„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 21. jūnijs
Piektdiena
Egita, Emīls, Monvīds
+21.1 °C
apmācies

Kļava

Februāri (agrāk latgaliešu saukts par Svacainis mienesi vai ļutū) dēvē par pēdējo no trim ziemas mēnešiem, taču ziema bieži vien šajās atziņās neieklausās. Pat ja ārā ir sals, sniegi un puteņi, siltumu un plauksmi alkstošie cilvēki vienalga 1. martā priecājas un apsveic viens otru – atnācis pavasaris!

Citi šiem optimistiem aizrāda, ka īstais pavasara sākums ir tad, kad nakts un diena kļūst vienāda garuma. Tas ir astronomiskais pavasaris, ko gudrā valodā sauc par ekvinokciju! Vēl citi norāda, ka ir arī meteoroloģiskais, botāniskais u.c. pavasara sākumi.

Nu re, pavasara atnākšanu ir iespēja svinēt ne vienu, bet divas, trīs un pat vairāk reižu!

Man pašam pavasaris ir atnācis tad, kad sāk tecēt kļavu sulas1. Tāds individuāls, subjektīvs pavasaris! Katram cilvēkam var būt cita pavasara atnākšanas pazīme – nokusa sniegs pie dīķa, sāka ziedēt sniegpulkstenīši vai atlidoja kādi putni...

Lai varētu tecināt kļavu sulas, vajag, lai naktis vēl ir aukstas, bet dienas – jau siltas. Profesionāli kļavu sulu tecinātāji stāsta, ka tā tiešām ir – koks savu stiprumu atdod tikai šādos kontrastos!

Kļavu sulas ir saldas. Kanādā augošās tik ļoti, ka no to sulām ražo sīrupu. Mūsējās tādas nav, bet, ja ļoti pacenšas un ļoti grib, sīrupu var iegūt! Dendrologs Andrejs Svilāns kādā izglītojošā pasākumā rādīja pudelīti ar brūnu, sabiezējušu šķidrumu. Šo sīrupu no pašmājniecēm ieguva Ēriks Začs.

Viņš pastāstīja: „Kļavu sulas parasti lieto svaigas, bet es vienreiz izlēmu paeksperimentēt un no tām sulām izvārīt sīrupu. Cik tas bija energoietilpīgs process!

Liek katlu ar sulām uz plīts un vāra, iztvaikojušā ūdens vietā regulāri pielejot klāt kļavu sulu, kamēr tiek iegūts sīrups.

Vārīšanas sākumā ir lielāka uguns, vēlāk, kad sīrups paliek biezāks, liek mazāk malkas, lai nepiedeg. Tvaiki piepilda telpu, tāpēc ieteicams tvaiku nosūcējs. Ja tvaiki kristu katlā atpakaļ, tad nekāds sīrups nesanāktu.

Iztvaicēju apmēram 10 spaiņus sulas un nesanāca pilnas pat trīs 200 g tilpuma burciņas sīrupa. Rezultāts ir niecīgs, toties produkts ir ekskluzīvs!

Sīrups viegli uzglabājams noslēgtos stikla traukos. Ja grib iegūt ārstniecisku sīrupu, tad vārot katlā ieliek arī svaigi grieztu meža aveņu zariņus. Tā sīrups iegūst sarkanīgu nokrāsu un izteiktākas ārstnieciskās īpašības. Jo biezāks sīrups, jo tas labāk uzglabājams.”2

Kļavas Latvijā nav plaši izplatītas. Pat ozoli veido mežus, bet kļavu mežu pie mums nav. Kļavas bieži aug pie mājām. Ja kaut kur attālāk, tad dažreiz nozāģē lietaskokam. Ja kādu kļavu nogāž vētra, tad gadās, ka to izmanto malkai.

Kļavas malka, to sadedzinot, dod daudz siltuma, jo koksnei ir samērā augsts blīvums. To viegli skaldīt, bet nav ieteicams ilgi glabāt, jo koksnē samērā ātri iemetas trupe. Lapu koku pelnus, arī kļavu, izmanto kā mēslojumu dārzam.

