Droši vien esam pamanījuši, ka mūsdienu pasaule un tās iekārta ļoti strauji mainās. Kaut arī sabiedrībā valda apjukums, tomēr tā nav negatīvi noskaņota pret klusumu, gavēšanu, apceri, lūgšanu, labiem darbiem, garīgām un morālām vērtībām. Taču mūsdienu pati lielākā problēma, manuprāt, ir saistīta ar aizņemtību un dzīves steigu. Visbiežāk mēs nelūdzamies un nepraktizējam ticību vienkārši tādēļ, ka neatrodam tam laiku. Vienā no savām grāmatām Henrijs Nouvens, balstoties uz savu personīgo pieredzi, rakstīja: “Es gribu lūgties, bet tajā pašā laikā negribu, lai man paietu garām citas lietas – televīzija, filmas, sastapšanās ar draugiem, dzīves izpriecas.” Patiesībā tas ir jautājums par mūsu prioritātēm, izvēlēm un vērtībām. Ja tiešām kaut ko vēlamies, mēs tam vienmēr atrodam laiku.
Lielais gavēnis ir piemērots laiks tam, lai dotos uz priekšu un padziļinātu savu garīgo dzīvi. Pirmais solis ir “doties dziļumā” jeb apstāties un apklust, palikt mierā Dieva klātbūtnē – klusumā, lūgšanā un Dieva Vārda apcerē. Šī gada Lielajā gavēnī pāvests Francisks piedāvā pārdomāt svētā Pāvila atgādinājumu galatiešiem: “Nepagursim, labu darīdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja nepagursim. Kamēr mums ir laiks, darīsim labu visiem, bet sevišķi ticības brāļiem.” (Gal 6,9-10) Vēstījumā Lielā gavēņa laikam pāvests skaidro trīs garīgās dzīves aspektus, kas var palīdzēt mums dziļāk un patiesāk izdzīvot šo laiku.
Pirmais aspekts – nepagursim lūdzoties. Līdzībā par kādu atraitni un netaisno tiesnesi Jēzus mums mācīja, ka “vienmēr vajag Dievu lūgt un nepagurt (nezaudēt drosmi)” (Lk 18,1). Atgādinot par nemitīgo lūgšanu, pāvests Francisks vispirms norāda, cik ļoti svarīga un vitāla nozīme kristieša dzīvē ir lūgšanai. Patiesībā nav kristīgas dzīves bez lūgšanas. Pāvests skaidro: “Mums vajag vienmēr Dievu lūgt, jo mums ir vajadzīgs Dievs. Domāt, ka mums vajag tikai pašiem sevi, ir bīstama ilūzija.”
Lūgšana ir cieši saistīta ar ticību. Mēs lūdzamies tā, kā ticam, un ticam tā, kā lūdzamies. Ticība ir lūgšanas pamats, bez tās nav iespējams nodibināt attiecības ar Dievu. „Ja mēs lūgsim, mēs ticēsim; ja mēs ticēsim, mēs mīlēsim; ja mēs mīlēsim, mēs kalposim; ja mēs kalposim, tad iegūsim sirds mieru” – tie bija visbiežāk atkārtotie Mātes Terēzes no Kalkutas vārdi. Ja man ir grūti lūgties, vai es nemaz nelūdzos, tad jājautā, kas ir noticis ar manu ticību? Vai es vēl ticu Dievam? Un ja ticu, tad kam es ticu? Bet varbūt mana ticība ir kļuvusi tikai par ārēju dievbijības formu, kurai nav ietekmes uz manu dzīvi?
