Atmodas gados Rēzeknē un Daugavpilī pirmo reizi ieraudzīju krišnaītus. Ja hipijveidīgus un pankveidīgus cilvēkus redzēju vēl sociālisma stagnācijas gados, tad krišnaīti, kuri Latgales pilsētās (un arī laukos) parādījās Atmodas gados, bija kaut kas atšķirīgs – mati īsi apgriezti, tērpi oranži plandoši, sludina atturību – nē nikotīnam, nē alkoholam, nē „brīvību seksam”! Pat klasisko tēju nedrīkst dzert, jo tā uzbudina nervu sistēmu! Līdz ar krišnaītiem Latgalē atkal1 plaši un pamatīgi izskan jēdziens veģetārietis, paralēli tam reinkarnācija, karma utt.
Tieši tad dzirdēju stāstus, cik garšīgas un veselīgas ir sojas kotletes. Ka ir tāds brīnumprodukts, kurš aizvieto gaļu un īstenībā ir pat vērtīgāks par to! Soja bija gandrīz vai sinonīms vārdam veģetārisms.
Tolaik daudzi braukāja tirgoties uz Poliju, pāris reizes sanāca aizbraukt arī manai mammai2. Viņa atveda arī šīs brīnumainās sojas kotletes, precīzāk galetes, un mums šķita, ka tā ir delikatešu delikatese.
20. gs. 90. gadu izskaņā Daugavpilī bija krišnaītu āšrams. Tur vienam bhaktai apjautājos arī par soju, un liels bija mans izbrīns, kad viņš teica, ka soja ir ļoti pretrunīgs produkts un ar to vajag būt ļoti uzmanīgam. Ka tas ir augs, kurš maksimāli pielāgojas apkārtējai videi un viegli pakļauj sev citus augus. Tolaik es pirmo reizi dzīvē izdzirdēju, ka ir arī ģenētiski modificēti augi.
„Ģenētiski modificēts organisms ir tāds augs, dzīvnieks vai mikroorganisms, kura dezoksiribonukleīnskābei (DNS) ir pievienoti jauni gēni (tie bieži ir ņemti no citām sugām) vai kura gēni izmainīti tā, lai organisms iegūtu citas īpašības. Ar gēnu inženierijas palīdzību var iegūt tādas izmaiņas, kādas selekcijas ceļā panākt vispār nav iespējams. Galvenā gēnu inženierijas atšķirība no tradicionālās krustošanas ir tā, ka iespējams pārkāpt tradicionālās sugu robežas, tādā veidā arī neparedzami ietekmējot pārveidotā organisma fizioloģiskās un bioķīmiskās īpašības.”3
Zinātnieku starpā nav viennozīmīga viedokļa par to, vai un cik lielā mērā ĢMO augi var kaitēt apkārtējai videi un cilvēka veselībai. Ir tādi, kuri apgalvo, ka ĢMO ir panaceja cilvēku pārpildītajai planētai un vismaz bads mums nevar draudēt, un ir tādi, kuri apgalvo, ka nevar prognozēt ĢM augu ietekmi – tie nomāks citas, it īpaši konvenciālās augu sugas; šādas Frankenšteina pārtikas lietošana var izraisīt ļaundabīgus procesus cilvēka organismā utt.
Papētot šo jautājumu, es uzzināju, ka ĢMO čempions ir soja.
„No visiem pasaulē audzētajiem kultūraugiem vislielākais ģenētiski modificēto sējumu īpatsvars – šobrīd aptuveni 79 procenti – ir sojai. Galvenie sojas ražotāji ir ASV (33 procenti), Brazīlija (29 procenti), Argentīna (19 procenti), Ķīna (5 procenti) un Indija (4 procenti). Kopā pēdējos gados pasaulē tiek izaudzētas vairāk kā 250 miljonu tonnu sojas ik gadu”4, minēts 2014. gadā publicētā rakstā.