Mazās kļavas bieži izmanto par kārtīm un maikstīm, jo dabā jauno kļavu sasējas ļoti daudz, pie nogrieztā koka celma ataug atvases utt. Jaunās kļavas ir taisnas un slaidas, maikstis sanāk 3–5 m garas. Agrāk tās sprauda zemē, lai ap tām vītos apīņi, mūsdienās – vairāk kāršu pupiņas u. c.

Daudzus interesantus un lietderīgus pasākumus Lendžu pagasta kultūras namā rīko Ligita Meļko. Reiz pirms Vasaras saulgriežiem Lendžu brīvdabas estrādē tika noorganizēta radošā darbnīca „Kļavu lapu cepure Līgo svētkiem”, uz kuru ierodoties, katram dalībniekam bija jāpaņem līdzi 200–300 kļavu lapas ar kātiņiem, kā arī šķēres. Meistardarbnīcu vadīja Sandra Vorkale.

„Muna pyrmuo sasatikšona ar kļovu lopu capurem beja 2003. godā „3x3” saimu nūmetnē Apguldē. Muna školuotuoja Albīna Kokoreviča paruodeja, kai bez odotys i dīga saveikšēt capuri.

Viņ vuordūs izstuosteit, kai juos darynoj, ir palels izaicynuojums deļ mane. Deļtuo, ka tys ir na viņ sezonals, bet ari epzodisks nūtykums munā dzeivē, kas palīk pierstu atmiņā i kotru vosoru pyrmuo capure ir kai poša pyrmuo, partū ka materialus sagataveit zīmā nav vareibys, kai tys, par pīmāru, byutu ar ašku3 voi cysu capurem.

Kļovi nav vīneigī kūki, nu kuru lopu var saveikšēt capuri. Ari apšu lopys labi dar, bet maņ vēļ nav bejs tik lelys gribiešonys, lai tū dareitu. Tei byus cyta forma i vāsums, drupeit cyta metode i smuords.

Vystik capuru darynuošona nu lopu ir lels breinums, ka viņ paturi pruotā, ka nivīna lopa, nivīna, nav leidzeiga ūtrai. Taipoš kai mes vysi asam viņ zvaigžņu putekleiši, kas sevkuru godu aplidoj saulei riņčī.

Reiz īsavuicejuse veikšēt kļovu lopu capuri, atsagrīžūt nu „3x3” saimu nūmetnis, iz reizis nasataiseju ūtru i piersti da cytys vosorys damiersa. Tod raudzeju vēļ pi školuotuojis darynuot i omots otkon beja rūkā, kuru puorsvorā praktizieju, vuicūt cytuos „3x3” nūmetnēs.

Reizem Cepleišu meitinem deļ sīna vuokšonys vajadzēja sameistaruot, lai golva nu saulis nadag, voi kaidam leigavaiņam piec mičuošonys kū golvā izlikt. Reizem tuos par rūķu capurem taiseju ar vosorys ūgom, reizem Leigū vokorā, lai Juoņa bārnim guņskura spierksts motūs naīlāc.

Tod raugom saveikšēt capureiti! Pyrma saguodojam vysu napīcīšamū: piknika ierbuleits nu kūka, apmāram 15–20 cm gars i 3 mm diametrā, sakareigys škēris (dzirklis), palels maišeļs, pylns ar kļovu lopom.

Vīta? Maņ pateik struoduot zam uobeļneicys voi zam kaida cyta kūka, ari kļovys. Lai pakrieslī i lobā kompanejā, kuramā var ari sadzīduot voi par dzeivi kaidus jūkus pastuosteit.

Seceiba? Parūceigi sadaleit lopys čupeņuos ar kuotenim vīnā vierzīnī. Vīnā čupeņā cik lelys kai sīvītis plauksta, cytā – kai veirīša, vēļ cytā – rikteiga zemnīka. Vysom lopom ir sleipā leņčī juonūgrīž lopys kuoteņa paplatynuojums zamaškā, lai vīgluok izdūrt cauri lopom.

1. daļa – capuris dybyna taiseišona ar vīnu dyurīni. Tei suocās ar izaškieršonu par tū, kaidu lopys pusi laist iz uorpusi – gludū i kūšuokū voi buoluokū i dzeislainuokū, partū ka viņ pyrmuos divejis lopys ir nalūceitys iz pusem, vysys puorejuos – puorlūkom.

