Piektdien, 25. martā, Daugavpilī, pieminot komunistiskā genocīda upurus, notika aizlūgums Svētā Pētera ķēdēs Romas katoļu baznīcā, kam sekoja piemiņas brīdis A. Pumpura skvērā pie piemiņas akmens “Nevainīgajiem sarkanā terora upuriem”.
Daugavpils pilsētas domes priekšsēdētājs Andrejs Elksniņš, uzrunājot piemiņas pasākuma dalībniekus, uzsvēra, ka šobrīd ir īpaši svarīgi atcerēties šos traģiskos notikumus, kad cilvēki tika izvesti, ģimenes tika šķirtas un daudzi vairs nekad neatgriezās mājās, un rīkoties tā, lai nekas tamlīdzīgs vairs nekad neatkārtotos.
Runājot par izsūtīšanām, Daugavpils domes deputāts Jānis Lāčplēsis norādīja, ka arī šodien nedrīkst atslābināties jo “līdzīga elpa” ir jūtama tepat blakus. 1939. gadā sākās PSRS iebrukums Somijā. Patlaban Krievija ir iebrukusi Ukrainā un situācija ir līdzīga. Lai izvairītos no traģisko notikumu atkārtošanās, svarīgi ir spēt nosargāt savas valsts neatkarību.
Zemessardzes 34. bataljona komandieris Anatolijs Derjugins norādīja, ka 25. marts ir viena no traģiskajām dienām Latvijas vēsturē, kad vairāk nekā 40 000 Latvijas iedzīvotāju, tai skaitā 10 000 bērnu, jauniešu un vecu cilvēku tika izsūtīti uz Sibīriju. Šim agresora valsts varas noziegumam pret iedzīvotājiem, pret viņiem organizēto genocīdu nav nedz attaisnojuma, nedz noilguma. “Patlaban mums jābūt modriem un gataviem mobilizēt savas zināšanas, spējas, sirdis un prātus Latvijas visaptverošas aizsardzības spēju stiprināšanā, lai šādi traģiski notikumi vairāk neatkārtotos,” uzsvēra Anatolijs Derjugins.
Daugavpils domes deputāte, Daugavpils latviešu biedrības vadītāja Līvija Jankovska uzsvēra, ka atcerēties šos notikumus īpaši svarīgi ir jauniešiem, jo tie nav vienkārši vēstures stāsti, bet gan cilvēku dzīves. Arī šodien daudzi cilvēki ir spiesti pamest savas mājas. Lai arī cilvēki ir dažādi, sava valsts ir jātur godā un ir jāciena citam citu.
Paldies Dievam, šis bērniņš arī šodien ir dzīvs
Piemiņas pasākuma dalībniekiem bija iespēja noklausīties arī vairāku izsūtījumu pārdzīvojušo dzīvesstāstus. Daugavpils politiski represēto kluba vadītāja Genovefa Kečina pastāstīja, ka viņas ģimene tika izvesta no Varakļānu puses. Izvesta tika mamma, tētis, vecmāmiņa un vectētiņš no tēva puses, kā arī abas viņas māsas, vienai no kurām tobrīd bija trīs gadi, bet otrai -- 11 dienas. Viņa pati piedzima, vecākiem jau esot Sibīrijā. Genovefa atgriezās mājās, kad viņai bija jau seši gadi.
Īsi pēc ģimenes izvešanas līdz mātes māsām bija nonākusi ziņa, ka izvestā māsa ceļa posmā no Viļāniem līdz Rēzeknei izmetusi no vilciena vagona savu jaunāko meitu, jo tā pa ceļam nomirusi. Ilgi nedomādamas, māsas devušās ceļā, lai atrastu mirušo bērniņu un to apbedītu. Tā viņas pa dzelzceļu nogājušas no Viļāniem līdz pat Rēzeknei, taču bērniņu tā arī nav atradušas. Nodomājušas, ka to laikam būs apēduši suņi. Taču, paldies Dievam, šis bērniņš ir dzīvs vēl šo baltu dienu.
Izdzīvoja, jo tēvs paslēpa zem gultas
Savas 1936. gadā Līvānu pagastā dzimušās vecmammas Monikas Drelingas dzīvesstāstu klātesošajiem pavēstīja viņas mazdēls. 1945. gada novembrī, kad viņas mamma bija aizbraukusi pie radiem, mājās ienāca mežabrāļi. Viņus bija izsekojuši krievu karavīri un sākās apšaude. Vecmamma un viņas māsa izglābās, jo tēvs paslēpa meitas zem gultas.
