Nataļja Maksimova
Tatjana Kokina pastāstīja par savu hobiju, mīlestību pret sportu un garo ceļu no iesācējas līdz treneres darbam. Tagad viņa ir sertificēta fitnesa trenere, aptuveni desmit gadus strādā fitnesa zālē.
Šis dialogs mudināja aizdomāties par to, kā sports ietekmē cilvēka raksturu, kas ir bauda vai gandarījums, kā pārdzīvot nepatikšanas vai nepadoties stresam, kā pārspēt sevi.
"Jaukākās bērnības atmiņas"
Tatjana piedzima Latgalē, Biķernieku pagasta Pavlovskas ciemā. Mācījās vietējā skolā, kas tolaik bija vidusskola. Tatjanai ir visjaunākās atmiņas par skolu un brīnišķīgajiem skolotājiem. Pabeigusi 12. klasi, viņa pārcēlās uz Daugavpili, lai turpinātu mācīties.
"Es domāju, ka būšu medmāsa"
Tatjana savulaik veiksmīgi absolvēja Daugavpils Medicīnas skolu, apguvusi feldšeres profesiju. Kādu laiku strādāja par medmāsu 14. bērnudārza peldbaseinā. Viņa ievēroja, ka jau agrā vecumā bērniem ir problēmas ar stāju. Toreiz Tatjana pirmo reizi padomāja par to, kā tikt galā ar mugurkaula izliekuma problēmām. Tā radās ideja turpināt mācības un pilnveidot savas prasmes.
Vasarā kādu laiku palīdzēja nometnes organizēšanā rajona bērniem no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm. Vadīja treniņus, viegli atrada kopīgu valodu ar pusaudžiem. Vienmēr centās palīdzēt, reizēm ieteikt vai vienkārši uzklausīt un atbalstīt. Viņa ļoti pārdzīvoja par visiem un secināja, ka nevarēs strādāt par medmāsu. Tatjana ļoti pieķeras cilvēkiem, viņu pārdzīvojumus uztver kā savus. Lai emocionāli neizdegtu, bija kaut kas jāmaina.
2000. gadā, kad dēls sāka iet pirmajā klasē, Tatjana iestājās Daugavpils Universitātē Sporta fakultātē, kur ieguva sporta skolotājas profesiju un apguva otru specialitāti – kinezioterapiju. Ar interesi krāja zināšanas par ārstniecisko vingrošanu, par muskuļu sasprindzinājuma mazināšanas metodiku, muskuļu elastības uzlabošanu un asinsrites atjaunošanu. Kļuva par daudzpusīgu darbinieci ar zināšanām medicīnā un sporta trenera prasmēm.
Pēc universitātes beigšanas Tatjana kopā ar lielisku komandu palīdzēja noorganizēt Stropu atklātā baseina darbu. Ilgu laiku viņa tur strādāja par treneri un medmāsu, bet diemžēl projekts tika slēgts un Tatjanai atkal nācās meklēt, kur likt lietā savas zināšanas.
Nebija ilgi jādomā, jo Tatjanas vīrs drīz vien atvēra savu uzņēmumu. Lai viņu atbalstītu, Tatjana atkal devās mācīties -- šoreiz viņa apguva grāmatvedes profesiju. T. Kokina atzina, ka labi pielāgojas jebkuram darbam, taču tā nav viņas joma. Tolaik bija jāpalīdz vīram, bet Tatjana vēlējās darīt ko citu. Tomēr jau kopš 2008. gada un līdz pat šim laikam viņa veic uzskaiti.
"Arī smadzenes pastāvīgi jātrenē”
Lai dažādotu savu dzīvi un neieslīgtu vienveidīga darba rutīnā, Tatjana četrus gadus mācījās zīmēt, -- bērnu un jauniešu centrā “Jaunība” darbojās grupa pieaugušajiem. Pasniedzēja Žanna novadīja pilnu tēlotājmākslas kursu. Tas bija viens no hobijiem. Visvairāk Tatjanai patīk gleznot ar eļļas krāsām. Viņa zīmē arī ar vienkāršiem zīmuļiem vai ogli, vēlas apgūt akvareļa tehniku. Tatjana uzskata, ka pēc sava temperamenta vēl nav gatava strādāt ar akvareļu krāsām. Tie ir impulsīvi cilvēki, kuri acumirklī rada šedevru. Savukārt Tatjanai ir jāpadomā, paskatīties no dažādiem leņķiem, nesteidzīgi attēlot savas domas un idejas uz audekla. Jāpiebilst, ka Tatjanai mājās gandrīz nav pašas darbu . Visas savas gleznas māksliniece atdāvina draugiem. Vismīļākais darbs ir pašportrets eļļā, kurā attēlota saimniece un divi viņas mīluļi suņi, kuri "aizgājuši uz varavīksni".
Tatjana atzina, ka viņas smadzenēm pastāvīgi jābūt darbībā, tāpēc viņai raksturīga vēlme mainīt darbības veidu un apgūt kaut ko jaunu.
“Mans nemierpilnais prāts mani vienmēr kaut kur virza. Man vienmēr kaut kā pietrūkst"
Tatjana citādi nespēj, ja prāts nav ne ar ko nodarbināts, sākas „paštirdīšana” -- vai viss notiek kā vajag, vai viņa dara pareizi, pastāvīgi analizē sevi, kas, viņasprāt, arī nav labi. Tāpēc Tatjana pastāvīgi izdomā kaut ko jaunu, ar ko nodarboties, un dod iespēju smadzenēm pēc iespējas vairāk veikt savas funkcijas.
Sarunas laikā man kļuva skaidrs, ka Tatjana noteikti aizrausies ar kādu jaunu hobiju. Piemēram, T. Kokina ieminējās, ka viņai bērnībā bija jāatsakās no klavierstundām (mamma agri aizgāja viņsaulē, skola bija jāpabeidz kā bārenei un bija finansiāli grūti samaksāt par klavierstundām). Viņa piebilda, ka drīzumā varētu apmeklēt ģitārspēles nodarbībās.
Tagad Tatjana ļoti daudz laika velta sportam, strādā par treneri. Par to, kāds bijis šis ceļš, lasiet "Latgales Laikā” turpmāk.