Nu kreisuos pusis lopa puorlūkoma pa vydslineju dabiski vīgli, nu lobuos – ir pretesteiba. Tys nūzeimoj, ka byus gausuoka darynuošona.

Capuris dybynam jam lopys sīvītis rūkys lelumā. Pyrmuos div lopys, kai saceju, ir nalūceitys. Trešū puorlūka iz pusem i ar kuoteņu īdur pyrmajuos divejuos pa viersu i suoc veiduot sešstyuri nu tuoļuokūs sešu lopu, kur kotra lopa ir vīna sešstyura mola. Dur īškā nu viersa tai, lai kuots palīk īškpusē. Ka grib, var jimt paleigā kūka ierbuleiti deļ vīgluokys cauri dūršonys. Ūtrū riņči taisa taipoš, viņ pasakuopūt par 1–1,5 cm nu īprīškejuos kuortys. Dybynu taisa cik lelu, lai tys nadaudz leluoks par poša nosuotuoja golvys viersu. Tod suocās ūtruo daļa.

2. daļa – capuris suona darynuošona ar treis pamatdyurīnim. Suonu suoc taiseit ar īsavyngrynuošonu fiziski saudzeigi salīkt capuris dybyna molys. Tī voi tyuos, kas muok struoduot ar tamburku, darynuošonys procesu var saprast vīgluok. Suonu daļu taisa taidu kai cilindram vai katleņam i izmontoj lopys veirīša plaukstys lelumā. Tik lelu, cik dziļu grib capuri.

3. daļa – capuris molys veikšiešona ar div dyurīnim. Juos darynoj nu vysleluokūs lopu. Ka lelys lopys i capure mozam cylvākam, pītiks ar vīnu kuortu, a leluokai golvai vajadzēs div kuortys.

Lopu kuoteņus var sovā storpā caurveit capuris īškpusē i tod apgrīzt, bet var ari tuo nadareit. Apgrīžūt kuotus atstuoj 1,5 voi 2 cm garumā, partū ka lopys taipoš stypri turīs. Ka capure dūmuota piertī īšonai, tod kuotenim byus masažys lūma.

Capuris formu var veikšēt kaidu gribi, kod jau esi dajiucs pi tehnikys i sasaprūti ar lopom. Var īt tuoļuok – nu vīnkuoršys cilindra, konusa i katleņa formys da naparosta, ar ūdzeņom voi pučem rūtuota muokslys dorba.”4

Agrāk bez kļavu lapām neiztika arī, cepot maizi.

„Kukuli taiseja uz kļova lopom. Sausas kļova lopas tyka salaseitas rudinī, kod tōs beja nūkrytušas, un savārtas uz tīvom kludzeņom, tyka globōtas klētī. Tūs parosti pītyka vysam godam. Jo vosorā aptryuka kļova lopu, tod tūs vītā lītōja zaļas kōpustu lopas. Uz kļova lopom uzkaiseja drusku myltu un tod vērsā uzlyka meikli. Korstā ceplī kļova lopas sakorsa un sabyrza, bet tōs pasorgōja kukuli nu sasajaukšonas ar palnim. Lai gon cepli pēc izkurynōšonas labi izslauceja – izrause ūgles un izslauceja palnus, tūmār drusku palnu palyka, un kļova lopas kai pamats aizsorgōja kukuli nu palnim.”5

Esmu garšojis maizi, kura cepta uz vērmeļu stiebriem. Lietuviešiem populāra ir tā saucamā ajeru maize, kura ir cepta uz kalmju stublājiem un arī iekšā ir šo augu gabaliņi. Mūsdienās maizes cepšanā parasti zem kukuļa liek cepampapīru vai arī izmanto speciālas metāla formas, kurās kukuļi top stipri stāvāki.

Ir latgaliešu valodā tādi vārdi, kuri no latviešu literārās valodas atšķiras ar citu dzimti. Piemēram, vārdi robeža, pēda vai pasaule viduslatviešu rakstos nostiprinājušies sieviešu dzimtē, bet latgaliski tie ir vīriešu dzimtē – rūbežs, pāds, pasauļs6.

Ar kļavu ir līdzīgi. Latgaliski šis koks ir vīriešu dzimtē – kļovs, attiecīgi arī lokāms kā pirmās deklinācijas lietvārds. To var redzēt arī augstāk pieminētajos latgaliskajos citātos.