Pēc tam karavīri pavēlēja tēvam nodedzināt māju, bet meitas no malas noskatījās, kā tā nodeg. Sagaidījuši, kamēr māja nodeg, karavīri aizveda tēti. Meitas kopā ar mammu dzīvoja kūtī, mamma gādāja par meitām, gaidīja vīru atgriežamies mājās, brauca mežā, zāģēja baļķus un cēla jaunu māju. 1949. gada 25. martā agri no rīta ģimeni aizveda uz Līvānu staciju, no turienes -- uz Sibīriju. Pēc divām nedēļām ģimene nonāca 6000 kilometru tālajā Omskas apgabalā, kur mājā tika izmitināta kopā ar vēl septiņām ģimenēm. Katrai ģimenei bija salikta viena lāva. Visas ģimenes dzīvoja šaurībā un netīrībā, mazgājās strautiņā, ēdienu gatavoja pagalmā uz ugunskura. Pēc tam dzīvoja pirtī kopā ar citām piecām ģimenēm.
Pieaugušie tika dzīti darbā, bērniem ļoti gribējās ēst, tāpēc viņi uz krāsns cepa kartupeļu miziņas. 14 gados vecmamma sāka strādāt gaterī, kur tika aizvadīti četri gadi. Tikai 1958. gadā viņa kā mazgadīgā izsūtītā tika noņemta no uzskaites un varēja atgriezties mājās. Tagad viņa lutina divus savus pieaugušos dēlus, četrus mazbērnus un trīs mazmazbērnus, audzē visskaistākās puķes un cep visgaršīgākos pīrāgus. Viņa ir stipra sieviete un nekad nesūdzas.
No Klaipēdas krasta uz Krasnojarskas krastu
Stāstot par savas dzīves traģiskajiem pavērsieniem, Aldona Bitiņa atklāja, ka tikusi izsūtīta no Klaipēdas krasta uz Krasnojarskas krastu un tur pie Angaras Kežmas rajonā izdzīvoja garus desmit gadus. No Klaipēdas krasta uz Kežmu tika izsūtīts 651 cilvēks, tai skaitā 38 cilvēki no ciema, kur bija dzimusi viņas mamma un 68 cilvēki no ciema, kur bija dzimis viņas tēvs.
Gan Aldonas tētis, gan vectēvs Sibīrijā nomira. Pateicoties labu cilvēku atbalstam, abu mirstīgās atliekas ir pārvestas atpakaļ uz dzimteni un pārapbedītas Endrijava kapos.
Sirsnīgu paldies Aldona Bitiņa teica arī saviem Daugavpils Universitātes pasniedzējiem, no kuriem daudzi jau ir aizsaulē, kas palīdzēja “Sibīrijas bērniem” iegūt izglītību, kas turpmāk ļāva viņiem atrast darbu un audzināt bērnus.
Aicina neaizmirst vēstures mācību
Pretošanās kustības dalībnieks Jānis Rasnačs, uzrunājot piemiņas pasākuma dalībniekus, norādīja, ka notikumiem, diemžēl, ir tendence atkārtoties: “Tas, kas tagad notiek Ukrainā, kur tiek nopostītas pilsētas, iet bijā mierīgie iedzīvotāji, liek uzdot jautājumu -- vai tev ir droši? “Jā, mūs sargā NATO, mums ir dažādi līgumi, kas pasargā Baltiju, bet cik tas ir droši, mēs nezinām. Mēs nezinām, kas notiks rīt, kas būs pēc nedēļas un pēc mēneša.”
Vēl pirms vairāk nekā mēneša netika domāts, ka Ukrainā būs karš, ka Eiropu pārpludinās bēgļu straumes -- nevis tūkstoši, bet gan miljoni iedzīvotāju, kuri kaut kur ir jāizmitina, ka nāksies saskarties ar neonacismu, kas nāk no tā saucamā “russkij mir”. “Ir tāds labs padomju laika teiciens -- nekas nav aizmirsts un neviens nav aizmirsts. Tai tautai, tai sabiedrībai, kurai ir atmiņa par kādreiz notikušo, būs arī nākotne. Par to nākotni mēs maksājam šobrīd un, iespējams, dārgu cenu. Taču, kā zināms, jo dārgāka ir prece, jo kvalitatīvāka. Tādēļ mums nav jāskopojas ar cenu, ko varam samaksāt, rūpējoties par Ukrainas bēgļiem un ziedojot Latvijas armijai, jo nav zināms, kā viss virzīsies tālāk. Ukraiņu tauta jau tagad ar savām dzīvībām un īpašumiem maksā par rītdienas Eiropu,” uzsvēra Jānis Rasnačs.
