Februārī Eiropas Savienībā tika svinēta vienotā ārkārtas palīdzības izsaukumu numura 112 diena. Latvijā šogad šie svētki bija īpaši, jo Latvijā numurs 112 darbojas 25 gadus (kopš 1997. gada). Tiesa, nekādi pasākumi par godu šai jubilejai nenotika „Covid-19” pandēmijas dēļ. Taču dienesta darbinieki labprāt stāstīja par savu darbu visiem interesentiem. Par savu smago ikdienu laikrakstam „Latgales Laiks” pastāstīja Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Latgales reģiona zvanu centra dispečere virsseržante Nataļja Lavrinoviča.
Nataļja ieguvusi mūzikas skolotājas izglītību. Savā pamatspecialitātē viņa nostrādājusi gandrīz divdesmit gadus – gan pilsētas skolās, gan bērnudārzos. Taču kādā brīdī saprata, ka mūzikas pedagoģijā visas savas iespējas ir gandrīz izsmēlusi. Pēc pašas atziņas, viņa vienkārši sāka “izdegt” kā skolotāja, pati bija ar sevi neapmierināta, daudz kas vairs neizdevās. Gribējās kaut ko mainīt savā dzīvē, tostarp arī darba grafiku. Jāteic, ka tas nav nekas jauns, tā notiek ar daudziem cilvēkiem.
Un tad VUGD Operatīvās vadības pārvaldes (OVP) Zvanu apstrādes un resursu vadības nodaļas (ZARVN) Latgales reģiona zvanu centrā bija pieejama 112 zvanu dispečera vakance - Nataļjai piedāvāja to izskatīt. Apdomājusi piedāvājumu, izsvērusi visus par un pret, Nataļja nolēma to pieņemt. Galvenais arguments "par" bija tas, ka, strādājot par 112 zvanu dispečeri, viņa spēs reāli palīdzēt grūtībās nonākušajiem cilvēkiem. Gana vilinošs bija arī darba grafiks – 24 stundas strādā un trīs diennaktis brīvas.
Tas bija pirms desmit gadiem, tāpēc šogad Nataļja svin pirmo apaļo jubileju kopš jaunā posma sākuma savā dzīvē. Ar savu profesionalitāti, pašatdevi viņa izpelnījusies patiesu cieņu kolēģu vidū.
“Šajos gados Nataļja vairākkārt ir apmeklējusi kvalifikācijas celšanas kursus Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžā, kurus sekmīgi pabeidza un saņēma virsleitnanta dienesta pakāpi. Viņai ir lieliskas profesionālās zināšanas. Nataļja ir ļoti sabiedriska, ar savu pozitīvismu dod enerģiju arī kolēģiem. Nostrādāto gadu laikā viņa ir pierādījusi sevi kā atbildīgu darbinieci, spēj ātri pieņemt svarīgus lēmumus un nebaidās par to uzņemties atbildību. Vienmēr ir gatava palīdzēt jebkurā darba vai dzīves situācijā un sniegt vajadzīgo padomu. Labprāt piedalās kolektīva sabiedriskajā dzīvē,” tā par kolēģi un padoto stāsta VUGD OVP ZARVN Latgales reģiona zvanu centra priekšnieces pienākumu izpildītāja virsleitnante Nataļja Karpova.
– Pastāstiet, lūdzu, cik cilvēku parasti strādā maiņā?
– Parasti diennakts maiņā strādā trīs dispečeri, bet gadās, ka jādežūrē divatā. Mēdz būt dažādas situācijas -- kāds saslimst, un šajā laikā tas var notikt jebkurā brīdī; kādam var saslimt bērns, kādam var nomirt tuvinieks. Tajā pašā laikā jāpatur prātā, ka visus nevar nosēdināt pie vadības pults -- operatora darbs ir ļoti specifisks un, lai par tādu kļūtu, ir daudz jāmācās.
-- Kādām īpašībām jāpiemīt 112 zvanu dispečeram?
– Pirmkārt, tam ir jābūt aicinājumam. Ir jābūt vēlmei palīdzēt cilvēkiem, neskatoties ne uz ko. Un, lai arī cik nepatīkami būtu izsaukumi, traģiski notikumi, ir jāsaglabā vēss prāts, jāspēj sevi disciplinēt un jāturpina strādāt.