Ja ģenētiski modificētā soja pasaulē tiek audzēta tik lielos apjomos, ir jālēš, ka tā masveidā tiek izmantota kā tehniskā kultūra, lopkopībā un pārtikas rūpniecībā.
„Sojas produkti mūsdienās atrodami teju it visur – sojas eļļa, pie tam parasti ražotāju sajaukta ar ĢM kukurūzas un citām eļļām, tiek pievienota konditorejas izstrādājumiem, to izmanto margarīnu izgatavošanā, visa veida cepšanā, kā lēts gaļas «analogs» soja tiek iestrādāta desās. Bez tam šīs desas daļēji izgatavotas no gaļas, kura, savukārt, nākusi no lopiem un putniem, kuri uzbaroti, izmantojot soju saturošu kombinēto barību. Tāpat no sojas tiek izgatavots šokolādes, saldējumu un citu saldumu izgatavošanā plaši pielietotais emulgators lecitīns, kā arī citas pārtikas piedevas. Ņemot vērā šo sojas «invāziju» cilvēku un dzīvnieku pārtikā, kā arī paturot prātā, ka ĢM kultūru audzēšanā izlietoto augu aizsardzības līdzekļu daudzums nemitīgi pieaug, nevar nedomāt par sojas kvalitāti un tās produktu ietekmi uz veselību.”5
Jā, informētu un izvēlīgu pārtikas veikalu apmeklētāju vidū šobrīd sojai ir nelāga slava. To zina arī ražotāji, tādēļ daudzi no viņiem speciāli norāda, ka viņu produktā sojas nav.
Kāda filozofiska biogrāfija ir šim augam! Kāda rezonanse te ir, kāda intriga!
Jā, diezin vai ir pasaulē šobrīd kāds augs, kurš ir lielākā akadēmisko aprindu fokusā, par kuru ir tik daudz rakstu un raidījumu, apkārt kuram ir tik daudz mītu!
Soja ir Tālo Austrumu augs. 1936. gadā viens lietu zinātājs raksta: „No 1873. g. soju sāka kultivēt mazos apmēros Dienvideiropā. [..] Pie sojas kultivēšanas stājušās pat tādas valstis kā Polija, Austrija, Vācija, kas vēl nesen to uzskatīja par neiespējamu.
Ar sojas kultivēšanu un izmēģinājumiem jau nodarbojas vairākās vietās, kā: agr. J. Tūba, Mežotnes selekcijas stacija, Bulduru dārzkopības skola, T. Baltiņš Garozā, 243. mazpulka dalībnieks D. Resnais Ikšķilē un daudzi citi. Pēc vairākgadīgas ģenerācijas ir pat izaudzēta īpaša šķirne – Zemgales soja. Šai šķirnei pupiņas samērā lielas, dzeltenas, augšanas periods no dīgšanas līdz briešanai 110–140 dienas. Sēklas dīgst plūs 8 gr. C temperatūrā 6–10 dienās; augšana sākumā lēna. Agri sētas – zied jūnija beigās. Ziedēšanas laiks apm. 4 nedēļas. Nogatavojas septembra vidū”6.
Soju Latvijā audzē arī tagad. „Ražība, ko var iegūt no sojas Latvijā, svārstās no 1,3 līdz 3,2 tonnām. To ietekmē meteoroloģiskie apstākļi, sējas kvalitāte un nezāļu apkarošana. Turklāt sēklas pirms sējas nepieciešams apstrādāt ar specifisko sojas gumiņbaktēriju preparātu. Sējas dziļums 4–6 cm, jo lielās sēklas prasa dziļāku sēju nekā graudaugi un rapši.
