Palma

Autors: Lukaševičs Valentīns

Ja iestādi stādu un no tā izaug tomāts vai ozols, ir praktisks labums un emocionāls gandarījums. Taču šis gandarījums ir daudz reiz lielāks, kad tas pats notiek no zemē iebāztas sēklas.

Tik maziņa sēkla, un no tās var izaugt pat milzīgs koks! Sēkla ir zemē, un tu nezini, vai dīglis būs un virs zemes kaut kas parādīsies! Tu skaties uz zemi, laisti to, pat sarunājies ar šo zemi, un te vienu dienu redzi – ir! Maziņš asniņš ir izspraucies! Vai īstais asns, vai kaut ko nesajaucu?!

Sēklas ierušināšana zemē ir kā... Tik daudz salīdzinājumu ieskrien galvā, ka nevaru izvēlēties labāko. Tā arī gadās.

Savā dzīvē esmu iestādījis trīs sēkliņas un pieredzējis, ka no tām izaug kociņi. Tas bija bērnībā.

Vectēva Nikodema vadībā pie akas bedrītē iemetu brūnu zirgkastaņu... Šobrīd koks ir bēniņu loga augstumā.

Pārējie divi kociņi izauga podos un istabā. Tā bija vecmāmiņas Emīlijas valstība – puķu dobes ārā un augi istabās. Ar viņas atļauju tukšā vazanikā iespraudu citrona sēkliņu. Neatceros, vai slapju no tikko izēsta citrona vai jau izkaltētu. Kociņš auga strauji, to regulāri laistīju – man tas bija tāds kā 90. gados dzimušajiem tamaguči. Auga ātri, lapas bija cietas, spīdīgas un slīdīgas. Izauga apmēram 40 cm garš, bet otrajā ziemā nokalta. Var būt no tā, ka nosala, jo stāvēja uz verandas loga palodzes.

Mana mamma Ingrīda visu mūžu nostrādāja par pārdevēju. Preču deficīta gados mums mājās bija nedaudz vairāk sīku labumu nekā citiem. Viena no šīm lietām bija dateles, kuras mēs saucām par pinikiem. Mandarīni, sarīvēta citrona miziņa ar cukuru, dateles – mani un māsas Ineses bērnības dienu našķi.

Datelēm iekšā bija slaida sēkla asiem galiem. Dateli ēdot, mutē vajadzēja to sēkliņu no augļa izdabūt ārā, jo izlobītu tajos laikos nebija. Vienu tādu sēkliņu vecmāmiņas uzraudzībā iestādīju – lielā, no dēļiem sasistā podā. Pēc laika parādījās asns, vēlāk slaikas, smilgveidīgas lapas.

Vidusskolas gados kaut kur izlasīju, ka Senajā Ēģiptē faraonu svinīgo braucienu laikā viņu palīgi pūlī meta delikateses – medū vārītas dateles. Vēl nodomāju – ir nu gan tie ēģiptieši kārumnieki! Datele jau tā salda un garda, bet viņi to vēl nodubulto...

Vecmāmiņai tas, kas izauga no piniku sēkliņām, bija palma. Vēl stāstīja, ka viņas jaunības gados palmas augušas muižnieku pilīs un Picera dzīvokļos. Palma viņas acīs bija augs, kurš liecināja par piederību augstākam rangam. Palmai vajadzēja daudz vietas, tādēļ bija nepieciešami augsti griesti, brīva platība. Padomju gados tās turēja zālēs, valsts iestāžu koridoros, priekšnieku uzgaidāmajās telpās.

Manās dzimtajās mājās bija 3 istabas. Vecmāmiņas un vectētiņa istabā bija palma, kuras zari pieskārās griestiem.

Tas bija lielākais un grandiozākais augs, ar kuru es zem viena jumta pavadīju savu bērnību.

Ar lielu interesi un nostalģijas pievienoto vērtību pirms kāda laika izlasīju, kā pareizi no sēkliņām ir jāaudzē dateļpalmas. Aprakstīti bija divi paņēmieni, man labāk patika šis.

„Dateles kauliņš pāris dienas jāapžāvē. Pēc tam to pārlej ar karstu ūdeni un atstāj tajā uz diennakti – kauliņam ir jāuzbriest.

Nākamajā diennaktī sameklējiet nelielu kastīti un piepildiet to ar samitrinātām zāģskaidām. Tajās ievietojiet uzbriedušo kauliņu, bagātīgi aplaistiet un novietojiet siltā vietā. Zāģskaidas ir rūpīgi jāuzrauga – kad tās ir izžuvušas, tās mazliet jāsamitrina.

Pēc mēneša jāparādās pirmajam palmas dīgstam”1. Kad tas ir noticis, dīgstu ir jāpārstāda podā ar zemi.