Jēzus jautāja: „Bet ko tu domā, vai Cilvēka Dēls atnācis atradīs ticību virs zemes?” Citiem vārdiem sakot, kad Jēzus atnāks pie tevis slimībā, ciešanās, vecumā, nāves stundā, vai Viņš atradīs tevī ticību? Tas, kurš atstās novārtā lūgšanu, riskē zaudēt ticību. Mums nav citas alternatīvas: ja mēs gribam būt stipri ticībā, ja vēlamies būt droši par savu pestīšanu, – mums vajag lūgt Dievu un nepagurt. Svētīgā Andžela no Foliņjo sacīja: „Ja tu gribi iemantot dievišķo gaismu, tad lūdzies; ja tu gribi iegūt stipru ticību, tad lūdzies; ja tu gribi iemācīties patiesi mīlēt, dzīvot paklausībā, pazemībā, labestībā, tad lūdzies (...) Jo vairāk tu tiec kārdināts, jo vairāk paliec lūgšanā. (...) Lūgšana dos tev gaismu, atbrīvos tevi no kārdinājumiem, darīs šķīstu un vienos ar Dievu.” Taču lūgšanu mēs nevaram uzskatīt par pašsaprotamu lietu, lūgties ir jāmācās visas dzīves garumā. Lūgšana jeb satikšanās ar Dievu nav tikai lūgums pēc palīdzības, bet izpaužas arī kā pateicība, slavēšana, pielūgsme, kontemplācija, ieklausīšanās. Lūgšana ir ceļš, kas ved mūs uz patiesu mīlestības dialogu, uz dzīvi un tuvību ar Dievu – savu Radītāju un Tēvu. Man prātā nāk svētīgā Šarla de Fuko īsa dzīves liecība: “Tiklīdz ieticēju, ka Dievs pastāv, es sapratu, ka nevaru citādi kā vien dzīvot Viņam.”
Pajautāsim sev: “Vai ir tādi brīži, kuros es klusumā nododos Dieva klātbūtnei, palieku ar Viņu bez jebkādas steigas un ļauju, lai Viņš lūkojas manī? Vai ļaujos, lai dievišķās mīlestības uguns liek liesmot manai sirdij?” Lūgšana, atverot mūsu sirdis Dieva mīlestībai, atver tās arī līdzcilvēku mīlestībai.
Otrais aspekts – nepagursim cīnoties. Jau 4. gadsimta sākumā svētais Antonijs Lielais deva saviem mācekļiem garīgu padomu: „Neviens nevar ieiet Debesu valstībā, ja iepriekš netiks pārbaudīts. Atņem kārdinājumus – un neviens netiks pestīts.” Patiesībā mēs savā dzīvē nevaram būt pasargāti no kārdinājumiem, jo tieši cīņa ar tiem dara iespējamu mūsu garīgo izaugsmi un ļauj mums labāk iepazīt sevi. Izejot cauri pārbaudījumiem, mēs atklājam patiesību par sevi, kļūdami tie, kas patiesībā esam, un tad mēs varam sastapt Dievu, piedzīvot Viņa klātbūtni un palīdzību.
Kristieša dzīve ir pastāvīga cīņa pašam ar sevi, ar pasauli un ar sātana viltībām. Vispirms nemitīga cīņa ar sevi, ar miesas kārībām – negausību, nešķīstību, mantkārību jeb alkatību, tad ar slinkumu, dusmām, skumjām, garīgo kūtrumu jeb grūtsirdību, un visbeidzot ar lepnību un skaudību. Turklāt mums arī jācīnās ar pasauli un pasaulīgu, bieži pat pagānisku domāšanas veidu, kas mūs apmāna, apdullina un padara par viduvējībām bez degsmes un prieka. Taču visgrūtākā cīņa ir ar sātanu, kuru Bībele sauc par melu tēvu, kārdinātāju, tumsas spēku, Dieva un cilvēka ienaidnieku, slepkavu. Apustulis Pēteris apgalvo, ka sātans staigā mums apkārt kā “rūcošs lauva, meklēdams, ko aprīt” (1 Pēt 5,8). Viņš meklē mūsu vājos punktus, netikumus un tos izmanto, lai iznīcinātu mūsu dzīvi, mūsu ģimenes, kopienas. Cīņa ar šiem galvenajiem grēkiem, ar pasaulīgu mentalitāti, ar sātana viltībām palīdz sasniegt garīgo briedumu un kļūt labākiem, dāvājot citiem to, kas paša personā ir visskaistākais un arī māca būt atbildīgam gan par savu, gan citu cilvēku dzīvi. Mums ir vajadzīga Dieva žēlastība, spēks un drosme, lai pretotos visiem sātana kārdinājumiem un nepagurtu cīņā ar šīm kārībām, kas dzen mūs egoismā un visa veida ļaunumā.
Vēstījumā pāvests vērš mūsu uzmanību atkarībai no digitālajiem medijiem, kas noplicina cilvēku attiecības. Francisks raksta: “Lielais gavēnis ir atbilstošs laiks, lai pretotos šiem kārdinājumiem un izkoptu integrālākas cilvēku komunikācijas formas – patiesas personīgas tikšanās aci pret aci.”