Latvijas apstākļos novērots, ka sojai patīk augt divus gadus pēc kārtas vienā un tajā pašā laukā, varbūt pat trīs gadus, to ietekmē baktēriju daudzums, kas attiecīgi savairojas augsnē, līdz ar to tiek labāk uzņemts gaisa slāpeklis. Dabā šīs baktērijas, kas dzīvo simbiozē ar soju, nav, tāpēc tās ir jāiestrādā augsnē.”7
Gan Norvēģija, gan Japāna ir vienas no bagātākajām tautām pasaulē, taču abu valstu iedzīvotājiem sadzīvē raksturīgs minimālisms. Līdzekļi ļauj visu aizkraut ar mantām, bet nē! Prātīgi, parocīgi un skaisti ir tad, kad nav nekā lieka! Ne apģērbā, ne interjerā, ne arī ēdienā.
Japāņi ar saviem suši ir iekarojuši pasauli līdzīgi kā itāļi ar picām, amerikāņi ar hotdogiem vai tuvaustrumnieki ar kebabiem.
Suši, kuri kādreiz bija nabadzīgu zvejnieku un zemnieku līdzpaņemts ēdiens, šobrīd ir populārs ēdiens daudzās valstīs teju visās sociālajās grupās. Ja citu tautu ēdieni sevi piesaka ar lielumu un sātīgumu, tad suši teju ir vienīgie, kuri uzrunā ar savu askētiskumu.
Komplektā ar suši parasti nāk sojas mērce. Dažus suši variantus šī sojas mērce garšas ziņā paspilgtina, citus notušē. Padara baltos rīsus tumšus, smuko kompozīciju vienkrāsainu. Arī garšas it kā nonivelē.
Mājās, kad neviens neredz, es dažreiz rīkojos kā īsts barbars – paņemu un apēdu suši gabaliņu, bet pēc kāda laika uzdzeru virsū sojas mērces malciņu.
Īsta, dabīgi raudzēta sojas mērce man garšo. Arī pats princips patīk, ka sāļumu dod ne kristālveida graudiņi, bet šķidrums. Zinu cilvēkus, kuri apmēram tāpat rīkojas ar pārtikas sāli – uz galda ir nevis sālstrauks, bet sālspudelīte, kurā sāls ir izšķaidīts ūdenī. Tā var ātrāk un vienmērīgāk piebērt, oi, pieliet sāli ēdienam, kur tas der. Piemēram, sviestmaizei virsū iederīgāki ir graudiņi.
Japāņiem ir nacionālā zupa miso, kuras pamatā ir sojas pasta ar garšvielām. Tas ir pamats, kuru aplej ar verdošu ūdeni, pieliek klāt jūras ūdenszāles un daudz ko citu – atbilstoši gribēšanai un varēšanai!
Parasti miso zupā iegriež arī tofu gabaliņus. Lai pagatavotu tofu, sojas pupiņas samaļ un izmērcē, kā rezultātā rodas tāds kā sojas piens, kuru sarecina. Kad nospiež, pēc izskata sanāk kaut kas līdzīgs sieram, parasti tofu pie mums arī dēvē par sojas sieru.
Viens pircējs manu acu priekšā lielveikalā sajauca tofu un fetas sierus. Skan līdzīgi, abi eksotiski...
Ja miso zupā, kuras pamats ir fermentētas sojas pasta, ieber sojas siera tofu gabaliņus un vēl ielej iekšā karoti sojas mērces kreptīgumam, sanāk droši vien vissojiskākais ēdiens pasaulē!
1 Agrāk bija tolstojieši u.c.
2 Es pats ne reizi tādos braucienos nebiju.
3 Upenieks Ā. Sabiedrību satrauc arvien plašāka ĢMO izplatība // „Vietējā Latgales Avīze”, 27.06.2014.
4 Upenieks Ā. Sabiedrību satrauc arvien plašāka ĢMO izplatība // „Vietējā Latgales Avīze”, 27.06.2014.
5 Upenieks Ā. Sabiedrību satrauc arvien plašāka ĢMO izplatība // „Vietējā Latgales Avīze”, 27.06.2014.
6 Resnais J. Jauni kultūraugi Latvijā // „Atpūta”, 27.11.1936.
7 https://www.saimnieks.lv/raksts/vai-audzet-soju-latvija-ir-izaicinajums# (skat. 12.03.2022).