– Kādas emocijas jūs pārdzīvojat, kad tiek ziņots par traģiskiem atgadījumiem?
– Protams, tas vienmēr ir negaidīti, neskatoties uz to, ka mums ar to bieži nākas saskarties. Vienmēr gribas, lai tas nenotiktu. Taču, lai kā arī būtu, nedrīkst ļaut vaļu emocijām un jāturpina strādāt, saglabājot mieru, pieņemot zvanus, sūtot dienestus palīdzības sniegšanai citos negadījumos. Morāli mūsu dienests ir ļoti grūts. Jebkurā sarežģītā izsaukumā mums ir jānomierina cietušais, jāpaskaidro, ka palīdzība ieradīsies ļoti drīz. Tāpēc, raugoties no šī viedokļa, skolotāja darbs tomēr ir mierīgāks.
– Un kādas sajūtas pārņem, uzzinot, ka kolēģiem vai citiem specdienestiem izdevies glābt cilvēku, kurš nokļuvis lielā nelaimē, un sniegt viņam savlaicīgu palīdzību?
-- Patiess prieks! Par visu, kas notiek, mēs pirmām kārtām dzirdam rācijā, un, uzzinot, ka viss ir beidzies labi, pārņem milzīgs atvieglojums. Tāpēc esam pateicīgi saviem kolēģiem ugunsdzēsējiem par to, ka viņi dara šo ārkārtīgi smago darbu.
-- Ja nu tomēr traģēdija ir notikusi, jo diemžēl ne vienmēr visam ir laimīgas beigas, ko tad?
-- Tāpat kā jebkuram cilvēkam: sirds ir ļoti smaga un grūti to pārdzīvot. It īpaši, ja traģēdija notiek ar bērniem. Gadās, ka situācija nav ārkārtēja, bet neveiksmīgas apstākļu sakritības dēļ cilvēki iet bojā. Tas vienmēr ir smagi. Vairākas dienas nav iespējams nomierināties, analizējot notikušo.
– Respektīvi, jebkurš traģisks incidents tiek uztverts kā kaut kas personisks?
-- Protams. Mēs visi esam cilvēki un par visu sāp sirds. Lai gan, kad sāku šeit strādāt, mani brīdināja par smago morālo slogu, ka nedrīkst tajā dzīvot, lai darbā “neizdegtu”.
– Un kā izkopt sevī šo psiholoģisko stabilitāti?
– Tas nāk ar gadiem, ar pieredzi. Bet sākumā, protams, tas bija kaut kāds murgs! Es nestāstīšu, kas toreiz notika manā dvēselē. Varu tikai pateikt, ka toreiz bija ļoti baisi, ļoti pārdzīvoju. Pēc paša pirmā gadījuma ilgi nespēju nomierināties, bija gatava gaudot kā vilks. Tas man iespiedies atmiņā uz visu mūžu.
-- Vai pēc šī atgadījuma nebija vēlēšanās visam atmest ar roku un atgriezties pedagoģijā?
– Nē, man nebija tādas vēlēšanās. Es sev teicu, ka spēšu sevi pārvarēt, tikšu galā. Neskatoties uz to, man bija liela vēlme palīdzēt cilvēkiem. Tāpēc jau iestājos šajā dienestā, lai palīdzētu cilvēkiem. Tāpēc bēgt būtu negodīgi.
– Cik izsaukumu katrs dispečers pieņem diennaktī?
– Ja runājam par zvaniem, tad apmēram simt piecdesmit līdz divsimt. Tas ir atkarīgs no daudziem faktoriem. Svētku dienās zvanu, protams, ir vairāk. Starp citu, zvanu skaits ir atkarīgs pat no Mēness fāzes. Ticat vai neticat, pilnmēness laikā to skaits ievērojami pieaug.
-- Jūsu kolēģu -- VUGD Prevencijas un sabiedrības informēšanas nodaļas darbinieku sniegtā informācija liecina, ka vairāk nekā 50% zvanu, ko saņem zvanu centrs, nav saistīti ar operatīvo vienību darbu...