Garīgajā cīņā liela nozīme ir gavēšanai, kas nav jāuztver vienīgi kā atteikšanās no kaut kā vai arī apņemšanās kaut ko darīt vai nedarīt. Gavēšana palīdz uzvarēt miesas kārības, liek garam valdīt pār ķermeni, kā arī norāda uz mūsu garīgajām vajadzībām, kas grēka dēļ tiek atstātas novārtā. Tātad no vienas puses gavēšana ļauj mums piedzīvot to, kas jācieš tiem, kas ir trūkumā, bet no otras – atdzīvina mūsu pašu slāpes pēc dzīves Dievā, kurš vienīgais ir spējīgs remdēt mūsu izsalkumu. Lai miesas gavēnis, uz kuru mūs mudina Lielais gavēnis, stiprina mūsu garu cīņā ar grēku un velna kārdinājumiem!
Trešais aspekts – nepagursim, darot labu. Mēs šodien esam aizņemti ar darbu, tā ritmu un dažādām rūpēm, un mums bieži nav laika sev, nemaz nerunājot par citiem cilvēkiem un arī Dievu. Šajā pārmaiņu un apjukuma laikā pāvests mudina mūs būt aktīviem tuvākmīlestībā un praktizēt žēlsirdības darbu un dāvanu došanu ar priecīgu sirdi. Francisks raksta, ka “gavēnis ir labvēlīgs laiks, lai meklētu, nevis izvairītos no tiem, kuriem ir vajadzīga palīdzība, lai meklētu, nevis ignorētu tos, kuri ilgojas dzirdēt labu vārdu, lai apmeklētu, nevis pamestu tos, kuri cieš no vientulības.” Darīsim labu visiem un veltīsim tiem savu laiku, rūpes, atbalstu, palīdzību.
Saleziāņu tēvs Bruno Ferrero ir uzrakstījis pamācošu stāstu ar nosaukumu “Tīras rokas”, kurā ir teikts, ka pēc nāves kāds vīrietis nostājās Dieva priekšā. Ar lielu lepnumu viņš izstiepa savas rokas Kunga priekšā un sacīja: “Kungs, paskaties, cik tīras ir manas rokas!”. Dievs uzsmaidīja un ar skumjām viņam sacīja: “Jā, tā ir taisnība! Tavas rokas ir tīras, bet diemžēl tukšas.” Dzīvē nepietiek ar to, ka mēs nevienam nedarām ļaunu, bet, ko mēs darām labu.
Visās pasaules reliģijās pastāv ētikas zelta likums: “Nedari otram to, ko negribi, lai dara tev.” Vienīgi Jēzus izsaka to nevis aizlieguma, bet aktīvas darbības formā: “Visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem!” (Mt 7,12). Kristus mācības mērķis nav vienkārši kaut ko nedarīt – nav runa par pasīvu nedarīšanu, bet mums ir jāiet soli tālāk un jādara labu citiem.
Veicot žēlsirdības darbus, palīdzot citiem nav svarīgi, lai mēs labi justos, tīksminoties par to, cik brīnišķīgi kristieši esam, palīdzēdami citiem. Svarīgi ir apzināties, ka tas ir pazemīgs mēģinājums saprast tuvāko, viņa vajadzības, kalpojot un nesavtīgi sevi dāvājot. Nabagdāvanu došana dara mūs brīvus no mantkārības un palīdz atklāt, ka otrs cilvēks ir mans brālis vai māsa, ka man piederošais nekad nav tikai mans. Būt žēlsirdīgam nozīmē atvērt savu sirdi uz tuvāko vajadzībām, savukārt tas palīdz arī mums uzvarēt gan elkdievību – kalpošanu naudai, slavai, varai, gan savu garīgo kūtrumu un slinkumu.
Mēs dzīvosim mierā un saticībā ar citiem, ja nepagursim lūdzoties, jo lūgšana atdzīvina ticību, un ticība – mīlestību. Ja mēs ticēsim un lūgsimies, tad varēsim darīt daudz laba Dieva un līdzcilvēku labā. Lūgsimies viens par otru, lūgsimies par mieru visā pasaulē, īpaši Ukrainā, lai Lielais gavēnis mums kļūtu par garīgā brieduma, izaugsmes un mīlestības dialoga laiku! Tad arī mēs varēsim pilnībā izdzīvot Lieldienu prieku un būt par miera lieciniekiem.
Priesteris Andris Ševels MIC,
Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests
Komentāri