Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2022. gada 26. maijs
Ceturtdiena
Eduards, Edvards, Edvarts, Varis
+16.4 °C
daļēji mākoņains

Mežcīms

Laiks vysu pamaina. Nazkas rūnās, nazkas propūlst. Nazkas ilgi dzeivoj un napuortraukti mainuos laikim leidza. Vyss plyust i mainuos – kai tei Liktiņupe.

Itū vītu agruok sauce par Poguļanku. Ir zinis, ka pyrma tam itū vītu sauce par Slobodku i te dzeivuoja nu Reitu atguojušī staraveri. Var byut ka agruok beja vēļ i kaids cyts nūsaukums ci nabeja nikaida (tai ari varēja gadeitīs!), bet 19. g. s. kartēs tei jau ir Poguļanka.

Poguļanku (ari Slobodu, Cegeļņu, Maiku, Plitovu i c.) tūlaik beja daudz. Par Poguļankom drūsai viņ ka īsauce šmukys vītys, kur varēja labi atsapyust pi dobys kryuts. Pastaigys laikam tūmār beja golvonais itamā atpyutā, deļtam ari vītvuordā akcentāta taišni itei nūdarbe.

Vēļ niu ir Poguļanka pi Dagdys, kur sasadola lelceli iz Kazimirovu i Astašovu. Slovona Poguļanka ir ceļa Červonka–Lelborne molā – te Poguļankys upe i arkveida akmiņa tylts, kuru apsaverūt var tikai pasabreineit, cik smolkai i pamateigi prota byuvēt myusu dzedi i prodzedi.

„1936. gada 1. martā Daugavpils latviešu biedrības pilnsapulcē ar Ministru prezidenta K. Ulmaņa dāvinātajiem 50 latiem apbalvots Staņislavs Jaškulis, kurš uzvarēja konkursā par Poguļankas nosaukuma maiņu. S. Jaškulis ierosināja Poguļanku saukt par Šalkoni. Tāds nosaukums tika lietots, īpaši presē, tomēr ar laiku nostabilizējās nosaukums „Mežciems”.”1

Vēļ niu Daugovpilī i juos apleicīnē ir cylvāki, kuri itū vītu pa vacam sauc par Poguļanku. Agruok itei vīta nabeja piļsāta, bet tuos beja Leiksnys muižys zemis. Kod 1861. godā tyka atcalta dzymtbyušona, daudzi muižinīki navarēja pīsamāruot jaunajim apstuoklim, kod dzymtzemnīki vaira nav muižys bezmoksys dorbaspāks.

Leiksnys muižinīki beja Latgolā vīni nu ratūs, kuri dreiži nūsaorientēja jaunajā situacejā i cīši veiksmeigi īsakļuove kapitalisma sistemā. Ka cyti muižinīki izrandavuoja voi pat puordeve sovus eipašumus, tod Leiksnys eipašnīki izcēle Odotu fabriku, atteisteja sovu ols bryuzi, izcēle kurortu.

Iz Poguļankys kurortu (dyb. 1883. godā2) varēja atbraukt pa dzeļžaceļu, pa sošeju, ari pa upi. Brauce nu Sanktpīterburgys, nu Varšavys, Reigys, Vitebskys i c.

Poguļankys kurortā tyka atteistāta taida tymūs laikūs moderna līta kai uorsteišona (kai vacī latgalīši saceitu – zuoleišona) ar kumysu. Nazynu, cik efekteiga beja itei metode, bet sabīdreibys (kai vacī latgalīši saceitu – ļaudeibys) auškuokajūs sluoņūs tei sovulaik beja cīši populara. Ari uorstiešona ar dyuņom, kurys īgiva kurortam sūpluok asūšajūs ezereņūs.

Poguļanka nabeja ni hospitaļs, ni slimineica. Tys beja kurorts – te na tikai uorstējuos i „profilaktējuos”, bet ari puorlaide laiku sarunuos, grīze daņčus, vērēs teatri, piečuok ari kinu.

Te nabeja invalidu i gryuši slymūs, te beja tī, kuri dūmuoja par sovu veseleibu i varēja atsaļaut par tū moksuot. Tys beja nazkas glauns, pruoteigs, moderns, pateikams! Na veļti roduos izteicīni — jis dzeivoj kai kurortā; tei nav dzeive, tys ir kurorts!

Cara laikūs Poguļankā pīduovuoja izcylus dzierīņus, izsmolcynuotus iedīņus, pošys modernuokuos izklaidis. Te spēlēja pyutieju orkestri, dejuoja variete, uzastuoja arlekini i klauni. Skanēja Parizis i Vīnis melodejis. Maršēja bundzineicys – nazkaidā ziņā leidzeigys mažoretem.

