka joprojām ir redzamas dziļas plēstas brūces: “Mamma lūdza Dievu un aizdedza svecītes par manu veselību. Es laikam biju bezsamaņā. Tagad neatceros... Zirga pajūgā mani aizveda uz hospitāli Daugavpilī. Tur arī izglāba."
Lai gan saglābt roku nebija iespējams, ārsti atgrieza Georgiju no viņpasaules. Pēcāk viņš iemācījās visu darīt ar kreiso roku, turklāt tik veikli, ka savu fizisko trūkumu nemaz nejūt.
Pēc tēva nāves Kaļiņinu ģimene apmetās Sventē. Šeit Georgijs pabeidza septiņas klases vietējā skolā, pēc tam mācījos dažādos kvalifikācijas celšanas kursos, lai uzlabotu savas prasmes.
No 1951. līdz 1955. gadam strādāja par bibliotekāru un vienlaikus arī par kluba vadītāju, pēc tam piecus gadus bija lietvedis un noliktavas pārzinis toreizējā sovhozā "Daugava", savukārt kādu laiku, pirms došanās pensijā 1992. gadā, strādāja dažādos citos objektos.
Satikšanās
Jaunībā divdesmit gadus vecais Georgijs vienā laikā strādāja vienā ēkā -- Sventes ciema padomē -- ar savu nākamo sievu, divdesmit trīs gadus veco Lūciju, kura tur strādāja par telegrāfisti.
Atbildot uz jautājumu, ar ko meitene viņu savaldzināja, Georgijs saka: “Man bija pienācis laiks precēties. Lūcija nenoraidīja manu bildinājumu un kļuva par manu sievu. Un paldies Dievam!"
Savukārt Georgija Kaļiņina dzīvesbiedre par savu toreizējo jāvārdu stāsta: „Jaunībā Georgijs bija izskatīgs un pieklājīgs. Puisis uz goda! Es nespēju pretoties... Tas, ka viņam nav rokas, mani nemaz nemulsināja. Viņš arī ar vienu roku varēja ne tikai cieši apskaut, bet arī pienācīgi strādāt!”
Lūcija un Georgijs reģistrēja laulību Sventes ciema padomē, pēc tam, lai vēl vairāk nostiprinātu laulības saites, Lūcija, katoliete, un Georgijs, vecticībnieks, devās uz vietējo baznīcu, kur mācītājs viņus salaulāja.
Šajā sakarā abi dzīvesbiedri ironizē: “Viens no mums [Georgijs] bija PSKP biedrs -- komunists, bet Lūcija -- komjauniešu organizācijas sekretāre. Protams, mēs slēpām to, ka esam salaulājušies baznīcā, citādi tās varēja beigties slikti.”
Jaunlaulātajiem ciemā tika ierādīta mazītiņa istabiņa, viņi tajā nodzīvoja septiņus laimīgus gadus, par ko tagad saka -- atdotu visu, lai būtu iespēja tajā laikā atgriezties vēlreiz.
Bažas par jauno paaudzi
1954. gadā Lūcijai un Georgijam piedzima meita Vita, bet 1963. gadā -- meita Taida. Abas ir precējušies un tagad dzīvo Daugavpilī. Katrai ir divi dēli, astoņas mazmeitas un mazdēli -- Lūcijas un Georgija mazmazbērni, no kuriem vecākajai Anitai ir 23 gadi. Daži Kaļiņinu pēcteči strādā Latvijā, daži ārzemēs, taču nekad neaizmirst savus vecvecākus, apciemo un pastāvīgi sazinās.
Dzīvesbiedri netic, kad kāds saka, ka tik ilgus gadus nodzīvojuši "pilnīgā saskaņā": "Par mums to nevar teikt. Bez mīlestības un savstarpējas cieņas, protams, mēs nenodzīvotu kopā nevienu dienu. Taču bez strīdēšanās neiztikām. Paskandalējam līdz pat šim laikam, turklāt ne jau pusbalsī.”
Kaļiņinu pāra kopējais darba stāžs pārsniedz 80 gadus. Abi savulaik apbalvoti ar medaļu «За трудовую доблесть».
Darba veterāni un ilgdzīvotāji labprātāk svin personīgās un ģimenes jubilejas šaurā ģimenes lokā. Savukārt Sventes pagasta vadība svētkos pasniedz dzīvesbiedriem dāvanas.
Lūcija un Georgijs nekoncentrē uzmanību uz problēmām: “Visas mūsu dzīves grūtības un bailes ir pagātnē. Mums nekā netrūkst. Mēs tikai bažījamies par mūsu bērnu, mazbērnu un visas jaunākās paaudzes nākotni.”