– Tā tiešām ir. Ļoti bieži mūsu dienestam zvana bērni, lai pablēņotos. Dažreiz pat stundu laikā. Dažkārt var pat dzirdēt, kā skolotājs staigā pa klasi un skaidro tēmu. Tagad gan šādu zvanu nav tik daudz, taču pirms desmit gadiem šādus zvanus saņēmām gana bieži. Gados vecāki cilvēki bieži zvana un lūdz palīdzēt tikt skaidrībā ar mobilo telefonu. Gadās, ka lūdz pateikt taksometra izsaukuma numuru, jautā, kā piezvanīt uz slimnīcu. Dažkārt (ziemā) pieprasa paskaidrot, kāpēc netiek kaisītas ietves vai, piemēram, sabiedriskais transports kursē ar pārtraukumiem...
– Un kā jūs reaģējat uz šādiem zvaniem?
-- Saistībā ar mobilajiem tālruņiem viss ir vienkārši -- iesakām sazināties ar savu mobilo sakaru operatoru. Kā ir ar bērniem? Vienkārši paklausāmies un noliekam klausuli. Tā kā tagad ir ļoti viegli noteikt, kur atrodas tālrunis, no kura tiek zvanīts, šādu palaidņu ir mazāk. Ja šādi zvani pastāvīgi atkārtojas, mēs brīdinām: "Mēs redzam, kur jūs atrodaties, un tagad nosūtīsim turp policiju." Pēc tam blēņdaris, protams, vairs nezvana. Dažkārt cilvēki zvana un sūdzas, ka ir nozaudējuši dzīvokļa atslēgas un nevar tikt mājās. Šādos gadījumos iesakām sazināties ar dzīvokļu un komunālās saimniecības dienestu vai uzņēmējiem. Gadās arī kuriozi zvani: stāsta, ka lidmašīnīte iekritusi ūdenī, vai glābēji varētu atbraukt un to izvilkt. Mums ir jāreaģē uz jebkuru zvanu, lai palīdzētu atrast izeju no situācijas, kādā cilvēks ir nokļuvis.
– Vai šādi zvani, kas nav saistīti ar jūsu dienesta darbības jomu, nav kaitinoši?
-- Nevaru teikt, ka tas aizkaitina, vienkārši nākas skaidrot, ka cilvēks ir piezvanījis operatīvajam dienestam, un šis telefona numurs ir domāts tiem, kam notikusi reāla nelaime. Vairākumā gadījumu zvanītāji to saprot.
– Diennakts maiņa, īpaši tādā nervozā darbā – tas ir ļoti grūti. Kā jūtaties, pārnākot mājās? Pie bērniem, vīra…
-- Mājas vienmēr ir mājas. Un bērni, vīrs... Jāteic, ka mājas rūpes bieži vien palīdz atpūsties. Protams, gadās, ka, atnākot mājās, krītu no kājām. Tad uzreiz saku, ka visi mājas darbi tiek atlikti, man noteikti vajag atpūsties, pagulēt. Mana ģimene vienmēr mani saprot un atbalsta.
– Jums ir trīs bērni. Ko viņi dara?
-- Vecākajam dēlam tagad ir 19 gadi, kādu laiku viņš mācījās mūziku, bet tad teica – pietiek. Tas ir jāsaprot un jāpieņem. Vidējai meitai ir 13 gadi. Viņa spēlē basketbolu, bet pandēmijas dēļ treniņi u vēl nenotiek. Jaunākajai meitai – 7 gadi. Šogad viņa ies pirmajā klasē.
– Un ko jūs darāt brīvajā laikā?
-- Mani vaļasprieki ir adīšana, izšūšana. Mūziku esmu pametusi novārtā, bet, iespējams, ka pie tās atgriezīšos, pateicoties savai jaunākajai meitai. Man patīk vienkārši atpūsties dabā. Savukārt, strādājot šajā darbā, esmu aizrāvusies ar sportu, īpaši skriešanu. Darbā mēs katru gadu kārtojam normatīvus, kuri mums ir jāizpilda, -- jāskrien simts metru distance, kross, jāveic atspiešanās. Vārdu sakot, jāuztur sevi labā fiziskā formā.
-- Ar ko nodarbojas jūsu vīrs?
– Viņš strādā apsardzes dienestā – apsargā valsts objektus. Viņš ir aizrautīgs makšķernieks. Es viņu atbalstu, bet pati neaizraujos, labprātāk ēdu to, ko viņš nomakšķerē.