Pyrmais pasauļa kars itū smukū dzeivi puorvērte par atmiņom. Spuļdzis naksneigu kūku zorūs. Saulissorgi dāmu padusēs. Šampanīša paukški. Pat nasaticēja, ka tai beja.

Jaunizveiduotā Latvejā muižinīku eipašumus konfiscēja sabīdryskom vajadzeibom, zemi sadaleja zemnīkim. Bez kaidu kompensaceju, atstuojūt tikai 50 ha i varbyut kaidys ākys.

Poguļankys kurorts pa Leluo kara (nivīns naticēja, ka vēļ byus leidzeigs kars, tikai jau daudz piečuok tūs suoce numerēt!) godim beja pamateigi nūplucs. Jū suoce apsaimnīkuot dažaidys bīdreibys, dažaidi komersanti, bet eisti jis atgiva sovu bejušū spūzmi tikai tod, kod pyrma Ūtruo pasauļa kara jis tyka Latvejis vaļstei pīdarūšuos Kreditbankys eipašumā.

20. g. s. 30. godūs par mūdis vuordu palyka sports. Bejušajā Poguļankā, nu jau Mežcīmā, pasaruodeja Sporta īla, tai sūpluok beja tenisa korti. Ka runoj par ituo sporta veida viesturi, to Latgolā taišni Daugovpiļs tai eisti īsuoc i atteista itū sporta veidu.

Ka jau tys ir Mežcīms, tod 30. godu beiguos pamateiguokuos Meža dīnys nūteik taišni Mežcīmā. Pavasarūs i rudiņūs te stota, stota i stota kūceņus. Daudzi nu jūs aug vēļ i tān i izbreinej kaidu pastaigu mīļuotuoju – nu kurīnis te itys sudobrveituls voi ryndā sastateitī ūzuli?

Ūtruo pasauļa kara godus3 kurorta senejuos i jauni izcaltuos ākys puordzeivuojušys gona labi, sovutīs sūpluok asūšī meži palykuši par asni styndzynūšu nuovis i apbedejumu vītu.

Piec kara Mežcīma kurorts atjaunoj sovu darbeibu. Vēļ pa vacam jū sauc par kurortu, bet vys cieškuok suoc lītuot nūsaukumu sanatoreja. Voi ari padūmu laiku terminu, kuru gryuši iztulkuot cytuos volūduos – zdravnica.

Kai i agruok, sūpluok – tak upe, apleik – prīžu meži. „Mežcīms” ir orūdbīdreibu sanatoreja, juos profils ir kardiologeja. Iz teni brauc uorstētīs cylvāki nu Sibira, Tadžikistanys, Karelejis i c. Sanatoreja dorbojās vysu cālu godu – klimatoterapeja, procedurys, uorstnīcyskuo vyngruošona itt.

Kai i cara laikūs pi sanatorejis golvonuos ākys pīstuoj tvaikūneiši. Gondreiž kai Leonida Dobičina romanā „En piļsāta”, tikai tī ir jau 20. g. s. 60. godi. „Populāra izklaide brīvajās dienās joprojām ir brauciens ar kuģīšiem pa Daugavu. Daugavpilī šādu kuģīšu ir gana daudz un katrs var uzņemt vairākus desmitus cilvēku. Nesteidzīgā braucienā kuģīši visbiežāk dodas no Upju flotes piestātnes līdz Mežciema sanatorijai.”4

1969. goda vosorā, kab Daugovys krosti pi Mežcīma sanatorejis nanūsleidātu, jūs nūstyprynuoja ar dzeļžabetona pluoksnem.

20. g. s. 90. godūs sanatoreja sovu darbeibu izbeidze. Ir maņ palics atmiņā mineraliudiņs, iz kura beja etikete ar uzrokstu „Mežciems”. Asu jū dziers. Piečuok veikalūs itys iudiņs plastmasys butelēs vaira nabeja nūpierkams.

Juocer (kai vacī latgalīši saceitu – juotur nūceja), ka slovonuo vīta atsagius i mes par jū dzierdēsim daudz i loba.

1 https://latgalesdati.du.lv/notikums/3762 (skat. 07.09.2021)
2 Mežciems. Austrumlatvijas balneoloģiskais un klimatiskais kurorts (2. izdevuums) – Rīga: Latvijas kreditbanka, 1939., 4. lpp.
3 1941. godā te beja štabs i puorvaļde – nikur cytur Latgolā tik daudz i tik augsta ranga vermahta generalu nav bejs.
4 Rube A. Tas notika Latgalē // „Latgales Laiks", 14.08.2020.