Podus, kuros aug augi, izgudroja feniķieši. Viņiem piedēvē arī naudas zīmju, spoguļa, purpura krāsvielas un alfabēta izgudrošanu. Arī daudz ko citu, taču senie vēsturnieki raksta, ka paši feniķieši ļoti lepojušies ar puķu podu izgudrošanu.

Augu var nolikt tur, kur tu gribi. Pārdot, uzdāvināt, aizvest uz otru valsts galu u.c. Paši podi kļūst par īstiem mākslas darbiem. Var salikt dažādus līdzās un veidot augu kompozīcijas. Pašam šķiet, ka tu esi pakārtojis dabu savai estētikai vai interjeram. Sakārtojis, civilizējis to.

Kad es retu reizi ēdu pinikus, es citreiz atceros to palmu, kura kādreiz izauga no manis iestādīta kauliņa.

Daudz ēst pinikus nedrīkstu, jo tie satur milzumdaudz cukura. Kaut arī tagad ir nopērkamas tādas pussvaigas dateles, es parasti izvēlos tās izkaltušās un aplobījušās – apmēram tādas, kā manā bērnībā. Kaut kā šķiet, ka tās, kuras ir ar kauliņiem iekšā, ir mazliet garšīgākas par tām, kurām ražotājs tos kauliņus ir izņēmis ārā.

Paņemu kādas 7 dateles, katru gareniski pārgriežu ar nazi un izņemu kauliņu. Iztīrītās dateles saberu bļodā un apmaisu jeb apvalažoju ar skābu krējumu. Krējums nekādā gadījumā nedrīkst būt tāds, par kuru pircēji dažreiz jautā – iespraudīsi karoti un tā stāvēs? Dateļu saldenums patīkami kontrastē ar krējuma skābumu!

Latgales kristiešu baznīcās var redzēt gleznas vai sienu zīmējumus, kur ir palmas. Arī obrazeņos svētie cilvēki tur rokās palmu zarus vai arī palmas ir redzamas viņiem kaut kur aiz muguras. Ja grib norādīt, ka attēlā redzamais notiek Svētajā zemē, viens no variantiem, kā to izdarīt, ir attēlot palmu.

Domāju, ka agrākos gadsimtos ļoti daudz te cilvēku zināja, ka ir tādas palmas un kā tās izskatās, bet pašu koku dzīvē tā i nekad neredzēja. Līdzīgi kā kamieļus, ziloņus, vaļus vai krokodilus.

20. gs. daudziem cilvēkiem izveidojās citas asociācijas. No piedzīvojumu grāmatām un kinofilmām radās priekšstats, ka palmas ir tur, kur ir vienmēr silts, var dzīvot jautri un bez piepūles. Guli zem palmas, atver muti – un gardumi paši tajā iekrīt!

Interesanti būtu zināt, vai cilvēkiem, kuri dzīvo tur, kur visapkārt slejas palmas, ir kādas asociācijas par ziemeļzemju priedēm vai bērziem?

Antons Kūkojs vienā Atmodas laiku dzejolī iezīmē pasaules kartē latgaliešu sociālo un kultūras telpu:

„Ai, muna mozō tauta,

Kai bārza tōsteņa

Storp Sanfrancisko palmom

I kerpim Vorkutā!

Ai, muna iztureigō,

Kai seikstais paegleits

Storp tyukstūšgodu lauskom

I spulgu svečturūs.

Ai, dzili seņskaneigō

Kai nīdres stabule

Storp baltu jyuru sērmū

Un korstū Indiju.”2

Vorkutas ogļu šahtas bija vieta tālos PSRS ziemeļos, kur smagā un neveselīgā darbā savu dzīvi beidza daudzi represētie no Latvijas. Sanfrancisko, pilsēta Klusā okeāna malā, bija daudzu mūsējo trimdinieku apmešanās vieta. No 1953. gada Kalifornijā dzīvoja Jānis Klīdzējs ar ģimeni, Antona Kūkoja dzejoļa sarakstīšanas laikā viņš garantēti bija slavenākais latgaliešu trimdas pārstāvis. Tie ir simboliski antonīmi, absolūti pretstati, iekodēti augu valodā – palmas Sanfrancisko un ķērpji Vorkutā.

Atmodas gados bija daudz publikāciju par baltu un indiešu kultūras paralēlēm, tādēļ tās ieguva atspulgu arī šajā dzejolī, proti, baltu valodas un sanskrits ir ļoti tuvas valodas, Baltijas un Indijas mentalitātes ir ļoti līdzīgas utt.

Palma mūsu cilvēkiem ir vienkārši palma, bez sīkāka iedalījuma. Protams, ka pasaulē palmu ir daudz un tās ir ļoti dažādas. Taču, ja skatās ar kultūrvēsturnieka aci, otru vienkārši piemiedzot ciet, visas tās palmas izskatās kā viena liela palma, kuru jāraksta ar lielo sākuma burtu.