Tas, ko darīja NKVD, bija briesmas
Jāņa Rasnača tēva ģimene ir no Mogiļevas puses Baltkrievijā. Tās ciešanu ceļš no boļševiku represijām sākās 1938. gadā, kad tika nošauts viņa onkulis Henriks Grinbergs. Viņš bija virsnieks Strādnieku un zemnieku sarkanajā armijā un, kā tas toreiz bija “moderni”, viņam tika inkriminēta izlūkošana japāņu, austrāliešu vai vēl kaut kā labā. Represēta tika arī ģimene. Tas, ko NKVD vienības darījušas ciemā, bijušas briesmas, Jānim stāstījusi viņa tante Līza Grinberga.
Stāstot par savas mātes ģimeni, Jānis atklāja, ka viņai knapi izdevies izvairīties no Daugavpils geto -- vairākas reizes vienkārši paveicās. Viņa otrā un trešā ceļa onkuļi -- Kalvāns, Lošaks, Pupiņš, kā arī patēvs Nords tika arestēti un izsūtīti spaidu darbos uz Vorkutu, Magadānu un Noriļsku. Uz Omsku un citām nometinājuma vietām tika izsūtītas arī viņu ģimenes.
“Uz šī fona esmu saņēmis pietiekami informācijas, lai “iemīlētu” šo padomju dzimteni. Esmu pretestības kustības dalībnieks kopš 19 gadu vecuma, kad šeit, Daugavpils rajonā, tika iznīcināti pirmie okupācijas varas karogi. Vēl 1986. gadā pie manis uz darbu brauca drošības dienesta virsnieki, lika mani pie sienas un teica stāstīt par maniem varoņdarbiem. Pretējā gadījumā piedraudēja pieaicināt lieciniekus, jo, „ja viņi atvēršot savu muti, tava mana mute tikšot aizvērta uz ilgu laiku”,” atceras Jānis.
Patlaban orda no austrumiem vēlas iekarot tās zemes, ko tā uzskata par savas impērijas daļu. Arī starp Latvijas iedzīvotājiem ir šīs impērijas piekritēji, kas gaida “atbrīvotājus”, lai viņi atnāktu un atbrīvotu krievvalodīgos tāpat kā viņi to dara Mariupolē, no kuras jau maz kas ir palicis pāri, Harkovā un citās Ukrainas pilsētās.
“Esmu pārliecināts, ka mēs jau esam sarakstos, kas ir jādeportē nākamie, ja Putinam izdosies īstenot to, ko viņš ir ieplānojis saistībā ar lielās Krievijas impērijas atjaunošanu,” brīdināja pretošanās kustības dalībnieks.
Notikumu atkārtošanos nedrīkst pieļaut
Patlaban ir slēgti Krievijas TV propagandas kanāli. Jānis uzskata, ka to vajadzējis izdarīt vēl pirms 20 gadiem, kad Putins publiski atzinis, ka 20. gadsimta lielākā traģēdija bijusi nevis holokausts, nevis 50 miljoni Otrā pasaules kara upuru, bet gan PSRS sabrukums.
“Kad pirms 20 gadiem Krievijā tika atjaunota Padomju Savienības himna, šo “zvaniņu” mums nevajadzēja palaist garām. Vajadzēja saprast, kāda būs turpmākā notikumu attīstība. Bet tālāk bija Krievijas militarizācija. Tā nauda, ko Krievija saņēma par pārdoto naftu, gāzi, citiem resursiem, tika izmantota nevis lai apgūtu lielos Krievijas plašumus, daudzi no kuriem joprojām nav apsaimniekoti, bet gan lai ražotu tankus un lidmašīnas, ar ko patlaban tiek nogalināti Ukrainas iedzīvotāji, un raķetes, kas ir nomērķētas uz Eiropu. Atomkara draudi ir tas, ko mums sola “Putina rīts”,” brīdināja Jānis Rasnačs.
Lai nepieļautu šādu notikumu attīstību, pēc pretošanās kustības dalībnieka domām, nepieciešams atmaskot propagandas melus un likt pie vietas tos, kas sapņo par to, lai šeit tiktu izveidota Latgales tautas republika. “Mēs varam lūgties, lai Dievs novērš to, ko ieplānojuši šie necilvēki, kas domā par dzeloņdrātīm, izsūtījumiem un koncentrācijas nometnēm tiem, kas no viņu skatu punkta ir tautas ienaidnieki,” noslēgumā pauda Jānis Rasnačs.
Šogad aprit 73 gadi kopš 1949. gada marta deportācijām, kad no Latvijas uz attāliem PSRS reģioniem tika izsūtīti aptuveni 42 000 cilvēku. Omskas, Tomskas, Krasnojarskas, Irkutskas un Amūras apgabali tālajā Sibīrijā kļuva par viņu turpmāko dzīvesvietu uz ilgu laiku. Daudzi no izsūtījuma tā arī neatgriezās. No Daugavpils apriņķa 25. marta deportācijās tika izvesti 1468 cilvēki, no tiem -- 113 bērni vecumā līdz septiņiem gadiem.
Komentāri